Stāsts par sarkanbaltsarkano karogu Raunā 1973. gada 20. – 22. jūlijā un manu draugu Druvi Skulti, kas nodarījumā atzinās 44 gadus vēlāk
Īss vēsturisks priekšraksts
Padomju Latvijā Dziesmu svētkus bija pieņemts pieskaņot 21. jūlijam. Daudziem šī svinamā diena vairs neko neizsaka, bet 21. jūlijs Padomju histogrāfijā bija ļoti nozīmīgs – 1940. gadā tā saucamā Latvijas Tautas Saeima pasludināja Latviju par Padomju republiku. Šī Tautas Saeima bija ievēlēta 14.—15. jūlija vēlēšanās, kurās piedalījās tikai viens saraksts katrā apgabalā – Darba tautas bloks. Līdz ar to 21. jūlijā Kārlis Ulmanis atstāja Valsts prezidenta amatu, bet jau 22. jūlijā tika apcietināts un izsūtīts no Latvijas. Tādēļ 21. jūlijā katru gadu Latvijas PSR plīvoja karogi, tika teiktas runas, ieradās PSRS valsts vadītāji teikt svinīgas uzrunas, bet vairāk gan atpūsties savās greznajās vasarnīcās un medīt piesietus zvērus.
1973. gada PSRS nodibināšanas 50. gadadienai un Dziesmu svētku simtgadei veltītie Padomju Latvijas dziesmu svētki (mēs tos šodien saucam par 16. Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem) notika no 15. līdz 22. jūlijam Mežaparka Lielajā estrādē. Oficiālajās anālēs raksta, ka svētkus rīkoja Centrālā republikāniskā Dziesmu svētku komisija. Kopkorī bija 14 800 dziedātāju, apvienotajā pūtēju orķestrī 1444 muzikanti, apvienotajā koklētāju ansamblī 100 dalībnieču un piedalījās arī 1190 dejotāju. Virsdiriģenti bija Imants Cepītis, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Gido Kokars, Imants Kokars, Haralds Mednis, Jānis Ozoliņš, Edgars Račevskis, Leonīds Vīgners un Ausma Derkēvica (tieši tādā kārtībā, tiešām Ausma Derkēvica ierakstīta kā pēdējā, bet vīri pēc alfabēta). Lai Dziesmu svētkos nenotiktu pārmēra liela latviešu kopāsanākšana, deju svētki tika atdalīti – 7. Deju svētki notika atsevišķi 1975. gada 17. – 19. jūlijā. Piebildei – iepriekš minētais 21. jūlijs iekrita sestdienā, diena bija silta un saulaina, priekšpusdienā notika Dziesmu svētku gājiens, vakarā koncerts Mežaparkā. Rīgā sarkano karogu un miliču bija vairāk nekā jebkad citkārt. Bet tiem, kas atceras tikai oktobra apvērsumu 1917. gada 7. novembrī, un nesaprot – kāda velna pēc Dziesmu svētki veltīti PSRS dibināšanas 50. gadskārtai, paskaidroju, ka formāli PSRS dibināta 1922. gada 30. decembrī, kad federatīvā valstī apvienojās formāli suverēnas valstis Krievijas PFSR, Ukrainas PSR, Baltkrievijas PSR un Aizkaukāza PFSR, varas funkcijas nododot Maskavas centrālās valdības rokās.
Manas atmiņas: piektdiena, 1973. gada 20. jūlijs Rauna.
Tātad tas bija tālais 1973. gads, kad latvieši svinēja Dziesmusvētku simtgadi. Raimonds Pauls un Jānis Peters radīja dziesmu „Manai Dzimtenei”, bet šodien slavētais kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs aizliedza Jāzepa Vītola „Gaismas pili”. Nav lieki piebilst, ka arī „Manai Dzimtenei” netika uz Dziesmu svētku estrādes, taču Raimondam Paulam bija lemts debitēt ar dziesmu „Manai pilsētai” vīru koru izpildījumā. Latvieši jūlijā traucās uz Rīgu kaut no Mežaparka aizsētas klausīties koru sniegumu, bet līdz ar viņiem no visām pilsētām tika atsaukti miliči, kuriem tika dots uzdevums aizbāzt mutes tiem, kam nu ienāktu prātā „Gaismas pili” dziedāt.
