Raksts nav mana brīvprātīga izvēle, to man gandrīz vai ar varu piespieda rakstīt Juris Vaidakovs. Es esmu sliktākais padomdevējs šajā jomā, jo tajā vienīgajā reizē, kad odze iekoda man, rīkojos pilnīgi pretēji tam, ko mācu citiem.
Tas notika tālajos laikos pagājušā gadsimta beigās, kad „Magnētu” vēl rīkoja Jānis Kažemaks, un to darīja tikai trešdienās. Saulainā pavasara dienā viņš bija startam izvēlējies stigu netālu no tagadējās 333 mototrases Silakroga kartē. Tie bija laiki, kad atzīmēšanās vēl notika ar „krokodiliem”, tādēļ distance allaž bija apļa veida, vairāk pa kartes perimetru.
Silakroga kartē ir diezgan plaša purvaina vieta tieši aiz bijušajām tanku remonta darbnīcām, vēlāk – orientierista Aivara Zvirbuļa, saukta par Čiri, iekārtotās tipogrāfijas. Senajos laikos distančnieki šo vietu plānoja kā garo etapu – kas grib lai skrien purvam pāri taisni, kas grib – apkārt. Tā nu apmēram 20 metrus no šīs purvainās jaunaudzes es uzlecu uz nedaudz satrunējoša koka, tas pārlūza un – tieši virsū rāpulim, kas gozējās pavasara saulē. Čūsku redzēju, koduma brīdi ne, bet sapratu, ka kodums Ahileja saites rajonā ir. No starta es atrados aptuveni kilometrus trīs, bet distancē bija palikuši kilometri pieci. Turpināju distanci, noskrēju līdz finišam. Kāja bija pietūkusi reizes pusotras. Jānim Kažemakam es atņēmu mazo balzāmiņu, iedzēru gramus 50 vai 100 un braucu mājup.
Šajā īsajā stāstā ir pateikts viss, kā nevajadzētu rīkoties, ja iekož odze. Es ieteiktu – mieru, atgulties, pacelt to ekstremitāti, kur odze iekodusi, dzert daudz nealkoholiska šķidruma, bet ja pietūkums nopietns – braukt uz tuvāko slimnīcu. Ko nevajag darīt – nekādā gadījumā nedrīkst likt žņaugu, pilnīgi bezjēdzīga nodarbība ir indes izsūkšana (tagad Covid–19 laikos es esmu dzirdējis, ka viens otram mēģina izsūkt vakcīnu), bet sakostās vietas graizīšana un apdedzināšana ir pilnīgi glupas nodarbes.
Manas profesionālās dzīves laikā Latvijā no odzes kodiena neviens nav nomiris. Slimnīcās gada laikā nonāk 20 – 30 odžu sakostie, pārsvarā pavasarī, kad odzes sildās saulē. Odzes ir poikilotermi dzīvnieki, kas atšķirībā no putniem un zīdītājiem nespēj paši savā ķermenī siltumu radīt un ķermeņa sasildīšanai izmanto apkārtējās vides siltumu. Sildīties saulītē īpaši nepieciešams mātītēm, kurām – jo siltāks ķermenis, jo ātrāk tajā attīstās mazuļi.
Pirmais ieteikums, iekožot čūskai ir – panikai nav pamata. Odzes inde ir nāvīga, bet deva ir nepietiekama – šī indes deva ir paredzēta lai nonāvētu vardi vai peli. Smagākos gadījumos sakostajam būs ne tikai pietūkusi zilgana sakostā ekstremitāte, bet arī vājums, elpas trūkums, vemšana.
Tomēr problēma var būt alerģiska reakcija. Lai cik tas neliktos dīvaini alerģiskas reakcijas no bites vai lapsenes dzēliena var būt smagākas par reakcijām no čūskas koduma. Vājums, auksti sviedri, elpas trūkums pēc koduma vai dzēluma nozīmē meklēt ārsta palīdzību. Ja sacensībās ir sacensību ārsts, viņam noteikti būs līdzi epinefrīns. Vismaz daļai no tiem ārstiem, kas paši piedalās saensībās, arī mašīnā ir medicīniskās palīdzības komplekti, kurā, protams, ir gan epinefrīns, gan bieži vien – AMBU maiss pacienta ventilācijai.
Atgriezīšos pie čūskām. Iekost var arī zalktis, bet indes šajā pasākumā nav. Odzes kodums bīstamāks ir galvā un rokās, bet jācer, ka galvu neviens odzei klāt nebāž.
