„Latvijas ceļam” drīz būs jau 20 gadu– daļa no tā dibinātājiem jau kapu kalniņā. Maz, kas atceras kā tapa „Latvijas ceļš”– apvienojot nacionālo romantiku, sapņus, biznesu un ārvalstu latviešu atbalstu. Esmu lasījis viedokli, ka partija  “Latvijas ceļš” tika radīta pēc Maksa Vēbera proponētās shēmas: interešu grupa > politiskais klubs > politiskā partija. Partijā bija patiesi harizmātiski līderi, idālisti un politikas guru Anatolijs Gorbunovs, Andrejs Panteļejevs un Māris Gailis, bija ārzemju latvieši brāļi Pavlovski, Gunārs Meierovics un Inese Birzniece, bija jaunie talantīgie juristi Jānis Bordāns un Kristiāna Lībane, bija ebrejiete Ruta Marjaša. Neuzskaitīt visus– komanda tika veidota kā dreem team, un līdz šai dienai jūtos glaimots, ka man bija lemts šajā komandā būt.

 

Problēma apstāklī, ka pilnīgi pēc šīs pašas shēmas uz 6. Saeimas vēlēšanām tika radīta demokrātiskā partija „Saimnieks” ar līderi Ziedoni Čeveru harizmātiskā līdera godā un partija „Latvijai” ar Joahimu Zīgeristu šajā ampluā, uz 7 Saeimas vēlēšanām– Tautas partija ar Andri Škēli un Jaunā partija ar Aināru Šleseru, uz 8. Saeimas vēlēšanām– „Jaunais laiks” ar Einaru Repši tautai par elku. Tiesa, visas jaunās daudzsološās partijas izcēlās ar papildus iezīmi– tajās bija pārbēdzēji no iepriekšējām partijām, un Dzintars Ābiķis pierādīja, ka var būt visās Saeimās, sākot no vēsturiskās Augstākās padomes, ja vien laikus zin, kam pieslieties.

 