Nezinu vai tas bija dēļ Kapu svētkiem, bet manā dzimtā jūlija piektdienā, kad Rīgā plīvoja karogi, bija pieņemts braukt sakopt dzimtas kapus Raunā, stādīt begonijas un apgriezt krūmiņus, bet sestdienā uz kapiem ar autobusu brauca vecākā paaudze. Jau tajā laikā Raunas ārste, Latvijas armijas ģenerāļa meita, Sibīriju pārcietusī Maija Birkenšteina bija ieviesusi pašvaldības rūpes par kapiem. Laikā, kad Rīgā kapu kultūra tika nīdēta, Raunas kapi bija tīri, sakopti ar glītu žogu un metāla vārtiem.
Šajā tālajā 1973. gadā skarbā dzīves realitāte manas mātes personā man vasaras brīvdienās lika Cēsu slimnīcā mazgāt grīdas traumatoloģijas nodaļā, pelnīt kapeikas skolas uzvalkam un sapratni nākošajai profesijai. Tādēļ uz kapiem braucām jau krietnā pēcpusdienā ar velosipēdu.
Tā nu 1973. gada 20. jūlija pievakarē abi ar krusttēvu iemināmies Raunas tirgus laukumā. Krusttēvs apstājās, pacēla roku un teica – „redzi, tas ir Latvijas karogs. Tām attiecībām būtu jābūt 2 daļām sarkanā, vienai daļai baltā un divām daļām sarkanā. Un man šķiet, ka krāsai būtu jābūt nedaudz tumšākai”. Atliek piebilst, ka mans krusttēvs bija paņemts armijā Teritoriālajā korpusā no kara hospitāļa 1940. gadā, kā feldšeris bija nostaigājis Sarkanās armijas latviešu divīzijā visus kara gadus, pie Maskavas līdz ar citiem uzrakstījis iesniegumu „ja es krītu, lūdzu uzskatīt mani par komunistu”, bet tā kā palika dzīvs – saņēma partijas biļeti. Viņš bija karā ievainots, pēc kara pabeidzis medicīnas studijas, vadīja lielu institūtu, bija galvenais speciālists un šaha federācijas prezidents. Vārdu sakot, viņš apstājās Raunas tirgus laukuma vidū, skatījās uz baznīcu, un baznīcas tornī plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs, un krusttēvs domāja, ka krāsai būtu jābūt nedaudz tumšākai. Tirgus laukumā stāvēja itin daudz cilvēku un arī skatījās augšup uz karogu un neslēpti par karogu priecājas. Mēs aizbraucām līdz kapiem, un atpakaļceļā vēlreiz apstājāmies Raunas tirgus laukumā. Un joprojām sarkanbaltsarkanais karogs plīvoja.
Un patiesībā stāsts ir par Raunu – pilsētu, kur latvieši sadzīvojuši kopš 4. gadsimta, vācieši – kopš 13. gadsimta, kas bijusi savulaik Hanzas pilsēta un viena no brīvi domājošām pilsētām Latvijā dažus pēdējos gadu simtus. Uz Dziesmu svētkiem bija devies arī Raunas kolhoza jauktais koris dziedāt un visi Raunas miliči dziedātājus no nepareizām domām sargāt, jo miličiem vajadzēja būt latviski runājošiem, bet vairums Rīgas miliču tajā laikā latviešu valodu nesaprata.
Pensionēts Raunas milicis, kura vārdu neatceros
Dziesmu svētku simtgades nedēļā visi trīs Raunas miliči tika aizsūtīti uzraudzīt Rīgā Dziesmu svētkus. Raunas pārraudzīšanai no pensijas tika atsaukts kāds cienījams vīrs, kas iepriekš bija strādājis milicijā, bet nu sasniedzis milzīgu vēdera apkārtmēru un cienījamus gadus – aizsūtīts izdienas pensijā. Viņa vārdu un uzvārdu vēstures gaita svītrojusi no manas piemiņas, toties labi atceros, ka viņš brauca ar puķi ciemos pie manas vecāsmammas māsas un spēja izdzert vairākus pusstopus no vietas. Vārdu sakot – goda vīrs.