Odze ļoti labi sajūt skrējēju, jo uztver vibrācijas, un cenšas paslēpties. Odze nav ieinteresēta ar cilvēku tikties.
Odžu skaits Latvijā iet mazumā, galvenokārt barības bāzes trūkuma dēļ. Odzes pārtiek galvenokārt no vardēm, bet abinieku skaits, pateicoties pesticīdu kaisītājiem, Latvijā samazinājies desmitkārt. Jūs vairs ļoti reti redzat kādu brūno vardi, arī stāvošajās ūdenskrātuvēs vairs neklimst kurkuļu bari. Vairs vispār neesot sastopama purva varde. Reti sanāk dzirdēt zaļās vardes kurkstam dīķos un upjmalās. Latvijā ir 3 sugas – dīķa varde, zaļā varde un ezera varde, kas veido grūti atšķiramu sugu kompleksu, savā starpā krustojas un veido jauktas populācijas. Šīm vardēm lielāko ļaunumu nodara pesticīdu kaisīšana ūdenstilpņu tuvumā, vējainā laikā, kad liela daļa indes pa vējam nonāk ezerā, strautā vai upē. Abinieki (tritoni, krupji, vardes, kokuvardes) ir pirmā dzīvnieku klase, kas Latvijā izzudīs, samazinot barības bāzi putniem, čūskām un zīdītājiem.
ĒRCES
Arī bažas par ērču kodumiem būtu labāk jālūdz rakstīt citiem autoriem. Lieta tāda, ka es tiešām neesmu vakcinējies pret ēru encefalītu, un nekad arī negrasos to darīt. Es nemēģinu kādam uzspiest savu viedokli, un katram ir jāatrod savi argumenti – vai potēties pret ērču encefalītu. Tad, kad es redzu reklāmas, kurās bērns apķēris milzu ērci, jo esot vakcinējies, man šķiet, ka šīs vakcīnas lielā mērā ir biznesa projekts, jo encefalīta vakcīna no Laima slimības nepasargā. Allaž pēc tam, kad esmu izlasījis kādu no slimību kontroles un profilakses centra bukletiem vai aprakstiem vakcīnu izplatītāju netieši sponsorētos portālos, man nav skaidrs kā esmu izdzīvojis vairāk par 50 vasarām, skrienot īsajā ģērbā pa mežiem, jo šie padomdevēji man paģēr mežā iet tikai gumijas zābakos, viscaur saģērbtam.
Latvijā cilvēkam mēdz piesūkties un slimības pārnēsāt ganību jeb suņu (pelēkbrūnā) ērce, taigas ērce un ornamentētā pļavērce, kura ienākusi Latvijā pēdējos 20–30 gados. Ērce pati nepārvietojas – tai vajag transporta līdzekli, kas visbiežāk ir lielie zīdītāji, un šķiet, ka govis un kazas ir viņām iemīļotākie trolejbusi. Pļavērcei izdodos cilvēkam piesūkties ļoti reti – galvenokārt matainajā galvas daļā.
Ērces pārnēsā vīrusa encefalīta un Laima slimības ierosinātājus (borēlijas), kā arī ērlihiozes izraisītājus. Ērlihioze ir mazāk zināma slimība, ko izraisa riketsija, kas parazitē grauzēju un suņu organismā. Ērlihioze izpaužas ar drudzi, galvas un muskuļu sāpēm.
Pļavērce pārnēsā arī babeziozes slimības ierosinātājus, tā ir slimība, ko es varētu nosaukt par suņu malāriju, šī slimība var būt bīstama arī cilvēkam, bet kā jau teicu – pļavērce cilvēkam piesūcas gauži reti. Cilvēki ļoti maz zina par četrām citām ērču pārnēsātām slimībām, bet vēl mazāk – par citiem vīrusiem un mikroorganismiem, ko arī, iespējams, var pārnēsāt ērces.
