Dažas atziņas par Covid–19:

• jebkurš pieņēmums, atziņa, viedoklis vai apgalvojums par Covid–19, kas balstīts literatūras apskatā, pētījumos vai pierādījumos, ir jau novecojis, pirms tapis publicēts. Ievadrakstu žurnālam esmu atlicis līdz brīdim, kad žurnāls jau jāsūta uz tipogrāfiju, un, neatkarīgi no tā drukātā formā mans viedoklis jau būs zaudējis aktualitāti;

• kopš uz zemeslodes plosās Covid–19, iedzīvotāju mirstība ir samazinājusies gan globālā, gan visu valstu griezumā. Visvairāk to nosaka karu, terora aktu un lokālu konfliktu neesamība, ekoloģiskās situācijas uzlabošanās un zemeslodes iedzīvotāju rūpes par savu veselību;

• neviens nerūpēsies par ārstu veselību, vismazāk jau ministrija vai nevalstiskās organizācijas. Lūdzu, kolēģi: ja jums ir pāri par 65 gadiem, ja jums ir diabēts, sirds asinsvadu mazspēja, onkoloģiska slimība, nestrādājiet tieši ar pacientiem, bet konsultējiet pacientus attālināti. Tam vecāka gadagājuma ārstu pieredze ļoti noderēs; 

• ārstiem ir iespējams pieņemt pacientu īsākā laikā (6 minūtēs) un dokumentus kārtot bez pacientu klātbūtnes;

• nav labāks sarunu biedrs, valstisku ierobežojumu apstākļos, kā kolēģis. Itin labi var aprunāties arī sēžot 2 metrus vienam no otra;

• rūpes par pašu veselību nav atliktas. Jāārstē savas slimības, jāiet brīvā dabā, jāsporto un jāvingro. Jāpārdzīvo Covid–19, paša veselība ir prioritāte. 

Veselība, epidemioloģija un politika kā līdaka, vēzis un gulbis no Krilova fabulas

Atšķirību starp politisku domāšanu un realitāti pandēmijas apstākļos nosaka attieksme pret neziņu. Ārsti zina ļoti maz par SARS-CoV-2 un bez bažām atzīst savu neziņu. Taču katru dienu katrs no mums lasa ļoti atšķirīgu informāciju, uzzina daudz kā jauna par vīrusu, par profilaksi, ārstēšanu, epidemioloģiju, vakcināciju utt. Tas nozīmē, ka mūsu medicīnas filozofijas pamatā ir sagatavotība, plaša un daudzšķautnaina informācija, viedokļu dažādība ar iespējām rast labāko risinājumu. Pandēmijas labākais risinājums globāli ir sākotnēji apmācīt (ar diskusiju, nevis pavēli) mediķus, bet pēc tam iedzīvotājus. 

Politiķi zina daudz mazāk, bet nespēj atzīt savu neziņu, pamatizglītības defektus un informācijas vienpusību. Tādēļ viņi visu informāciju ņem no radio un TV ziņām, portāla augšējiem 20 centimetriem par briesmām, šausmām, bēdām un mirstību. Politiķi sašaurina savu padomdevēju loku, aizliedz lasīt jebko, ko nav publicējuši paši, kā absolūto patiesību deklarē PVO un EDSO sniegtos skaitļus, bet paši pieņem lēmumus ar uzsvaru uz stingrību, kontroli, aizliegumiem, kā arī savu izskatu spogulī un savu vēsturisko vietu globālās pandēmijas apkarošanā. 

Politiķis bez priekšzināšanām un papildus izglītības neticami ātri iegūst pašpārliecību par savām nenovērtējamām zināšanām. Politiķa mērķis ir ietekme un vara. Visvieglāk varu dod ierobežojumi un aizliegumi. Visvieglāk aizliegt to, kas viegli kontrolējams. Viegli aizliegt pieņemt pacientus ambulatorās medicīnas iestādēs, aizbildinoties ar nepieciešamību pasaudzēt medicīnas profesionāļus no iespējamas saskares ar SARS-CoV-2 un saslimšanas ar Covid–19, kaut skaidri zināms, ka sterilitāte, dezinfekcija, drošība veselības centrā, rentgena kabinetā, laboratorijā vai zobārsta kabinetā ir tūkstoškārt lielāka nekā analoga drošība tramvajā, autobusā vai daudzdzīvokļu nama liftā. Bet medicīnas iestādi var kontrolēt ar Veselības inspekciju vai policiju, bet attiecībā uz pārpildītiem autobusiem politiķiem viedokļa un ideju nav. 

Latvijas valdība un Saeima nespēj saprast, ka katru dienu Latvijā no sirds asinsvadu slimībām, vēža vai cukura diabēta nomirst no 65 līdz 110 cilvēkiem, bet vissliktākā un visļaunākā prognoze Latvijā paredz ne vairāk par 6 cilvēku mirstību dienā no Covid–19, turklāt tikai pacientiem ar smagām blakusslimībām. Tātad, valdības paģērētie medicīnas aizliegumi nozīmē nediagnosticētu vēzi, neārstētu hipertoniju, nenotikušu ginekologa konsultāciju infekcijas vai sāpju gadījumā, garu rindu uz datortomogrāfiju. 

Tieši tikpat muļķīgs lēmums bija aizliegt jebkuras sporta nodarbības. Proti, sports jau paliek, bērni trenējas, bet viņi to nedrīkst darīt organizēti, kur distancēšanos, kārtību un bērnu attiecības uzmanītu treneris. Ir kategoriski aizliegts akadēmiskajam airētājam kāpt laivā un vienam pašam braukt pa Lielupi, orientieristam skriet vienatnē ar karti pa mežu. Tajā pašā laikā visi tie, kas no rīta brauc uz Gaiļezeru, zina, ko nozīmē pārpildīts trolejbuss. 

