Intervija Neatkarīgai rīta avīzei (Uldis Dreiblats un Ritums Rozenbergs intervē Pēteri Apini)
– Jūs ilgus gadus bijāt aktīvā politikā gan Saeimas deputāta, gan ministra statusā, un, protams, arī Ārstu bbiedrības vadītāja amats prasa aktīvu politisku stāju. Vai jūs piekrītat publiski izskanējušam viedoklim, ka šīs Saeimas valdošie politiķi sabiedrībai “taisa uz galvas” (respektīvi pilnībā ignorē citu viedokli) vairāk, nekā visi iepriekšējie?
– Gads 13. Saeimai ir darbos un bezdarbos pagājis, un esmu vairāk vai mazāk iepazinis daudzus šās Saeimas deputātus. Un viņi ir ne labāki, ne sliktāki, ne gudrāki, ne dumjāki kā citu Saeimu deputāti. Katrā Saeimā ir bijuši vairāk vai mazāk odiozi tēli, katrā bijuši daži runātīgāki un mutīgāki. Katrā Saeimā kāds deputāts citiem ieteicis turēt muti, vicinājis savilktas dūrītes, katrā kāds saldi dusējis krēslā vai nu skaidrs kā bāreņa asara vai varbūt vienkārši noguris. Es domāju, ka vairums deputātu no sirds tic tam, ko dara, savu zināšanu un pieredzes apjomā bīdot vārdus un komatus likumdošanas aktos, ko paši nesaprot. Tomēr dzīves pieredze liecina– ne jau ierindas deputāts „taisa politiku”. Politiku taisa tie, kam pieder akcijas uzņēmumā, ko sauc par partiju. Un tiem gribas valsts pasūtījumu savam uzņēmumam, proti, naudu tieši no budžeta vai naudu kā „otkatu” no savu ministru nodrošinātiem valsts pasūtījumiem. Un šajā Saeimā tieši dažu koalīcijas partiju akcionāri rīkojas klaji nekaunīgi, bezgaumīgi, ja ne zaglīgi. Ja būtu iespēja, es vēlētos atlaist dažus bordānus, reirus, bondarus, ašerādenus, un netērēt naudu jaunām ārkārtas Saeimas vēlēšanām.
– Pašreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns cita starpā bija jūsu kolēģis partijā Latvijas ceļš. Cik atceramies, partijai Latvijas ceļš bija daudz trūkumu, bet šī partija tomēr kompetentu viedokli vienmēr uzklausīja. Kāpēc tagad bijušais ceļinieks Bordāns uzskata, ka kompetenta viedokļa – piemēram, Tieslietu padomes – uzklausīšana vairs nav vajadzīga?
– Bordāns ir bijis visu iespējamo partiju biedrs, līdzīgi kā Pabriks. Tādēļ katram, kas jebkad bijis kādā partijā, ir pamatotas iespējas saukt sevi par Bordāna partijas biedru. Es nevēlētos izcelt Bordāna gaitas „Latvijas ceļā”. Manuprāt, „Latvijas ceļā” iepriekšminēto akcionāru skaits bija lielāks, viņi bija daudz patstāvīgāki, viņiem bija atšķirīgi viedokļi, viņi diskutēja savā starpā un centās diskutēt ar citiem. Un vēl– toreiz Bordāns nebija šo akcionāru skaitā. Šobrīd Bordāns uzvedas tā, it kā viņam piederētu vairāk par 50% JKP akciju, par to liecina viņa aktivitātes grābjot valsts naudu partijām, kā arī jaucoties citu ministriju un institūciju ietekmes sfērās. Bordāna partija taču nespēj pieņemt arī tādus demokrātijas uzstādījumus kā augstskolu autonomija, kā arī vēlas visos amatos ielikt „savus cilvēkus”.
– Bordāns tiešām ir bijis daudzās partijās un visās iepriekš faktiski caurkritis. Tikai pašreizējā viņam devusi reālu varu – Ministru prezidenta biedra amatu. Vai jūs kā ārsts nesaskatāt, ka Bordāns faktiski sevi iztēlojas par valdības vadītāju, kuram Krišjānis Kariņš ir tikai tāds biedrs?
