Raudu žanrs ir man jauns literārais apvārsnis. Ko tik neesmu rakstījis internetā, bet nu man jāapraud dzīves netaisnība.
Stāsts jau ir vienkāršs kā pieckapeika. Komandējums – vienā naktī uz Dubaju, otrā mājup. Izvēlos Turkish Airlines, kaut ellīgi dārgi.
Ar Turkish Airlines viss ir kārtībā, ja Tu esi lidmašīnā – visai laba barība, brīvi dzērieni, smaidīgas stjuardeses un lidmašīnas nekrīt zemē.
Pilnīgi citādi ir, ja viņi paši kavē un savienojums Istanbulā nesanāk. Mans īsais stāsts ir – nosūtīja uz Kijevu, līdzi iedeva vaučeri, par kuru no Kijevas mani uz Rīgu neviens neveda. Pēdējā lidmašīnu uz Rīgu aizlidoja. Līdz ar to man bija jāpērk biļete uz Viļņu un jāgaida mīļotā sieviete ar mašīnu kā glābiņš.
Tomēr viss tas ir sīkums, ja Jums ir Istanbulā jāskaidrojas ar ierēdņiem, piemēram ar jautājumu: kāpēc es nevēlos lidot uz Kijevu. Turkish Airlines ierēdņi paspēj nosūtīt viens pie otra četru stundu garumā, neatrisinot neko. Vēl trakāk – daļa ierēdņu sēž lidostas iekšpusē (aiz robežkontroles un drošībniekiem), bet otra daļa – ārpusē. Tā nu man tagad pasē zīmogi, ka es divas reizes vienā dienā esmu apmeklējis Turciju un vienreiz – Ukrainu. Viņi mēdz savākt pases uz divdesmit minūtēm, pazust kādās durvīs lai pēc pusstundas atgrieztos ar bēdīgu sejas izteiksmi – neko nevarējām padarīt. Tam visam līdzi nāk visai nosacītas svešvalodu zināšanas.
Daudzus gadus, ko vadu, lidojot uz dažādām konferencēm un mītiņiem, neko tādu redzējis nebiju. Bet patiesībā biju – 1984. gadā Surgutā. Bet tur vienkārši visi lidostas darbinieki bija piedzērušies.
Zinu noteikti – es ar Turkish Airlines nekad vairs nelidošu!
(23.04.2012.)
Jaunākie komentāri