Visu valstu valdībām un politiķiem pieaug vēlme pārvaldīt sabiedrības uztveri. Stingrāki pasākumi viltus ziņu un ārvalstu informācijas operāciju ierobežošanai kļūst un arī turpmāk kļūs par standarta procedūru gan ikdienā, gan krīzes laikā. 

To, ko uzskatīt par viltus ziņām, pat kaimiņvalstīm var būt pilnīgi pretrunīgs viedoklis. Piemēram, šobrīd Latvijas publicisti, kas sevi uzskata par augstākās un vienīgās patiesības paudējiem, pilnībā noliedz Zviedrijas visai liberālo pieeju ekonomikas bremzēšanai un brīvību ierobežojumiem. Toties pilnībā valda uzticēšanās ziņu avotiem, kas izplata fotogrāfijas ar zārkiem, šausmu stāstus par nāves pļauju Itālijā vai Spānijā. Šausmu karoga plivināšana par 1000 mirušajiem ASV tiek pasniegta bez atsauces, ka ASV dzīvo 150 reizes vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā.

Distancēšanās nozīmē attālināšanos ne tikai starp cilvēkiem, bet arī starp valstīm. Katrā valstī politiķu ietekmē rodas informācijas plūsma, kas savu valsti nostāda labvēlīgākā vai nelabvēlīgākā situācijā, piemēram, Itālija apzināti veidoja dramatiskas informācijas plūsmu, jo cerēja sagaidīt lielu Eiropas Savienības cilvēkresursu un finansiālu atbalstu. Lai gan pastāv stereotipi par Itālijas medicīnas bezrūpību, nesagatavotību un bezcerību, 2018. gada Bloomberg valstu rangā, kurā uzskaitītas efektīvākās veselības aprūpes sistēmas pasaulē, Itālija bija ierindota ceturtajā vietā. Itālijas iedzīvotāji ir vieni no veselīgākajiem pasaulē un dzīvo ļoti garu mūžu.

Informāciju var pasniegt ļoti atšķirīgi. Minēšu piemērus vienai un tai pašai informācijai:

„kaimiņvalstī nomiris pirmais Covid–19 pacients” milzu burtiem, šausminošu foto un daudzām izsaukuma zīmēm. Tā pati informācija būtu ietverama šādā ziņā: „kaimiņvalstī vakar nomira 53 pacienti ar dažādām slimībām, no kuriem viena bija 82 gadus veca paciente pēc plaša hemorāģiska insulta un sešu dienu komas. Viņai analīzēs atrada arī Covid–19 infekciju”.

Otrs piemērs: „x valstī mirstība no Covid–19 ir tik liela, ka līķus izved armija”. Šo pašu informāciju korekti būtu sniegt šādi: „x valstī apbedīšanas biroju darbinieki atteicās nodarboties ar Covid–19 slimnieku bēru organizēšanu un prasīja par to daudzkārt lielāku samaksu, tādēļ no slimnīcas uz krematoriju nelaiķus nogādāja militārais transports”.

Covid–19 jau ir politizējies un nākamā mēneša laikā politizēsies vēl vairāk. Koalīcijas partiju biedri un angažēti autori mēģina pasauli sadalīt divās daļās: 

• tajos, kas 100% tic un apbrīno valdības paveikto Covid–19 apkarošanā; 

• pārējos.

Šo rindu autors apbrīno un tic valdības paveiktajam tikai par 90%, tādēļ allaž tiek ieskaitīts „pārējos”. 

Pandēmijai ir daudz neskaidrību. Ja ārsti un zinātnieki nespēj sniegt visas vajadzīgās atbildes un apliecinājumus, tad politiķi un žurnālisti ar informāciju sāk spekulēt, veidojas stereotipi. Šobrīd valdošais stereotips ir par to, ka Ķīnas iedzīvotāji ir „netīri” un ka viņi ēd dīvainas lietas, piemēram, sikspārņus. Neesmu pārliecināts, ka ķīnieši par mums nedomātu tieši to pašu, ja mēs palepotos, ka ēdam asinsdesu.

Kad kādam nav vajadzīgās informācijas, parādās spekulācijas, bet tajās uzplaukst slēptais rasisms un neobjektivitāte. Stereotipus mēs būvējam, lai liktu sev justies droši – ka mums vīruss būs mazāk bīstams, jo mēs neēdam sikspārņus. 

Diemžēl šādi apgalvojumi pasaulē jau ir radījuši bīstamus precedentus, tie ir veicinājuši uzbrukumus Āzijas izcelsmes iedzīvotājiem, ķīniešu restorānu logu dauzīšanu, citu valstu preču boikotu. Neapšaubāmi uzskatāmākais piemērs bija to ukraiņu apmētāšana ar akmeņiem, kas Ukrainā atgriezās no Ķīnas. Līdzīgs precedents ir publiska to latviešu nozākāšana, kas pēc ārkārtas stāvokļa izsludināšanas Latvijā atgriezās no Briseles darbiem vai kalnu slēpošanas Itālijas Alpos.

