Satraucoša ir liela vienprātība, ar kādu tiek sūtītas protesta vēstules pret pensionēšanas vecuma paaugstināšanu. Jauni cilvēki izmanto elektroniskās datu pārraides sistēmas lai paziņotu, ka viņi vēlas novecot tāpat kā 19. gadsimtā – ātri un bezcerīgi.

Izpratne par cilvēka vecumu un darbaspējām mums nāk līdz no iepriekšējiem gadsimtiem. Rūdolfa Blaumaņa trīs večas Skroderdienās – Pindacīša, Tomuļmāte un Benbene patiesībā bija burvīgas otrās jaunības meitenes – Pindacīša ap četrdesmit gadus veca, bet abas pārējās– ne vecākas par piecdesmit. Pindacīšas meita taču bija padsmitgadniece. Iedomājieties Tomuļmātes, Pindacīšas un Bebenes lomā Solvitu Āboltiņu, Ilzi Viņķeli un Žaneti Jaunzemi Grendi ar viņu stila izpratni, ģērbu un frizūru. Viņām tad nu nāktos nospert Ābramam kādu lakatine, noburt rozi vai iet svešus bērnus pieņemt pirtiņā, jo ko nu citu pensionāre sadarīs. Tātad 40– 50 gadu, kas vēl 18. gadsimtā bija sirms vecums, šodien ir dzīves vidusceļš, bet nereti– labākie gadi. Arvien vairāk pasaulē sievietes dzemdē vecumā virs 45.

Visā pasaulē pieaug ne tikai vidējais dzīves ilgums, bet arī dzīves kvalitāte un aktivitāte vecumdienās. Atšķirībā no citām Eiropas valstīm Latvijā šis pieaugums ir ievērojami ātrāks, jo padomju gados mēs bijām no Eiropas līmeņa atpalikuši. Tā ik pa četriem gadiem vidējais Latvijas dzīves ilgums pagarinās pa 1 gadu, proti, mūsu vidējais dzīves ilgums jau ir 5 gadus garāks nekā 1992. gadā. Šos rādītājus mēs vēl uzlabosim, un 2032. gadā mēs vidēji dzīvosim 6–7 gadus ilgāku mūžu kā šodien, pie kam dzīvosim aktīvāk, darbaspējīgāk un rosīgāk. Vēzis būs kļuvis par hronisku slimību un nekādi nebūs nolemta slimība, sirds un asinsvadu slimības (kas nāk līdz ar sklerozi, insultu, infarktu, vecuma plānprātību) mēs atvirzīsim itin tālu, jo visas valsts mērogā latvieši vairāk sporto, veselīgāk ēd, mazāk dzer alkoholu un smēķē, mazāk nositas pie stūres dzērumā utt.

Tiem, kas šodien sadzīvojuši 50 vai 60 gadus, visai droši var apgalvot– nāksies nodzīvot līdz 90 vai 100 gadiem. Lai cik tas dīvaini neizklausītos – nāksies lasīt ziņas, vēlēt par jaunu reformu partiju, gausties par valdību, iebilst pret jaunatnes tikumiem, ēst, dzert, spēlēt kārtis, nodarboties ar vingrošanu, slēpošanu, velobraukšanu, seksu, jaunu apģērbu iegādi, vīriem – bārdas skūšanu, bet kundzēm – lielāka daudzuma kosmētikas lietošanu. Šeit uzmanību varētu pievērst seksa nodarbēm. Jaunieši uzskata, ka šī nodarbe attiecas uz jaunību, bet patiesībā jau uz visu garo mūžu.

Tātad ar lielu daļu no Jums mēs tiksimies 2050. gadā. Gan tamdēļ, ka cilvēku ģenētiskais materiāls nosaka garāku dzīvi, gan tamdēļ, ka tāda nu vienkārši ir pasaules attīstība – cilvēki dzīvo ilgāk. Un tā kā nav ne mazākās cerības, ka valsts, bērni, mazbērni varēs uzturēt pensionāru no 62 līdz 100 gadiem, tad jāsamierinas, ka nāksies vēl ilgi strādāt. Es, ļoti labprāt strādātu līdz 75 gadiem, ja zinātu, ka atlikušos gadus saņemšu pensiju. Man ir aizdomas, ka nepalielinot pensiju vecumu, pensiju sistēma vienkārši sairs, un vecāka gadagājuma latvieši saņems vienkārši izdzīvošanas pabalstus un ceļazīmi uz nespējnieku namu.

