Latvijā valda pieņēmums, ka Veselības ministrija pienākas partijai, kurai ir gan premjerministra, gan finanšu ministra portfelis. Pēdējie trīs gadi pierādījuši pretējo – šāda kombinācija ir bezjēdzīga, ja ne noziedzīga. Ingrīda Circene rāvās melnās miesās, lai palīdzētu finanšu ministrijai iekasēt nodokļus, bet finanšu ministrija ar lielajām šķērēm apgraizīja veselības budžetu. Rezultātus vieglāk parādīt krītošā grafikā, bet nolasāma ir arī skaitļu līkne: 2010. gadā veselības joma saņēma budžetu, kas bija 3.8% no IKP. 2011. gadā – 3.4%, 2012. gadā – 3.2%, pērn – 3.0%. Šī gada plāns nosaka, ka veselība saņems 2.9% no IKP, 2015. gada plāns – 2.7%, bet 2016. gadā – 2.5%. Šos skaitļus katrs var itin viegli aprēķināt, lasot likumu „Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2014., 2015. un 2016. gadam.”
Šobrīd Latvijas veselības aprūpes sistēmas lielākā problēma ir nesamērīgi lielie līdzmaksājumi, pacientu iemaksas, maksas pakalpojumi un nauda, kas jātērē zāļu iegādei. Realitātē medicīna un veselības aprūpe patērē tikpat cik Igaunijā un Lietuvā, t.i. 6 – 7%, bet puse no šīs summas nav solidārs maksājums, bet gan maksājums no pacienta kabatas. Lielo līdzmaksājumu un pacientu iemaksu dēļ mūsu valstī pacientu aprūpe tiek diferencēta pēc klasiskajām nevienlīdzības pazīmēm: veselais saņem labāku palīdzību nekā slimais, jaunais – labāku nekā cilvēks cienījamā vecumā, bagātais – labāku nekā nabagais un rīdzinieks – labāku nekā laucinieks. Jo demokrātiskāka valsts, jo atšķirības mazākas. Jo nevienlīdzīgā valstī dzīvojam, jo šīs atšķirības lielākas. Vismaz 14% Latvijas iedzīvotāju nevar saņemt veselības aprūpes pakalpojumu tikai tādēļ, ka par to nevar samaksāt. Līdz ar to mums ir ielaistas slimības un novēlota ārstēšana.
Jauns, spēkpilns politiķis nekad nesapratīs pacientu, nekad nesapratīs veselības aprūpes būtisko aksiomu – pacientu ārstē ārsts un medicīnas māsa, nevis izkrāsotas telpas, kompjūtertomogrāfs vai e – veselība. Politiķis pērk neatliekamās palīdzības mašīnu ar iemontētām ārējām un iekšējām videokamerām, displejiem, īpašajiem riteņu savērsumiem un alkometriem katrā mašīnā, nevis maksā lielāku algu šīs neatliekamās palīdzības brigādes ārstam, ārsta palīgam un šoferim.
Brīdī, kad neko vairs nevar saglābt, – līdz vēlēšanām atlikusi daži mēneši, „Vienotība” izliekas, ka meklē veselības ministru. Pirmkārt, jau tādu, kurš nav ārsts un nav politiķis. Jo ārsts tiešām varētu sākt cīņu par sakārtotu veselības aprūpi, bet politiķim būtu svarīgi labi reitingi vēlēšanās un viņš strādātu, prasītu naudu un atbalstu likumdošanas iniciatīvām. Toties „Vienotība” izliekas, ka meklē šo kandidātu medicīnai tuvu stāvējošo aprindās.
Otrkārt, ideālais ministrs, vienotībasprāt, nāk no ierēdniecības vai vismaz augstskolas tehniskās vadības, bet, treškārt, viņam jābūt ar prasmēm tirgot medikamentus vai medicīnas instrumentus vai vismaz jāsaprot šī joma. Pēdējais kritērijs rūpīgi ievērots, ieceļot slimnīcu vadītājus un lielākas amatpersonas.
Lielākajai daļai no tiem, kas atbilst „Vienotības” kritērijiem, ir arī citas pazīmes – labi apmaksāts darbs, uz kuru cierē konkurenti, daži nebūtiski skeleti skapī, kas ir pilnīgi neinteresanti viņu ikdienas darba devējiem un kolēģiem, bet varētu tikt izpūsti kā ziloņi no mušas, kļūstot par ministru. Tāpēc uzrunātie veselības ministra kandidāti no šī amata atsakās.
Te nu „Vienotība” notrauc rūgtu asaru no vaiga un saka: „neviens nevēlas kļūt par veselības ministru”.
Diezgan glupi veidojas sistēma, ka ministri tiek meklēti, kur pagadās, tikai ne Saeimas frakcijā. Šo sistēmu pilnībā izkopusi Nacionālā apvienība kultūras un tieslietu jomās, tad to pārņēma „Vienotība” ministru amatiem pāršķirstot ierēdniecības pūra lādes. Godīgi jau būtu bijis, ja „Vienotība” ņemtu kādu ārstu no partijas rindām vai neārstu no Saeimas frakcijas. Nu varbūt ne Solvitu Āboltiņu, bet tad vismaz Jāni Reiru, Dzintaru Zaķi, Ilzi Viņķeli, un kopīgiem spēkiem censtos labot to, ko savārījuši partijas biedri Andris Vilks ar Ingrīdu Circeni.
Apgalvojumi, ka nav neviena cilvāka Latvijā, kas būtu gatavi kļūt par ministru uz šiem dažiem mēnešiem, ir vismaz muļķīgi, ja ne klaji melīgi. Es varētu pateikt četrus kritērijus, kādiem būtu jāatbilst šim ministram, un pēc tam Ārstu biedrība piemeklētu atbilstošus, darbam gatavus kandidātus. Tātad, pirmkārt, ārsts ar padziļinātām zināšanām sabiedrības veselībā un veselības menedžmentā. Otrkārt, ne vecāks par 40 gadiem, lai pats ir pie labas veselības un var šos četrus mēnešus strādāt kā mūžīgais dzinējs. Treškārt, viņam vajadzīga pieredze nevalstiskā sektora darbā vai pašvaldības darbā. Ceturtkārt, mīl medicīnu un savu valsti.
Šādiem kritērijiem atbilstošus 3 – 4 jaunus ārstus Latvijas Ārstu biedrība un Latvijas Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrība var piedāvāt Saeimai kaut rīt. Bet neceriet, valdošai koalīcijai tas nav vajadzīgs, jo labs darbs un iniciatīva nav šīs koalīcijas prioritātes. Koalīcija veidos mistiskas darba grupas, kas neko nedarīs, bet čakli veiks darbības imitāciju.
Viens lūgums „Vienotībai”. Lūdzu atdodiet kādam citam koalīcijas partnerim veselības ministra amatu nākošajā Saeimā. Pieredze rāda, ka nekā sliktāka par vienoto „Vienotības” komplektu – premjers, finanšu ministrs, veselības ministrs mūsu jomai nevar būt.
*Šī raksta autors nav nevienas politiskas partijas biedrs, nekandidē vēlēšanās un publiski atzīst, ka Eiroparlamenta vēlēšanās ievilka krustiņu Valdim Dombrovskim.
Pēteris Apinis,
Latvjas Ārstu biedrības prezidents
Jaunākie komentāri