Iegūt informāciju par Covid–19 nozīmē nelasīt avīžu panikas pilno pirmo lapaspusi un portālu augšdaļu

Man labpatīk Covid–19 pandēmijas laikā vairāk lasīt un klausīties Vācijas informāciju. Roberta Koha institūta prezidents Lotārs Vīlers bez jebkāda satraukuma saka, ka Eiropā uz katru pozitīvu SARS-CoV-2 testu ir aptuveni 10 inficēto. Vācieši bez bažām gaida, ka maijā un jūnijā inficēto skaits sasniegs 10 miljonus, ka šogad ar vīrusu kontaminēsies 50–60 miljoni no Vācijas 83 miljoniem iedzīvotāju un mirstība nepārsniegs 0,36%. Tiesa, dažādās Vācijas pavalstīs ir atšķirīga slimnieku, inficēto un mirušo uzskaite – dažās pavalstīs par Covid–19 mirstību uzskata visus nāves gadījumus, kur pacientam atrasts vīruss, bet citur – tikai tos gadījumus, kur vīruss, nevis vēzis, infarkts vai insults, ir nāves cēlonis.

Covid–19 mirstības interpretācijas atšķirības nosaka tas, vai valstī tiek veikta pataloganatomiska izmeklēšana. Tur, kur tiek veikta šāda izmeklēšana visiem mirušajiem ar aizdomām par Covid–19, mirstības rādītāji no šīs slimības ir zemāki, jo par nāves iemesliem daudz biežāk tiek atzītas citas slimības. 

Interesanti, ka vairākās Āzijas valstīs nereti izvēlas pēcnāves datortomogrāfiju, uzskatot, ka plaušu audu izmeklēšana dod pietiekamu informāciju, vai šis ir Covid–19 gadījums vai nav.

Joprojām bagātākie pētījumi par katru slimnieku, kā arī par slimību kopumā nāk no Singapūras (daudz pētnieku, visas augstskolas iesaistījušās pētniecībā, ļoti lieli līdzekļi pētniecībai). Singapūras dati liecina, ka virulence mainās – vidējais inkubācijas periods ir 4 dienas un vidējais sērijas intervāls ir 4 dienas. Visaugstākā vīrusu slodze ir pirmo 1–3 simptomu dienu laikā, tā sāk samazināties līdz 8. dienai un pēc tam izzūd. 

Japānā cilvēki ir aicināti nekomunicēt slēgtās telpās, jo ir pierādījumi, ka ārā (svaigā gaisā), ievērojot distancēšanos, vīrusa pārnese ir ievērojami mazāka, ja ne vispār neiespējama. 

Iespēja iegūt infekciju garāmejot ir minimāla, bet patiesībā – nekāda. Infekciju iegūst vairākas minūtes atrodoties pārlieku tuvu vai kopējā telpā. Tādēļ tiek popularizēts, ka iespēju robežās tiešiem kontaktiem cilvēku starpā telpās nevajadzētu pārsniegt 6 minūtes. Protams, SARS-CoV-2 rada mums daudz neskaidrību arī ar to, ka daļai cilvēku nekādi neizdodas to iegūt pat kopdzīvē ar slimnieku, nav saprotams, kāpēc ar vīrusu tik maz inficējas bērni un jaunieši, kāpēc vairāk nekā puse pacientu pārslimo Covid–19 asimptomātiski. Vēl kāds aspekts – šobrīd ASV afroamerikāņiem ir ievērojami augstāka letalitāte no Covid–19 nekā citām rasēm.

Pasaule ir krustcelēs. Covid–19 pandēmija varētu mudināt cilvēkus saprast, ka viņi visi ir atkarīgi viens no otra uz šīs mazās planētas, un neatkarīgi no tā, vai tā ir globālā sasilšana, nevienlīdzība vai vides degradācija. Diemžēl populistiskie politiķi un viņu atbalstītie masu saziņas līdzekļi pilnā sparā izmanto krīzi, lai iesakņotu šķelšanos. Panikas pilnie kliedzošie paziņojumi presē, portālos un sociālajos mēdijos rada šķelšanos starp jaunajiem un vecajiem, bagātajiem un nabagajiem, slimajiem un veselajiem, etniskajām minoritātēm un iedzīvotāju vairākumu, imigrantiem un pašmāju grupām, vājina kolektīvās saites.

Saslimstību un mirstību no Covid–19 ietekmē vecums un blakusslimības, kā arī dzīves blīvums un gaisa piesārņojums

SARS-CoV-2 apdraud 65 gadus vecus un vēl vecākus cilvēkus, apdraud cilvēkus, kas dzīvo aprūpes namos vai ilgtermiņa aprūpes iestādēs. Koronavīruss apdraud smēķētājus. 

Koronavīruss apdraud slimniekus, kuriem ir: 

• hroniska plaušu slimība vai vidēji smaga līdz smaga astma; 

• nopietni sirds stāvokļi; 

• nopietni stāvokļi, kas var izraisīt imūnsistēmas traucējumus cilvēkam. Tādi stāvokļi ir vēža ārstēšana, kaulu smadzeņu vai orgānu transplantācija, imūnsistēmas traucējumi, vāji kontrolēts HIV vai AIDS, kā arī ilgstoša kortikosteroīdu un citu imūnsistēmas novājinošu zāļu lietošana; 

• smaga aptaukošanās (ķermeņa masas indekss [ĶMI] 40 vai lielāks); 

• diabēts; 

• hroniska nieru slimība pacientiem, kuriem veic dialīzi; 

• aknu slimība. 

Parādās informācija par gaisa piesārņojuma ietekmi uz slimības gaitu un mirstības līmeni. 

Cilvēkiem, kas dzīvo ASV lielpilsētās un ir saskārušies ar augstāku gaisa piesārņojuma līmeni pēdējo 15–17 gadu laikā, ir ievērojami augstāks mirstības līmenis no Covid–19. 