Tātad – vienkāršoti runājot par ērču pārnēsātām slimībām, mūs satrauc divas – ērču encefalīts un Laima slimība. Vakcinācija pret encefalītu nenozīmē imunitāti pret Laima slimību. Ērcei, lai tā nodotu slimību, no kaut kā tā ir jāsaņem. Jādomā, ka tikai 2 – 5% ērču pārnēsā slimības. Īsumā – 1 no 20 vai pat 1 no 50 ērcēm, kas piesūcas, pārnesā encefalītu vai Laima slimību. Es lāga neticu vīrusa ierosinātai slimībai no kazas vai govs nepasterizēta piena (alimentāra slimības izplatība), jo parasti kaza tūkstošiem ērču uzlasa un slimību pārslimo (slimības gaitu kazai raksturo garastāvokļa izmaiņas) kazlēna gados, bet vēlāk – jau ar pienu galvenokārt nodot antivielas (visai izplatīta savulaik bija metode slimniekiem dot dzert vīrusa encefalītu pārslimojušas kazas pienu).
Ērču encefalīts nav viena slimība – vīruss ir visai atšķirīgs, tā, ka var runāt par vairākiem izsaucējiem. Esmu redzējis cilvēku nāvi no ērču encefalīta un ļoti smagu slimības gaitu, taču mūsdienās tas notiek daudzkārt retāk nekā pagājušā gadsimta vidū. Slimība savulaik bija īpaši bīstama slikti barotiem bērniem, bet mūsdienās ir bīstama mazkustīgiem indivīdiem ar pārlieku lielu svaru un blakusslimībām. Secinājums – vakcinācija būtu vēlama cilvēkiem ar blakusslimībām. Ja orientieristam līdzi un mačiem brauc mamma vai vecāmamma ar izteiktu vēlmi nepiedalīties sacensībās pašai, bet lasīt kazenes vai avenes, šī mamma vai vecāmamma būtu jāvakcinē.
Skrajos mežos ērce piesūkties nevar. Ātrā kustībā skrienošam sportistam ērce piesūkties nevar. Secinājums būtu, ka no ērču piesūkšanās viedokļa bīstama orientēšanās ir tiem, kas ilgi domādami stāv aizauguša izcirtuma vidū.
Ko darīt, ja ērce ir piesūkusies? Ērce jāizvelk pēc iespējas ātrāk. Jo ilgāk tā sūc asinis, jo vairāk vīrusu vai borēliju tā var nodot cilvēkam. Virsū uz ērces jālej šņabis (vai cits spirtots dzēriens), visvieglāk ērci izņemt ar mazo pinceti, ko sievietes lieto savu uzaču raustīšanai.
Stāsts parasti ir par nepieciešamību vērot savu veselību. Par encefalīta vīrusa klātbūtni visbiežāk ziņos drudzis, temperatūra un mērenas galvas sāpes. Sliktāk ir ar Laima slimību – ja pēc nedēļas vai divām ap ērces koduma vietu parādās sārta eritēma, būtu jāiet pie ārsta un 3–4 nedēļas pēc ērces kodiena jānosaka abas Borrelia burgdorferi antivielas.
Šķiet, ka viegla vai pat vidēji smaga Laima slimība orientieristu vidū tomēr nav īpašs retums. Neiroloģiskie simptomi ir reti. Šad un tad jānonāk līdz antiobiotikām. Man šķiet, ka Laima slimībai itin bieži mēdz pierakstīt to simptomātiku, kas cilvēkam nāk no vecuma un citām kaitēm.
Vai ērču ir kļuvis vairāk un vai to skaitu var samazināt? Pirmkārt, ērces nav kukaiņi, bet gan zirnekļveidīgie, un klasiskie insekticīdi ērcēm nav bīstami. Padomju gados un vēl šur tur – itin nesen ērces ir indētas, mežmalas un ceļmalas apsmidzinot ar DDT. Tas bija ļoti spēcīgs pesticīds, bojā gāja kukaiņi, putni un pat augi, bērni dzima ar iedzimtām slimībām un kroplībām, bet ērces izrādījās vieni no izturīgākajiem dzīvniekiem, un ērču skaitu pesticīdi nemazināja.
Normālā aizaugušā pļavā vai aizaugošā izcirtumā ērču skaits ir liels – viena ērce uz kvadrātmetru vai diviem, parasti viņas uzrāpušās stiebrā 20–50 cm augstumā. Tas, kurš izgudroja neilona orientēšanās tērpus, radīja vislabāko aizsardzību, jo nekad ērce uz neilona nevar aizķertiem.
PAR PESTICĪDIEM UN KUKAIŅIEM, PUTNIEM UN CILVĒKIEM
Cilvēce mēdz „cepties” par globālo sasilšanu, taču tikpat nozīmīgas ir vēl divas tēmas – bioloģiskās daudzveidības mazināšanās un planētas ķīmiskais piesārņojums.