Un tad iestājās latviešiem neparasts klusums. Partijas mainīja nosaukumus, šķēlās un savienojās, bet jaunā harizmātiskā līdera nebija. Nebija ne 9., ne 10. Saeimas vēlēšanās, tādēļ vēsturiskā nepieciešamība spiesta šādu „vecu” Saeimu atlaist un lūkot pēc jaunas mesijas. Un mesija nāca, nesdama pikupaunā līdzi jauno Zatlera Reformu partiju.
Paskatoties Zatlera Reformu partiju mēs ieraugam „Latvijas ceļu”, kurā sapulcēti gan vietēji harizmātiski ideālisti, gan latviešu trimdas pārstāvji, gan daži krievi un ebreji, gan jaunie talantīgie un mazāk talantīgie juristi un uzņēmēji, gan darbinieki, gan bezdarbnieki, gan mācītāji, gan ateisti, bet pārbēdzēji– vai no visām iepriekš minētajām un neminētajām partijām. Viņus visus kopā raksturo fakts, ka viņi alkst iekļūt Saeimā, lāga nezinot– ko tur darīt un ko pārstāvēt. Ja šiem ZRP deputātu kandidātiem kāds vienkāršiem paplašinātiem teikumiem latviešu valodā izskaidrotu to, ko ekonomiski sagatavojies veikt liberālis Vjačeslavs Dombrovskis, vai izgaismotu– kā Latvijas izglītību kājām gaisā pārveidos Roberts Ķīlis– šie sociāldemokrātiski, nacionālkonservatīvi vai sīksaimnieciski domājošie pilsoņi drīzāk pakārtos, nevis ļautu kaut ko tādu realizēt.
Bet atgriezīšos pie latviskām vēlēšanu tradīcijām. Latvietis rosīgais partiju uztver kā projektu, tādēļ pieslienas jaunajam politiskam veidojumam ar sirdi un dvēseli. Lietuvietis rosīgais (kā mans kolēģis ārsts Romualds Ražuks) kā projektu uztver vēlēšanas, tādēļ piedalās visās– gan Saeimas, gan pašvaldības– bet no dažādiem sarakstiem. Pilnīgi netipisks kadrs ir Ainārs Šlesers, jo viņš katrās vēlēšanās rada jaunu projektu– jaunu sarakstu (Jaunā partija, Jaunā Kristīgā partija, kristīgi liberālā Latvijas Pirmā partija, LPP/LC, Par labu Latviju, Šlesera Reformu partija LPP/LC), tai pašā laikā vēlēšanas uztverot kā projektu.
Ir pilnīgi skaidrs, ka pēc 17. septembra vēlēšanām, neatkarīgi no rezultātiem, Šlesers savai partijai nekavējoši „atvienos” savu vārdu pirmais un partija kļūs pa Reformu partiju. Zatleram vai nu visu savas partijas saules mūžu (divus, varbūt trīs gadus) nāksies saglabāt abriatīvu ZRP vai meklēt kaut ko pilnīgi jaunu savas partijas nosaukumā.
Zatleru ar „Latvijas ceļu” vieno arī līderu harizmātiskais naivums. Anatolijs Gorbnovs nudien nestāvēja pat tuvumā privatizācijas procesam, tāpat Einars Repše lāga nezināja, ko ikdienā veic Edgars Jaunups. Pazīstu Valdi Zatleru kā izcilu ārstu, ļoti erudītu cilvēku, labu svešvalodu pratēju, labsirdīgu un korektu sarunu biedru, taču viņš pat nenojauš– no kurienes ZRP nauda, kāpēc partijā tik daudz drošībnieku, apsargu un citu disciplinētu balsotāju. Viņa galvenais Saeimas atlaišanas padomnieks Edgars Rinkēvičs ik vakaru pie spoguļa pielaiko Ministru prezidenta uzvalciņu, taču viltīgs būdams, priekšā pabīdījis Edmundu Skrūdžu– lai izgāšanās gadījumā pašam nenāktos svešzemju maizes tēviem pieslacīt piedurknītes ar asariņām.
Projektā „vēlēšanas” latvieši parasti vēl nevis par 100 nākamajiem deputātiem, bet par vienu, kas velk citus vārdus un nevārdus sev līdz. Ja man jāmeklē līdzinieks Valdim Zatleram vēlēšanās, tad prātā nāk Vilis Krištopans. Abi ražena auguma, cietprātīgi, enerģijas pārpilni vīri, speciālisti katrs savā jomā, kas par valsts attīstības– stratēģijas, perspektīvas un godprātīgas pārvaldības jautājumiem ir tieši tikpat kompetenti kā vidējais jānis bērziņš, līdz ar to viegli identificējās ar vienkāršo vēlētāju. Un vidējam jānim bērziņam vajag ienaidnieku. Te nu Valdis Zatlers daudz mācījies no Jaoahima Zīgerista, kurš Anatoliju Gorbunovu izvēlējās par ienaidnieku un pamanījās apsaukāt daudz necienīgāk kā vienkārši par „oligarhu”.
Patiesībā šīs ārkārtas Saeimas vēlēšanas nozīmē Latvijas iedzīvotāju izšķiršanos– balsot par stabilām vērtībām–„Vienotību” un Zaļo Zemnieku savienību (ZZS), kas ar savu valdību Latviju izveda no krīzes vai pret šo koalīciju. Balsojot pret pašreizējās valdības partijām mēs balsojam par palielinātu Maskavas ietekmi vai haosu, kas traucas pa ielām ar daudzām zilām bākugunīm.
Es ļoti lūdzu padomāt visus zemniekus un lauksaimniekus– kur „Saskaņas cents” vai Zatlera Refomu partija atradīs Jānim Dūklavam līdzīgu vīru. Tādu, kas zin zemkopību, kas saprot zemnieku rūpes, kas nelokās ne Briselē, ne Rīgā, kas savu dzīvi vada savas valsts attīstībai. Es nudien neticu, ka šobrīd mums Latvijā ir kāda alternatīva Jānim Dūklavam.
Es ļoti lūdzu padomāt visus uzņēmējus un finansistus– vai Jūs gaidat krieviski runājošu Finansu ministru no ZRP, kas sapņo par citu nodokļu sistēmu brīdī, kad vēl lāga neesam izkļuvuši no iepriekšējās krīzes, bet priekšā stāv manevri eiro krīzes laikā. Varbūt Jūs vēlaties finansu ministru no Rīgas pašvaldības, kas nule pilnībā notērējis visus Rīgas iekrājumus, runā krievu valodā un sapņo par lielo rubli? Es aicinātu savas balsis atdot par Andri Vilku, kas ir sevi parādījis kā godavīru un valsts finansu stabilitātes garantu.
Latvieši nemēdz lepoties ar panākumiem, par tiem neraksta laikraksti. Vai Jūs atcerieties laikus, kad ne tikai Daugavā un Gaujā, bet pat Rīgas Jūras līcī nedrīkstēja peldēties. Kad visa šmuce no pilsētu kloākām nāca tieši mūsu upēs un ezeros. Mēs kaut kā nemēdzam paši sev uzsist pa plecu un teikt– re ko mēs esam izdarījuši ekoloģijas labā. Man jau patiktu uzsist pa plecu Raimondam Vējonim un teikt– paldies par ļoti labi padarītu darbu un vēlu sekmes šo darbu turpināt.
Un beigu beigās. Latvijā ir bijuši jau 11 premjerministri. Vai tiešām mums vajag vēl kādu, pie kam ar apšaubāmu izglītību vai sliktā latviešu valodā runājošu? Es aicinātu arī vēlēšanās atcerēties, ka mums ir Valdis Dombrovskis, godīgs, zinošs, varošs, plašu redzeslauku, daudzās svešvalodās runājošs, pasauli saprotošs un pasaules saprasts.
Tad nu šajās vēlēšanās es redzu robežšķirtni– esošās valdības partijas (ZZS+ Vienotība) vai krieviski haotiskā koalīcija (ZRP+SC). Lai ko kurš runā, ZZS un Vienotība sastrādājās izcili labi, patiesībā jau stabilākas koalīcijas līdz šim Latvijā nav bijis. Mūsu uzdevums ir ļaut šīm partijām turpināt darbu. Un pēc vēlēšanām vēstures mēslainē tiks aizslaucīti tie daži ministri, kuri nudien nebija gana gudri, taisnprātīgi un jaudīgi.