Brīvi tulkojot Frančesku Domici (Dr. Francesca Dominici, Director of the Data Science Initiative at Harvard’s T.H. Chan School of Public Health): „Vīrusa infekcija gaisa piesārņojumā būtībā ir kā benzīna pievienošana ugunskuram. Cilvēki, kas ilgi elpojuši piesārņotu gaisu, ir apdraudēti. Mēs zinām, ka ilgstoša pakļaušana smalkām daļiņām palielina iekaisumu plaušās un, iespējams, sirds un asinsvadu sistēmā. Ņemot vērā, ka šo indivīdu plaušas jau ir skārušas smalkas daļiņas, tie var reaģēt uz SARS-Cov-2 ar daudz sliktākiem veselības rādītājiem nekā cilvēki, kas dzīvo tīrā gaisā”.

Atcerēsimies, ka gaisa piesārņojums korelē arī ar mirstību no citām slimībām, īpaši – ar sirds asinsvadu slimībām un vēzi.

Globālā pandēmija varētu būt parādījusi iespējas ierobežot cilvēka izraisītās klimata pārmaiņas. Samazināsies fosilā kurināmā izmantošana. 

Pēdējo divu nedēļu laikā oglekļa monoksīda un dioksīda līmenis Ņujorkā un Losandželosā ir samazinājies uz pusi. Vēl lielāks siltumnīcu gāzu samazinājums vērojams lielajās Āzijas pilsētās, īpaši – Ķīnā.

Tas, ka cilvēki pārcelsies uz laukiem, nenozīmē energoefektivitāti. Blīvākas pilsētas ir energoefektīvākas. Tāpēc ilgtermiņā būs konflikts starp konkurējošām sabiedrības veselības un klimata prasībām.

Pandēmija nebeigsies maijā. Distancēšanās, pulcēšanās ierobežojumi, dezinfekcija mainīs paradumus uz zemeslodes

Jebkura prognoze par to, kā attīstīsies cilvēces attiecības ar SARS-CoV-2, ir spekulācija. Parasti prognozes veido uz ievērojamu klīnicistu un epidemiologu prognozēm, virusologu sagatavotiem apskatiem par koronavīrusu iedabu veterinārijā, cilvēces pieredzi ar SARS un MERS, kā arī gripas pandēmijām.

Paralēli šīm atziņām un zināšanām darbojas ekonomiskas intereses.

Visi pašreizējie ierobežojumi ir virzīti, nevis uz vīrusa pilnīgu izolāciju un vīrusa pašlimitēšanos, bet gan uz epidēmijas gaitas palēnināšanu, lai mazinātu vienlaicīgu slimnīcu tehnisko un cilvēkresursu pārslodzi. Tas dod cerību glābt zināmu skaitu dzīvību, vienlaicīgi paildzinot pandēmijas stāvokli. Visi publiskie paziņojumi par karu pret infekciju ir melīgi. 60–70% iedzīvotāju nāksies pārslimot Covid–19 kaut vai asimptomātiski. Ja Latvija varonīgi turēs ļoti zemu saslimstību, ārkārtas stāvoklis vilksies ļoti ilgi, bet allaž draudēs ar jauniem uzliesmojumiem, tiklīdz atvērsies robežas. Pēc laika samazināsies asignējumi izmeklējumiem un Covid–19 mirstība tiks sadalīta pa citām slimību grupām. 

Eiropā pandēmijas lielākie ierobežojumi ilgs dažus mēnešus, plašas ļaužu pulcēšanās būs aizliegtas vismaz gadu, bet neviens lāgā nespēj prognozēt valdību, sabiedrības, publiskās domas un noskaņojuma reakciju atkārtota viļņa gadījumā.  

Lielas sapulces, konferences, kongresi (arī medicīnā), lielas ļaužu pulcēšanās koncertos nenotiks ilgāk. Medicīnas konferences aizstās semināri un vebināri. 

Cilvēki mainīs ieradumus. Koncerti ar miljonu skatītāju jau ir pagātne, stadioni ar 100000 skatītāju vietām kalpos vien aizvēja nodrošināšanai sportistiem, bet pašas sporta sacensības fani televizorā vēros katrs no sava dīvāna. 

Neesmu pārliecināts vai šogad pieprasīts būs teātris. Iespējams, ka biļetes iegādei Nacionālajā operā vai Nacionālajā teātrī vajadzēs uzrādīt dokumentu par pārslimotu Covid–19 un antivielu esamību. Teātra apmeklējums iekštelpās varētu kļūt par globāli lielāko segregāciju kopš verdzības vai aparteīda laikiem, un kultūras pasākumi būs pieejami cilvēkiem pēc kādas (diskriminējošas) pazīmes. Man nav īsti skaidrs kā notiks mācību atjaunošana skolās, organizējot distancēšanos starp audzēkņiem un ievērojami palielinot virsmu dezinfekciju.

Pasaulē lielā mērā mazināsies urbanizācijas tendences un pieaugs vēlme pēc dzīvesvietas laukos un viensētas, attālināta darba un preču iegādes attālināti. 

Sociālā distancēšana ironiski ir sasaistījusi dažus no mums tuvāk nekā jebkad agrāk, piemēram, satuvinājusi ģimenes. Veidojas slēgtas grupas, kas turpina komunicēt slēgtās telpās, bet šo grupu sastāvs ir praktiski nemainīgs un to saslimšanas iespējām ir klāstera raksturs. Tas, vai šādas grupas izdzīvos pēc koronavīrusa beigām, lai būtiski ietekmētu savas kopienas nākotni, daļēji ir atkarīgs no tā, kādu politisko mācību mēs iegūsim no krīzes.