Nopietnākais globālais piesārņojums ir pesticīdi. Pēdējos gados ķīmiskās rūpniecības piesārņojums mazinās, bet pesticīdu piesārņojums – palielinās.
Pesticīdi (biežāk, insekticīdi, herbicīdi, fungicīdi un citas lauksaimniecības indes) grauj mūsu un mūsu bērnu veselību, šo inžu dēļ nedzimst bērni, vīriešiem nestāv (vāja erekcija), ir slikti spermatozoīdi, bet sievietēm ir priekšlaicīgas dzemdības, spontāni aborti, bērniem psihomotori traucējumi (ja Jūs vēl gribiet bērnus – neejiet fotografēties rapšu laukā – nu nevajag kāpt indē.
Ar pesticīdiem (insekticīdiem, herbicīdiem) mēs iznīcinām dzīvo dabu – kukaiņus, grauzējus, pļavas putnus. Visvairāk cieš kukaiņēdāji putni, kuru skaits Latvijā un Eiropā samazinās no gada uz gadu par 5–10%. Tiem, kas nesaprot, kas ir pļavu putni, var īsi pateikt – izmirst griezes, ķīvītes, ķikuti, tilbītes un puskuitalas, peļu klijāni, cīruļi, čipstes, dzeltenās un pelēkās cielavas.
Pasaules Veselības organizācija 2002. gadā definēja endokrīnās sistēmas grāvējvielas un uzskaitīja indes, kas šo iekšējās sekrēcijas sistēmu visvairāk grauj un bojā, un galvenā globālā ķīmiskā inde ir pesticīdi.
Bērni ir tie, kam visvairāk endokrīnā sistēma tiek grauta. Visnopietnāk tā tiek grauta zīdaiņa vecumā, kā arī pubertātes vecumā. Pesticīdi (insekticīdi, herbicīdi, fungicīdi) bērnu iekšējās sekrēcijas sistēmu ietekmē divējādi: vai nu priekšlaikus veicinot dzimumattīstību, vai arī bojājot dzimumšūnas, kas nereti nozīmē dzimumattīstības aizkavēšanu, bet meitenēm nozīmē neauglību un menstruālā cikla traucējumus. Mani visvairāk pārsteidz tēvs, kas paņēmis uz inžu kaisīšanas traktora laukā līdz savu padsmitgadīgo puiku.
Gandrīz par visiem pesticīdiem ir aizdomas vai pierādījumi, ka tie varētu būt hormonālās sistēmas traucētāji, grāvēji, kā arī izraisīt vēzi (kancerogēni) vai traucēt augļa attīstību un izraisīt iedzimtas slimības (teratogēni). Tas nozīmē, ka šie pesticīdi ir kaitīgi pat ļoti mazās devās un drošas koncentrācijas tiem nemaz nevar noteikt. Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) atzīst, ka par vairākiem pesticīdiem šobrīd pietrūkst datu drošu normu izstrādei, tādēļ tomēr atļauj tos lietot. Šāda rīcība parāda pretrunas pašreizējā pesticīdu regulējumā – lai gan Eiropas augu aizsardzības līdzekļu regula (EK) 1107/2009 nosaka, ka var lietot tikai tādus pesticīdus, kas nerada ne īstermiņa, ne ilgtermiņa kaitējumu videi, cilvēkiem un citiem organismiem, faktiski pesticīdus ļauj pārdot un izmantot arī tad, ja pastāv nepietiekami pierādīts kaitējums.
Daba tiek saindēta nepārtraukti. Pesticīdi (insekticīdi, fungicīdi, herbicīdi uc.) kas tieši ietekmē dzimumšūnas un iekšējās sekrēcijas dziedzerus, nonāk zemē, bet vēlāk gruntsūdeņos un saldūdens upēs un ezeros. Agri vai vēlu pesticīdi nonāk akas ūdeņos, tie jau ir nonākuši dziļos Latvijas gruntsūdeņos, proti, dziļumā, no kura mēs ņemam savu dzeramo ūdeni.
Pesticīdi ietekmē hormonālo sistēmu zivīm un abiniekiem, kas tagad peldas šajā pesticīdu šķīdumā. Zivis, kas peld saindētās ūdenskrātuvēs, mēs zvejojam ēšanai. Abinieki (vardes, krupji, tritoni) Latvijā jau praktiski ir iznīcināti, proti, to skaits samazinājies desmitkārt.