– Šķiet, ka nē. Sekojām taču līdzi stāstam par jauna cietuma celtniecību, kas izskatījās pēc Bordāna partijas biznesa projekta ar plašu celtniecības karteļu un atmazgātas naudas iesaisti. Bet Kariņš vai valdības kopējais (vēl saglabātais) veselais saprāts Bordānam šādu iespēju uzvārīties nedeva. Jampadracis Cenrāltirgū un citur kontrabandas cigarešu apkarošanas jomā, netieši dēļ liek domāt, ka kādam Bordāna partijas biedram ir bijusi ietekme uz cigarešu kontrabandas jumtošanu un kontrabandas tirdzniecības shēmošanu, bet Kariņa valdība šo afēru cenšas aizslēgt un redzamākos nelegālā rūpala biznesmeņus iesēdināt drošākā vietā. Līdz ar to JKP darbojas ar negantu entuziasmu kā ievainots mežazvērs krātiņā, bet Kariņam labpatiktos to skatīt kā pūkainu kaķīti. Un Kariņš cenšas kaut kādā jomā šim agresīvajam plēsoņam izdabāt.
– Jūsu stāstā Kariņš ir pozitīvais varonis?
– Man rada bažas, ka Kariņš ir nostājies kareivīgi agresīvā pozā pret ārstiem, māsām un veselības ministri. Visvairāk man par to liek domāt fakts, ka viņš atteicās tikties ar Pasaules Veselības organizācijas Eiropas reģiona jaunievēlēto direktoru Hansu Klūgi, kas bija ieradies vizīte Rīgā. Pirmkārt, pats Klūge ir inteliģents, zinošs un ietekmīgs vīrs, bet viņa jaunais amats liek viņam tikties ar visu valdību vadītājiem. Galu galā Latvija maksā pietiekami lielu budžeta naudu Pasaules Veselības organizācijas uzturēšanai.
Arī Kariņa retotika par to, ka naudu veselībai jāatrod sistēmas iekšienā, ka veselības aprūpes sistēma jāmaina divu mēnešu laikā, liek domāt, ka viņa attieksme pret nozari ir šķērna, jo viņam taču ir zināms, ka Latvijas veselības budžets ir proporcionāli vismazākais Eiropas savienībā.
– Vai atbalstāt parakstu vākšanu par šīs Saeimas atlaišanu?
– Esmu no tiem, kas netic šādu akciju produktivitātei. Vēl neesmu parakstījies par Saeimas atlaišanu, jo cerēju, ka valdībai pietiks prāta meklēt izlīgumu ar veselības aprūpi un medicīnu, palielināt budžeta deficītu, ko piedāvāja Veselības ministre. Tomēr politiķu, ministru, pozīcijas ņirgāšanās par medicīnu, ārstiem un medicīnas māsām pirms un pēc budžeta pieņemšanas mani pārliecināja– parakstīšos par 13. Saeimas atlaišanu.
Ja man jāprecizē tas vārds „ņirgāšanās”, tad kā lai es citādi nosaucu valstiski veiktu publisku nomelnošanas kampaņu pret onkologiem, ko veica valsts apmaksāta televīzija? Kā lai savādāk nosauc informācijas pasmelšanu no VID, ka kādam ārstam esot alga 39 tūkstoši (par ko nomaksāti nodokļi) un šādu ciparu nopludināšana LETĀ? Es te varu minēt kaudzi medicīnai negatīvu publikāciju un izteikumu, kas, protams tikai sagadīšanās pēc tika izplatīti pirms budžeta pieņemšanas. Un tas tikai tādēļ, lai es un citi mediķi nobītos un neprotestētu par apzagto veselības budžetu. Es te nerunāšu par 13. Saeimas spēlītēm ap Veselības finansēšanas budžetu un pašu pieņemtu likumu nepildīšanu.
– Vai Jūs nemulsina tas, ka pieteikumus Saeimas atlaišanai iesniegušas odiozas partijas un odiozi personāži?
– Jūs valdību un drošības policiju sauciet par odioziem personāžiem? Valdība pašapmierināti nolēmusi apspēlēt mediķus politiskajā kāršu spēlē, piesaistot drošības policiju. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka drošībnieki paklausījās mediķu telefona sarunas, dažus patirdīja viedokļa sapratnei, un viņiem kļuva skaidrs, ka mediķi iesniegs pieteikumu Saeimas atlaišanai. Tad nu drošībnieki nolēma veikt visu iespējamo parakstu vākšanas diskreditēšanai. Atrada partybomzi un prokrieviskus elementus, kuru sēkliniekus jau bija ielikuši skrūvspīlēs par kādu citu nodarījumu, iedeva sagatavotus dokumentus rokās, ielēja nedaudz destilēta graudu dzēriena un aizsūtīja iesniegt dokumentus. Un tūlīt plašu materiālu par šiem iesniedzējiem nosūtīja Re–Baltica un citiem pētniekiem. Ir tāds fakts, kas šķiet īpaši uzkrītošs– no šiem partybomžiem iesniegumu Centrālā vēlēšanu komisija pieņēma uzreiz, bet no Latvijas Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības nolēma nedēļu vētīt un pārbaudīt, varbūt vispār atmest atpakaļ.
Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, tādēļ faktu, ka Bordāns kā pirmo darbu atlaida Cimdaru un ielika paklausīgāku vadītāju, neuzskatu par sazvērestību, bet vienkārši politiku.
– Tad jau izklausās, ka drošības policija ir balstījusi arī mediķu mītiņus pie Saeimas un akciju Iededz sveci, nolaid karogu?
– Kāds taču ieteica šo akciju par karoga nolaišanu tieši bermontiānes simtgades atcerē un valsts dzimšanas dienā. Kādam bija izdevīgi pateikt – mediķiem taču nav karogu un ideju, lai labāk aizdedz sveci un nobirdina asaru. Šo lozungu piesvieda apzināti, lai mazinātu mediķu protestu jaudu.
Kāds uzticams avots man stāstīja, ka mediķu protestu laikā piedalījušies ap 300 drošībnieku un ka viņi rūpīgi savākuši datus par enerģiskajiem, progresīvi domājošajiem jaunajiem ārstiem kā par valsts ienaidniekiem. Jaunie ārsti šo drošībnieku aktivitāti var saprast kā valstisku mēģinājumu palīdzēt viņiem aizbraukt no Latvijas uz ārzemēm un pelnīt 6–8 reizes lielāku algu.
Bet mītiņā pie Saeimas tiešām starp mediķiem bija redzami partybomži. Mums ar Māri Pļaviņu klāt spiedās vīrs tik pelēki un neuzkrītoši ģērbies, ar tādu ieinteresētu sejas izteiksmi un iekšējo inteliģenci acīs, kāda savulaik bija klīnikas morga sanitāram, kas atzāģēja galvaskausu. Un jautājumi, ko viņš uzdeva, lai uzsāktu sarunu, liecināja, ka medicīnas izglītības viņam nudien nav.
– Saeimas atlaišanas iniciatīvai ir jāsavāc ļoti daudz parakstu – vairāk nekā 150 000. Vai LĀB valdē esat domājuši, kā veicināt šo parakstu vākšanu, jeb ieņemsiet neitrālāku pozīciju?
– Ārsti ir inteliģenta un kontraversāla sabiedrība un katrs Latvijas ārstu biedrības valdes loceklis ir personība, zinātnieks, mākslinieks un lielā mērā vienpatnis. Līdz ar to ārstu biedrības valde ir vairāk intelektuāls diskusiju klubs nekā revolucionāra šūniņa. Arī ārstu biedrības prezidente Saeimas atlaišanas akciju atbalsta, nevis veicina. Ārstu biedrības valdes pozīcija ir atbalstoša, nevis revolucionāri aktīva ar pretsaeimas plakātiem poliklīnikās, praksēs un aptiekās. Nedomāju, ka biedrība algos notāru, kas kolekcionēs parakstus.
Vajag īpašu politiķu nekaunību un agnoranci, lai konservatīvo ārstu sabiedrību vispār iesaistītu politiskā pasākumā. Bet Kariņa un Reira duetam tas izdevās.
– Un tad Latvijas Ārstu biedrība paziņoja, ka prasa Finanšu ministra Jāņa Reira demisiju?
– Ārstu biedrība apsteidza pat savus kolēģus un sabiedrotos– Māsu asociāciju, Jauno ārstu asociāciju un arodbiedrību. Neviens nekad tik ciniski Ministru kabineta zālē nebija piesmējis ārstus un māsas kā to paveica Reirs. Stāstīja, cik viņam labi bijis ārstēties bagātā Dienvideiropas valstī, un kā netīk to darīt šeit. Reirs vienmēr ir gatavs ieteikt bada cietējam izņemt no ledusskapja torti.
Šis bijušais un sirdī esošais komunists šogad paspēja samazināt alkohola akcīzi– un to viņš paveica ar tādu entuziasmu, kas lika domāt par kādu nelielu artavu viņa kabatā no alkohola ražotājiem un tirgotājiem. Viņš arī noslepenoja budžeta skaitļus par ienākumiem no alkahola akcīzes. Pēc manā rīcībā esošajiem datiem ieņēmumi budžetā no alkohola akcīzes samazinājās par 30– 40 miljoniem, pieauga alkohola patēriņš, vairāk pacientu ar alkohola izradītām slimībām nonāca slimnīcās. Un kā atbildi Reirs samazināja paredzēto naudas pielikumu veselības aprūpei.