Pašizolācija var arī radīt vidi lieliskām idejām un cilvēkiem darīt tās lietas, ko viņi ir atturējuši vai vienmēr vēlējušies darīt. Garlaicība var radīt spīdošas idejas. 

Sen žurnālam „Latvijas Ārsts” nav bijusi tāda izcilu rakstu pārpilnība. 

Dzims jauna paaudze. Mileniāļu vietā nāks Postkovid paaudze, sauksim viņu par paaudzi C. Tie, kas dzimst šogad, dzīvos citādā pasaulē ar citādu pasaules uztveri.

Covid–19 ir veselības, politikas un ekonomikas krīze

Pretēji visam, kam ticējām pirms pusgada, ir iespējams apturēt pasauli. Ekonomiskās krīzes ietekme var būt katastrofāla uz konkrētiem cilvēkiem, bet nebūs katastrofāla uz valstīm un globālajiem tirgus spēlētājiem. Ķīnas ziņas liecina, ka krīzes ietekme var būt īslaicīga.

Ķīnas pilsētās un novados, kur visplašāk notika Covid–19 ierobežošanas pasākumi, rūpnieciskās ražošanas apjoms samazinājās par 13,5%, bet sezonāli izlīdzinātā mazumtirdzniecības apjoms – par 21%. Dažas nozares gandrīz pilnībā sabruka. Automašīnu pārdošanas apjomi samazinājās par 92%, bet restorānos pārdoto maltīšu apjomi – par 95%.

Ķīna, visticamāk, ir pierādījusi, ka tā var uzņemties pasaules līdera lomu, vismaz rādot piemēru. Lai mazinātu Ķīnas globālo ietekmi, Covid–19 no slimības ierosinātāja pārvērtīsies par politisku ieroci, kad lielvaras viena otrai pārmetīs nepietiekamu rīcību pandēmijas ierobežošanā, datu slēpšanu, melus, kā arī pavisam atklāti izplatīs sazvērestības teorijas. 

Jādomā, ka pasaulē mazināsies uzticība ASV spējai globāli rīkoties.

Covid–19 pandēmija ir veselības, politiska un ekonomiska krīze, bet tā nav pirmā pasaules ekonomikas krīze. 

Lielās veselības/ekonomiskās krīzes ir bijušas globāls virzītājspēks. Pirmais pasaules karš un Spāņu gripas pandēmija pavirzīja pasauli uz sieviešu līdztiesību, sieviešu vēlēšanu tiesībām un darba tiesībām. 

Atmoda pēc lielās depresijas pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados radīja drošības spilvenus, sociālos pabalstus un pensiju sistēmu. 

Latvijai ir arī piemērs ar pretēju vektoru. 

2008.–2010. gada politikas un ekonomikas krīze Latvijā visdrīzāk izskatījās pēc valdības veikta plaša mēroga eksperimenta ar saviem iedzīvotājiem. Latvijas valdība eksperimentālo ekonomisko sašaurinājumu veica, sašaurinot finansiālo atbalstu veselības aprūpei, ar sātanisku ļaunumu apgriežot medicīnas darbinieku algas.

Daudzi no Latvijas iedzīvotājiem, arī medicīnas profesionāļi, kas agrāk bija jutušies droši, kļuva ārkārtīgi nedroši, dzīvoja no mēneša uz mēnesi, saskaroties ar darba, ienākumu, mājokļa un pietiekama uztura iegādes nedrošību. Daudzi Latvijas profesionāļi izvēlējās emigrāciju uz bagātākām Eiropas valstīm.

Latvija līdz ar dažām Austrumeiropas un Dienvideiropas valstīm cieta tradicionālo ekonomisko nozaru zaudējumus, piedzīvoja sabiedrības veselības pasliktināšanos, kas lielā mērā izpaudās kā izmisuma slimības – alkohola un narkotiku izraisītas nāves un pašnāvības, kā arī novēlotu onkoloģisko slimību diagnostiku, nelīdzestību sirds asinsvadu slimību ārstēšanā, kā arī zemāko kompensējamo zāļu budžetu un apjomu Eiropas Savienībā.

Ekonomiski SARS-CoV-2 būs paātrinājusi un padziļinājusi gaidāmo ekonomikas lejupslīdi daudzās valstīs. Gandrīz visu ekonomiski stagnējošo Eiropas valstu valdības par vienīgo ekonomiskās krīzes iemeslu atzīs vīrusu (ārējais ienaidnieks). 

Latvijas ekonomiskās izdzīvošanas stūrakmens – uzticība vietējam ražotājam un vietējam tirgotājam (vietējam ārstam, vietējai medicīnas iestādei)

Liela daļa cilvēku, kas agrāk internetā ir tikai lamājušies komentāros pie rakstiem, tagad iepērkas internetā. Pirmajā ārkārtas stāvokļa nedēļā interneta tirdzniecība esot pieaugusi par 20%. 

Pandēmija ir radījusi diezgan nopietnus starptautisko piegādes ķēžu traucējumus.