Pesticīdus mēs apēdam ar pārtiku – gan ar saknēm un dārzeņiem, gan pienu un gaļu. Pesticīdi ir gaisā, ko mēs elpojam, tie ir Rīgas putekļos Rīgas gaisā, tie nonāk nepārtrauktajā dabas ciklā, kurā cilvēks iekļauj nāvējošu indi.
Pesticīdi ietekmē ne tikai tieši dzimumšūnas, bet ietekmē arī dzimumorgānu attīstību – bērni dzimst ar dzimumorgānu iedzimtām anomālijām, un šīs anomālijas skar gan zēnus, gan meitenes.
Ar pesticīdiem un citām indēm saistāms arī uzmanības deficīta sindroms bērniem un hiperaktivitāte.
Ar pesticīdiem (insekticīdiem, herbicīdiem, fungicīdiem uc.) tiek grauta arī mūsu imūnā sistēma, tiek mainīta imūnās sistēmas reaktivitāte. Protams, mums nav iespējams ļoti straujo autoimūno slimību pieaugumu norakstīt tikai uz pesticīdiem, bet ir pilnīgi droši, ka kombinācijā ar sadzīves ķīmiju, indēm ražošanā, celtniecībā un degvielā, kā arī konservantiem uzturā, pesticīdiem ir loma imūnās sistēmas graušanā. Jebkurš, kas saslimis ar autoimūnu slimību, var ar pilnu pārliecību pesticīdu tirgotāju uzskatīt par savas nelaimes vaininieku. Pesticīdi rada papildu iespēju saslimt ar cukura diabētu.
Ieteikums orientieristiem – neskriet pat tuvumā laukam, kas tiek kaisīts ar indēm.
KUKAIŅU ARMAGEDONS
Zemeslodei šobrīd ir tikai viena dominējošā suga – cilvēks. Miljons kukaiņu sugu kopā saliekot šobrīd varbūt rada 3–4 reizes lielāku svaru kā cilvēku kopsvars. Vēl kāds rādītājs – visi ziloņi, vaļi, lauvas, lāči, hiēnas, lapsas un citi zīdītāji kopā veido apmēram vienu piecpadsmito daļu no mājdzīvnieku (govju, cūku, aitu, kazu) kopējās biomasas. Bet visi pasaules savvaļas putni šobrīd veido apmēram vienu piecdesmito daļu no mājputnu (vistas, pīles, tītari) biomasas.
Mums šobrīd nav pilnvērtīgu datu – kādā tempā globāli izmirst kukaiņi, bet Anglijā un Vācijā šobrīd lidojošo kukaiņu samazinājums tiek lēsts kā četrkāršs. Vācijā to mēra vienkārši – sasistie kukaiņi uz vējstikla vai bezdelīgu, čurkstu un svīru skaits. Atcerieties, cik kādreiz ceļā uz vējstikla nonāca vaboles, cik tagad. Kukaiņu klātbūtne ir nepieciešama līdzsvara uzturēšanai dabā, saskaņotai barības ķēžu darbībai, kukaiņēdāju dzīvnieku, it īpaši putnu, iztikai, augu apputeksnēšanai, augsnes struktūras veidošanai. No cilvēka savtīgo interešu viedokļa saimnieciski svarīgākais kukaiņu uzdevums būtu gādāt par ražu 75% kultūraugu, kuri neiztiek bez apputeksnētājiem.
Sarunas ar pesticīdu izplatītājiem un kaisītājiem ir bezjēdzīgs process. Agļkopju biedrības prezidente man publiski rakstīja, ka kaisīšana un ķimizācija dārzos ir vēlama, jo iznīdējot žurkas, kuras savukārt izplatot leptospirozi un citas bīstamas slimības. Šīs kundzes ieskatā pie žurkām bija jāpieskaita ne tikai strupastes, bet arī susuri un kukaiņēdāji ciršļi. Sasmidzinātie un saindētie āboli ir norma mūsu tirgū, bet žurkas tiešām māk no saindētās teritorijas savlaicīgi aiziet. Gluži tāpat ir ar kukaiņiem – bitenieki māk stropā iesprostot bites tajās dienās, kad laukus nokaisa, bet bojā aiziet visas vientuļās bites, kamenes un tauriņi, kuri ir specifisku augu apputeksnētāji.
SECINĀJUMS
Orientieristam nav jābaidās no meža radībām. Orientieristam ir jābaidās no mežu nejēdzīgas ciršanas, lauku un mežu nobārstīšanas ar indēm.