Galvenais arguments pensiju vecuma iesaldētājiem ir – ja vīrieša pensijas vecums tiks pacelts līdz 70 gadiem, viņam pensijā nekad neiznāks padzīvot, jo vidējais vīrieša mūža ilgums ir 68.5 gadi. Pareizi – vidējais, jo šo vidējo rada bērnu mirstība, bet galvenokārt tie, kas jauni ielec ūdenī un pārlauž sprandu, trīsdesmitnieku vecumā noslīkst bļiktkojot tur, kur vēl nav ledus, četrdesmitgadnieku vecumā vienkārši nositas ar mašīnu vai pakaras, bet piecdesmitdadnieku vecumā – nomirst ar infarktu no pārsmēķētām artērijām. Otra puse pārdzīvo šos 68.5 gadus un lai vidējo dzīves garumu uzturētu nodzīvo līdz simt gadiem.

Visiem tiem, kas dzīvo cerībā, ka nomirs ātrāk un savus 100 gadus nesasniegs, varu atkārtot – sadzīvosiet gan, un apniksiet ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem mazmazbērniem. Tiesa, lielai daļai būs pamainītas detaļas – ne tikai zobi un lielās locītavas, bet pavisam noteikti – daļa šūnu vai pat orgānu tiks atjaunoti pateicoties cilmšūnu pētniecības panākumiem un gēnu inženierijai. Bez tam nāksies samierināties ar hroniska slimnieka statusu, jo liela daļa no detaļām – īpaši asinsvadi, aizkuņģa dziedzeris, aknas, nieres un diemžēl arī smadzenes vienkārši nolietosies un strādās nepilnvērtīgi.

Veselības aprūpe uz zemeslodes ir iekārtota tā, ka cilvēks visvairāk līdzekļus no veselības aprūpei sarūpētā budžeta (citās valstīs – obligātās apdrošināšanas) tērē sava mūža pēdējos divos gados. Tas nozīmē, ka maksājam visu mūžu, bet atpakaļ iemaksāto kā zāles, operācijas un staru terapiju saņemam pēdējos dažos dzīves gados. Tieši tāpat ir ar pensiju – iemaksājam sociālo nodokli visu mūžu, bet atpakaļ saņemsim tikai dzives beigās.

Atgriezīsimies pie mūsu vecumdienām 2050. gadā. Nudien negribētos šajā laikā gulēt gultā sociālās palīdzības namā un tikt barotam ar zondi vai karotīti un gaidīt pamperu maiņu. Sabiedrības veselība, kas ir uz pierādījumiem balstīta zinātne, ir pierādījusi– tie, kas kustas, nenonāk tajā grupā, kur vajadzīga simtprocentīgs cita cilvēka atbalsts izdzīvošanai. Cilvēka organisma audi, funkcijas un ģenētiskais materiāls arī 2050. gadā atbildīs tam, kāds tas veidojies mūsu senčiem 10.000 gadus atpakaļ lai viņi izdzīvotu dabiskā izlasē. Cilvēka ķermenis ir veidots lai kustētos. Ķermenisko un garīgo labsajūtu un pilnvērtīgu darbību nosaka fiziskās aktivitātes. Fiziskā aktivitāte ietekmē gandrīz visus orgānus un audus, bet regulāra fiziskā slodze šiem orgāniem un audiem ļauj pilnīgot savas funkcijas. Regulāra fiziskā aktivitāte ievērojami samazina pāragras nāves risku.

Tātad pats galvenais, lai mēs 2050. gadā satiktos un varētu apspriest politiskos jaunumus, jaunības aizrautības un vēdera izejas aktualitātes, ir kustība – fiziskās ativitātes un sports. Pirmais noteikums, lai savas vecumdienas sagaidītu kustīgi un aktīvi, ir kustēties, es teiktu – sportot. Vismaz piecas reizes nedēļā, vismaz pusstundu katru reizi, vismaz līdz sviedriem. Optimāli būtu katru dienu veikt 10000 soļu. Tas ir vismaz astoņi līdz desmit kilometri soļiem, skriešus vai slēpojot vai arī ekvivalents – 30 kilometru ar velosipēdu.

Otrs noteikums, lai 2050. gadā mēs satiktos vairāk vai mazāk aktīvām kustībām un rosīgām smadzenēm, ir nesmēķēt un nedzert vairāk par vienu glāzi vīna vai kausu alus dienā.

Trešais noteikums būtu loģiski un gudri ēst. Nelietot sāli un transtaukskābes, ierobežot cukuru. Cik vien iespējams daudz ēst saknes un dārzeņus, šķiedrvielas.

Ceturtais ir mīlēt sevi. Neviens neko (t.sk., veselību) klāt nepienesīs, ne valsts, ne slimnīca, ne ministrs, ne ārsts. Tikai pats var rūpēties par sevi un dzīvot garu, pilnvērtīgu mūžu aktīvi un gudri. Un gudra dzīvošana nozīmē arī darbu vismaz līdz 70 gadu vecumam.

 

(30.01.2012)