Jācer, ka Latvijā cilvēki, kas agrāk iepirkumus veica lielveikalos lielos iepakojumos un koncentrējās uz atlaidēm, būs sev no jauna atklājuši, cik svarīgi ir iepirkties mazajos veikalos un atbalstīt vietējos ražotājus. Lielveikali savas interneta piegādes skaļi reklamēs, bet piegādes kavēsies un būs jārezervē laika nišas divu nedēļu garumā, kamēr lielveikala kurjers ieradīsies. Vietējie miesnieki, zemnieki, zivju žāvētāji un augļu tirgotāji ieradīsies pie jums ātri. Pandēmija ļaudis novedīs pie atziņas, ka pašmājas produkcijas kvalitāte un cena uz savas mājas sliekšņa ir tikpat laba, ja ne labāka nekā tā, ko mēs importējam no ārvalstīm un kuru pirkšanai mēs tērējam savas dzīves laiku pārgājienos starp lielveikala skatlogiem.

Sagatavotības kultūra ietver vietējās spējas, vietējos tīklus, kā arī to uzturēšanas gatavību. Vienmēr labāk ir atbalstīt vietējo piena, gaļas vai kartupeļu ražotāju, jo tas mūs pabaros arī tad, kad lielveikalu furgoni ar snikeriem, kolu un čipsiem stāvēs uz robežas. 

Covid–19 pandēmija varētu būt pagrieziena punkts, lai atjaunotu ticību zinātnei, izglītībai, medicīnai, kā arī tuvinot cilvēkus. Tomēr tas notiks tikai tad, ja tiks uzklausītas zinātnieku un veselības aprūpes speciālistu balsis. Par to, vai tas notiks Latvijā pie pašreizējās valdības, neesmu pārliecināts. 

Covid–19 ietekme uz veselības aprūpes sistēmu globāli un Latvijā 

Ekonomikas lejupslīde pati par sevi negatīvi ietekmē veselību. Ekonomiskās aktivitātes samazinājums mazina naudas apriti, līdz ar to arī nodokļu ieņēmumus. Tas samazina valsts finansējumu sabiedrības veselībai. Indivīdu un ģimeņu ienākumi, iespējams, kļūs katastrofāli mazāki. 

Pandēmijas laikā, tāpat kā pasaules kara laikā, neviens nevar justies drošs – bagāts vai nabags. Tomēr tā kā pandēmija iet rokrokā ar ekonomisku krīzi, ticēt cilvēku un politiķu godaprātam ir visai lētticīgi. Izskatās, ka vislielāko labumu no pandēmijas gūst spekulanti finanšu tirgos. Globāli vissmagāk cietīs pensiju fondi. Naomi Kleina (Naomi Klein „The Scock Doctrine”) raksta, ka politiķi, kas bieži vien ir saistīti ar spēcīgām ekonomiskām interesēm, izmantos krīzi, bet šī viņu darbība graus darba vidi, cilvēku veselību, vides aizsardzību un ilgtermiņā ietekmēs sabiedrības veselību. 

Koronavīrusa riska sadalījums pēc demogrāfiskiem faktoriem liecina, ka tie, kas visdrīzāk mirs, ir vecie un hroniski slimie, proti, iedzīvotāju grupas, kas visvairāk atkarīgas no valsts veselības aprūpes sistēmas. 

2020. gadā Eiropas veselības aizsardzības sistēmas ir mazāk atklātas nekā pirms 30 vai pat 10 gadiem. Šīs attīstības loģika, kas izriet no jaunās publiskās pārvaldības pieejas, ir tāda, ka valsts sektora samazināšana padarītu veselības aprūpes sistēmas efektīvākas un atbilstošākas iedzīvotāju vajadzībām. Šīs pieejas sekas ir lēns, bet pastāvīgs valsts izdevumu samazinājums veselības aprūpei. 

ESAO veselības dati liecina, ka kopš 1990. gada valsts izdevumi kā daļa no kopējiem izdevumiem veselības aprūpei gandrīz visās Eiropas valstīs ir samazinājušies. 

Pašreizējā krīze uzsver valsts veselības aprūpes galveno principu – solidaritāti.

Skaidrs, ka Latvijā būs jāveic daudz nopietnāki pasākumi, lai nodrošinātu veselības aprūpes kvalitāti un epidemioloģisko drošību stacionāros, kuros ārstējas slimnieki ar onkoloģiskām slimībām, hroniskām sirds, asinsvadu, plaušu, endokrīnām slimībām. Vēl nopietnāks izaicinājums būs nodrošināt epidemioloģisko drošību sociālās aprūpes namos, pansionātos, psihiskās veselības ārstniecības un aprūpes iestādēs. Es jūs lūdzu aizdomāties par to, ka vecu ļaužu aprūpes iestādes un pansionāti kļūst par nereglamentēta laika cietumu ar vienu izeju caur krematoriju. Veciem un slimiem ļaudīm šajās iestādēs tiek liegts viņu vienīgais prieks – sagaidīt viesos savus bērnus un tuviniekus. Diemžēl pansionāts kā cietums ir Covid–19 realitāte. 

Kā ārstēt pašam sevi?

Tas ir sarežģīts jautājums. Mans labs paziņa, Āzijas un Okeānijas valstu Ārstu biedrību (CMAAO) prezidents bijušais Indijas Ārstu biedrības prezidents K.K. Aggarvals (KK Aggarwal) man atsūtīja viedokli, kā viņš ārstētu sevi, ja saslimtu ar Covid–19. Viņš ir alopāts, kardiologs, Indijas Kardioloģijas fonda prezidents, cienījams profesors, saņēmis visus augstākos Indijas apbalvojumus par invazīvās kardioloģijas un streptokināzes ieviešanu Indijas kardioloģijā, 6 ehokardiogrāfijas mācību grāmatu autors. Neatkarīgi no viņa alopātiskām zināšanām un pieredzes, bet indiešu profesora domāšanas veids arī mums liek paskatīties uz Covid–19 nedaudz citādāk. Tulkojums ir brīvs un dažviet esmu iekavās licis paskaidrojumus.