Man Reirs palicis siltā atmiņā kā cilvēks, kas vienmēr pretojās gan smēķēšanas aizliegumam kafejnīcās, sporta zālēs un bērnu klātbūtnē, kā cilvēks, kas nepieļāva tabakas akcīzes palielināšanu un tabakas izstrādājumu noslēpšanu no pircējiem. Viņš ir darījis visu iespējamo, lai cilvēki vairāk smēķētu un dzertu, vairāk ārstētos no plaušu vēža, aizkuņģa dziedzera vēža, aknu slimībām, sirds asinsvadu slimībām, un arī ātrāk mirtu.
Es ceru, ka visiem pensionāriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Reirs palicis siltā atmiņā no viņa rosības Labklājības ministra postenī. Lai kādu posteni Reirs neieņemtu– tā ir katastrofa. Tādēļ mēs vēlamies noņemt Reiram pārmēra atbildību un ļaut viņam strādāt labi atalgotu Saeimas deputāta darbu.
– Vai medicīnas darbinieku prasības nozīmē tikai māsu un ārstu algu palielinājumu?
– Vajadzības un problēmas veselības aprūpē mums lielā mērā ir saistītas ar naudas trūkumu. Ja Jums ir ķēde, un daži tās posmi ir īpaši vāji, tad šī ķēde viscaur ir vāja. Definēsim piecus vājos ķēdes posmus– ļoti mazs kompensējamo medikamentu apjoms, ļoti vāji apmaksāts un pārmēra birokratizēts ģimenes ārstu dienests, kur ārstam prakses uzturēšanai nepieciešamas pārmēru daudz pacientu, neatliekamās medicīnas palīdzības dienests drīz pilnībā paliks bez darbiniekiem, vāji finansēta, nepietiekama rehabilitācija un paliatīvā aprūpe. Atkārtošos – mums ir mazākais kompensējamo medikamentu klāsts Baltijā un vismazāk līdzekļu tiek izdalīti kompensējamiem medikamentiem. Ja cilvēkam vajag dārgas antibiotikas, bet tās jāpērk par saviem līdzekļiem, viņš zāles nelieto, nonāk slimnīcā, kur ārstēšanās dārga. Pie kam pacients ar savu antibiotiku puslietošanu veicina antibakteriālo rezistenci.
Kvotas diagnostikai ar magnētisko rezonansi un datortomogrāfiju liek vēža slimniekiem gaidīt vairākus mēnešus rindā. Insulta pacientus naktī ar digitālas angiogrāfijas palīdzību var no tromba smadzeņu asinsvadā atbrīvot tikai P. Stradiņa klīniskajā slimnīcā, kaut insulta vienības mums ir gandrīz katrā reģionālā slimnīcā. Publiskā valdības un deputātu retorika, ka nauda veselībai nozīmē naudu ārstu algām patiesībā ir klaji meli un tukšmuldēšana. Šo tukšrunu lielā mērā nosaka medicīnas paradokss – medicīnas naudu iedzīvotājs tērē galvenokārt pirmajā dzīves gadā un pēdējos divos vai piecos dzīves gados. Deputāts un ministrs, kā likums, atrodas dzīves vidusposmā, viņi nezina, ko nozīmē saskarties ar vēzi, sirds mazspēju, aknu mazspēju, hronisku obstruktīvu plaušu slimību, kuru ārstēšana veciem cilvēkiem ir ļoti dārga. Daudz dārgāka nekā gripas, muguras sāpju, gastrīta, paģiru, traumas vai veģetatīvā distonijas ārstēšana, kas ir deputātam pazīstami jēdzieni. Latvijas iedzīvotāji dzīvo gadu no gada ilgāk un sasniedz to vecumu, kad saskaras ar ļoti smagām un dārgi ārstējamām slimībām. Lielākā daļa no viņiem nav bijuši deputāti un nespēj samaksāt lielas summas, lai bez rindas nokļūtu pie speciālista, uz diagnostisku procedūru vai, vēl vairāk, – iegādātos zāles, ko valsts nekompensē.
Galvenais šodien Latvijā ir samaksāt par darbu medicīnas māsām, vecmātēm, ārstu palīgiem, lai mūsu jaunās mediķes neaizbrauc no Latvijas. Patiesībā medicīnā 90% darbinieku ir sievietes. Kariņa un Reira politika– nemaksāt solīto medicīnas darbiniekiem, patiesībā nozīmē sieviešu diskrimināciju.