Tātad: 

K.K. Aggarvals

Kā man labpatiktos ārstēties, ja man attīstītos Covid–19 infekcija 

1. Kopš 2020. gada 22. marta es lietoju HCOS (hydroxychloroquine)400 mg reizi nedēļā. 

2. Es lietoju arī Budesonide (Pulmicort) 6 mg iekšķīgi. 

3. Esmu vakcinēts pret gripu un pneimoniju. 

4. Man nav ne diabēts, ne augsts asinsspiediens, ne astma, ne HOPS.

5. Esmu 62 gadus vecs.

Ja man attīstīsies pēkšņs drudzis ar nepārtrauktu sausu klepu, ar elpas trūkumu vai bez tā:

1. Es izmantošu kardiologa, gastrointestinologa, homeopāta, ajūrvēdas ārsta, krūšu dobuma speciālista (radiologa), infektologa, jogas speciālista komandu ar vienu galveno ārstu no viņiem kā koordinatoru.

2. Es sākšu lietot HCOS (hydroxychloroquine) 200 mg tabletēs dienā un Azithromycin 500 mg dienā. 

3. Sākšu lietot Oseltamivir 75 mg dienā.

4. Ņemšu pilnu asins analīzi 1., 7 un 14. dienā un vērošu limfocītus. Limfocītu skaitam pie vīrusu infekcijas vajadzētu palielināties, bet pie Covid–19 to skaits mazinās. Ja pazemināšanās būs vieglas slimības formas gadījumā, tad limfocītu skaitam vajadzētu normā atgriezties 7–14 dienu laikā. 

5. Es pārbaudīšu savu garšu un smaržu ikdienā. Ja tā būs mainījusies, tai būtu jāatjaunojas līdz 7. dienai.

6. Es zvanīšu savai apdrošināšanas kompānijai un veikšu savu Covid–19 testu līdz ar dažiem citiem vīrusu testiem, lai izslēgtu citus vīrusus.

7. Es izolēšos 10 X 10 pēdu (3 X 3 metru) platībā, kur man būs gaisa attīrīšanas ierīces ar 10 apmaiņas reizēm stundā. 

8. Es paziņošu savus rādītājus.

9. Manā ārstēšanā pievienos C vitamīnu.

10. Es lietošu diētu ar paaugstinātu olbaltumvielu, bet samazinātu rafinētu ogļhidrātu saturu.

11. Manā uzturā un ārstēšanā, konsultējoties ar ajūrvēdas konsultantu, iekļaus sārmainu ūdeni, diētu, sodu un apamargas kšāru (puķes apamargas pulveris) vai jebkuru citu kšāru. 

12. Piezvanīšu savam homeopātijas konsultantam, lai pēc tam ar apmācīta personāla palīdzību pagatavotu manu individuālo autonozodi. Preparātu, kas sastāvēs no piliena manu asiņu un materiāla no rīkles iztriepes. Pamata nozode liks nomirt visiem vīrusiem. Bet pēc 45 minūtēm šo nozodi triturēšu atšķaidījumā 1:10 un sagatavošu 200 potenci, kura jālieto ik 15 minūtes 3 reizes.

Esmu novērojis ļoti labus rezultātus smaga E hepatīta, akūtās sepses, akūtās mieloleikozes, vīrusu vēža un Denges drudža gadījumos.

13. Katru dienu es pārbaudīšu savu skābekļa saturāciju gan atpūtā, gan sešas minūtes ātri ejot un mērot skābekļa saturāciju. Ja tā sāks kristies vai man būs elpošanas mazspēja, es būšu spiests lietot skābekli caur skābekļa koncentrētāju.

14. Es regulāri pārbaudīšu savu krūškurvi ar ultraskaņu, lai izslēgtu jebkādu intersticiālu tūsku. 

15. Es veikšu datortomogrāfiju krūškurvim jebkura matstikla izskata dēļ un sapratīšu, vai man darbojas < 50% vai > 50% no plaušām. Es arī aprēķināšu savu orgānu mazspēju (Sequential Organ Failure Assessment (SOFA)), mērīšu C reaktīvo proteīnu, laktātdehidrogenāzi, eritrocītu grimšanas skaitļus un D-dimērus.

16. Ja mans veselības risks pieaugs (augsti orgānu mazspējas rādītāji vai D-dimēri) tad es tikšu uzņemts Intensīvās terapijas nodaļā ar izolāciju, telpā, kurā būs > 10 gaisa apmaiņas stundā, vai izveidošu mājas intensīvo terapiju. 

17. Ja man sāksies elpošanas mazspēja un D-dimēri būs >1, es sākšu lietot Lopinaviru 400 mg/ritonavīru 100 mg divas reizes dienā. 

18. Pieaugot elpas trūkumam, tiks palielināts pretretrovīrusu līdzekļa ritonavīra un lopinavīra daudzums. 

19. Piezvanīs manam konsultantam Indijas Medicīnas zinātņu akadēmijā un lūgs Remdesivir Tocilizumabu (pirms Tocilizumaba lietošanas uzsākšanas pārbaudīs IL-6 līmeni). Tas ir svarīgi īpaši tad, ja sākas citokīnu atbrīvošanās sindroms. 

20. Indijas Medicīnas zinātņu akadēmijā kopā ar manu kardiologu pārbaudīs ACE inhibitorus citokīnu vētras gadījumā.

21. Nosūtīs īsziņu visiem man labu vēlošiem cilvēkiem, lai lūgtu par mani, ja mans stāvoklis kļūs kritisks.

22. Es vēlreiz saņemšu savu gribu, definējot visas savas pēdējās vēlmes.

23. Pēc atveseļošanās manu serumu ziedos, lai to izmantotu kritiskiem pacientiem.

24. Es turpināšu izglītoties par Covid–19.

25. Savas nošķirtības laikā es turpināšu darbu pie savas grāmatas „Ceļš uz Ramajanu”.

26. Es veikšu BCG vakcināciju. 

Ārsts raksta saviem kolēģiem

Pateikt kaut ko jaunu citiem nav viegli. Ir grūti kļūt par pravieti. Un es nolēmu Jums nodot lasīšanai vēl viena kolēģa rakstu. Tas ir ārsts Abdu Šarkavi (Abdu Sharkawy), irāņu izcelsmes infektologs Kanādā, Ontario provincē Mississaugā, medicīnas žurnālists Universitātes veselības tīmeklī https://www.facebook.com/abdu.sharkawy/posts/2809958409125474)

6. martā viņš portālos un facebook mājas lapā publicēja savu vēstuli, ko arī esmu Jums brīvi tulkojis:

Abdu Šarkavi

Esmu ārsts un Infekcijas slimību speciālists. Es savu darbu veicu jau vairāk nekā 20 gadus, katru dienu satieku slimus pacientus. Esmu strādājis pilsētu slimnīcās un Āfrikas nabadzīgākajos graustos. HIV–AIDS, hepatīts, TB, SARS, masalas, herpes, garais klepus, difterija…, ir maz tādu slimību, ar kurām savā profesijā neesmu saskāries. Un, neskaitot SARS, maz kas ir atstājis mani ievainotu, satriektu vai pilnīgi izbiedētu. 

Man nav bail no Covid–19. Esmu nobažījies par sekām, ko radījis jaunais infekcijas izraisītājs, kas ir izplatījušās pa pasauli un turpina iespiest savus pēdu nospiedumus dažādās zemēs. 

Esmu pamatoti noraizējies par gados vecu cilvēku labklājību, kuiem ir veselības problēmas, kas ir satraukti, jo tieši viņi visvairāk un pat nesamērīgi cieš no šī jaunā posta.

Bet es nebaidos no Covid–19

Man ir bail par saprāta zudumu un baiļu vilni, kas ir mudinājis sabiedrības masas uzburt panikas apburto spirāli, uzkrāt piedauzīgu daudzumu vielas, kas varētu adekvāti aizpildīt bumbu patversmes pēcapokalipses pasaulē.

Man ir bail par N95 maskām, kas tiek nozagtas slimnīcās un neatliekamās aprūpes klīnikās, kur tās faktiski ir vajadzīgas veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, bet tā vietā tiek lietotas lidostās, tirdzniecības centros un kafijas bāros, turpinot radīt vēl lielākas bailes un aizdomas par citiem. 

Man ir bail, ka mūsu slimnīcas būs pārņemtas ar visiem, kas domā, ka viņiem „droši vien šīs slimības nav, bet tikpat labi var arī būt un ir jāpārbaudās no tās, jo tu vienkārši nekad nezini…”, bet tie, kam ir sirds mazspēja, emfizēma, pneimonija un insults, maksās cenu par pārpildītajām slimnīcu neatliekamās palīdzības un uzņemšanas nodaļu telpām un daudziem pārslogotiem ārstiem un medicīnas māsām.

Man ir bail, ka ceļošanas ierobežojumi kļūs tik tālejoši, ka kāzas tiks atceltas, izlaidumi nenotiks un ģimeņu salidojumi nematerializēsies. 

Un pat tā lielā ballīte, kas saucas Olimpiskās spēles varētu tikt noairēta. Vai varat to iedomājieties?

Man ir bail, ka epidēmijas bailes ierobežos tirdzniecību, kaitēs partnerattiecībām dažādās nozarēs, uzņēmējdarbībā un citās, un galu galā tas beigsies ar globālu lejupslīdi.

Bet galvenokārt man ir bail par to, kādu ziņu mēs sniedzam saviem bērniem, saskaroties ar draudiem. Prāta, racionalitātes, atklātības un altruisma vietā mēs viņiem radām paniku, kā būt bailīgiem, aizdomīgiem, reakcionāriem un pašieinteresētiem.

Covid–19 nav pat tuvumā. Kādā brīdī tas iespējams atnāks uz pilsētu, uz slimnīcu, pie drauga, pat pie ģimenes locekļa. Redzēsim, bet pārstājiet gaidīt milzu pārsteigumu. 

Fakts ir tāds, ka pats vīruss diez vai nodarīs kādu lielu ļaunumu, kad tas ieradīsies. Bet mūsu pašu izturēšanās un attieksme „cīņa par sevi vairāk par visu” var izrādīties katastrofāla.

Es lūdzu Jūs visus. Savaldīgas bailes lieciet kopā ar saprātu, paniku kopā ar pacietību un nedrošību kopā ar izglītību. Mums ir iespēja ļoti daudz iemācīties par veselības higiēnu un ierobežot neskaitāmo transmisīvo slimību izplatību mūsu sabiedrībā. Tiksim galā ar šo izaicinājumu vislabākajā līdzjūtības garā pret citiem, ar pacietību un, pats galvenais – ar centieniem meklēt patiesību, faktus un zināšanas pretstatā pieņēmumam, spekulācijai un katastrofai.

Fakti nav bailes.

Tīras rokas.

Atvērtas sirdis.

Par to mums pateiksies mūsu bērni.