1973. gada jūlijā pēc vairāku gadu dīkstāves viņš tika atsaukts atpakaļ darbā uz nedēļu, un atkal tika iecelts par Raunas galveno (un vienīgo) milici. Ar grūtībām uzvilcis savu majora formu, viņš izstaroja mieru un pārliecību par padomju milicijas misiju. 20. jūlijā viņš saulainā priekšpusdienā iznāca Raunas galvenajā (un vienīgajā) laukumā, ar mīlestību paraudzījās apkārt un sastinga – Raunas baznīcas tornī plīvoja sarkanbaltsarkans karogs. Cienījamais milicis izberzēja acis, tās vēlreiz pavēra pret baznīcas torni – bet tur plīvoja sarkanbaltsarkans karogs. Milicis iegāja savā atgūtajā iecirknī, pasauca vienīgo darbinieci, kas tur sabija. Viņi izgāja galvenajā (un vienīgajā) laukumā Raunā, paskatījās uz baznīcu, bet Raunas baznīcas tornī plīvoja sarkanbaltsarkans karogs. Kā jau iepriekš biju teicis, Raunas vecīgo milici dievs un laba apetīte bija apveltījusi ar lieku svaru (maigi teikts). Viņš braši devās uz baznīcu, drīz tika tajā ielaists, uzkāpa tornī pa kāpnēm un secināja, ka līdz karogam atliek desmit vai varbūt divdesmit metri. Te nu man jāsaka, ka manā atmiņā karogs plīvoja baznīcas tornī, bet taisnību sakot – plīvoja eglē blakus baznīcai.
Mūsu varonis nolēma zvanīt savam tiešajam priekšniekam uz Cēsīm.
Bet Cēsīs par atbildīgo milici bija nozīmēts atvaļināts pulkvedis pensijas vecumā. Pārējie Cēsu miliči no Cēsīm arī bija aizsūtīti uzraudzīt Rīgā Dziesmu svētkus – vai kāds nedzied Jāzepa Vītola „Gaismas pili”. Man vēl jāpiebilst, ka visboļševistiskākais Cēsu milicis patiesībā bija nacionālradikālis no toreizējā kompartijas ģenerālsekretāra Eduarda Vosa vai pašreizējo Saskaņas deputātu skatupunkta.
Cēsu milicis attraucās ar Volgu „Gaz 24” nepilnu trīsdesmit minūšu laikā. Baznīcas tornī abi miliči kāpa pēc kārtas līdz plkst. 20.00 un nolēma visu pasākumu atlikt līdz nākošajam rītam, kurš gudrāks par vakaru.
21. jūlijs – sarkanbaltsarkanais karogs joprojām plīvo pār Raunu
1973. gada 21. jūlija rītā uz Raunas baznīcas torni no pilsētas galvenā (un vienīgā) laukuma ar mīlestību paraudzījās ne tikai Raunas un Cēsu milicis, bet vēl vismaz simts cilvēku, kam nebija biļešu uz Dziesmu svētkiem, un brīnījās – Raunas baznīcas tornī, bet patiesībā – eglē pie baznīcas torņa joprojām plīvoja sarkanbaltsarkans karogs. Lielākā daļa raunēniešu šo skatu raudzija ar prieku, nevis nosodījumu.
Raunas milicis, ko Dievs un uzturs bija apveltījis ne tikai ar gribu, bet ar lieko svaru, un Cēsu milicis, ko Dievs un priekšniecība bija apveltījuši ne tikai ar gribu, bet arī ar zvaigznītēm uz pagonām, vēlreiz kāpa baznīcas tornī. Par prieku un sajūsmu skatītājiem (to skaits bija tobrīd bija ievērojami pieaudzis) miliči viens otru stutēdami tika vismaz trīs metrus augstāk kā dienu iepriekš, un centās karogu aizsniegt ar garu mietu, kas tiesa, līdz eglei nesniedzās.
Bet 21. jūlija vakarā Raunas milicis bija atradis cilvēku, kas spēja, mācēja un varēja uzkāpt eglē. Man par šī cilvēka identitāti ziņu nav. Jādomā, ka viņš joprojām ir dzīvs, sveiks un vesels, ja vien nav nodzēries. Tiesa, tālajā 1973. gada 20. jūlijā šis jaunais cilvēks alkoholiskos dzērienus bija lietojis, pie kam daudz. Viņš kāpa augšā eglē, krita un vēkšpēdus nokrita uz baznīcas jumta. Lūdzu ielāgot – viņš nokrita uz baznīcas jumta, nevis zemē.
Līdz vēlai naktij Raunas milicis un Cēsu milicis rosījās pa baznīcas jumtu, kamēr sašņorējušies tika līdz kritušajam varonim. Viņi nocēla šo vīru no jumta un milicijas Volgu veda to uz Raunas slimnīcu. Jāpiebilst, ka tajos senajos laikos tuvākā ātrā palīdzība, kas sniedza palīdzību arī raunēniešiem, dežūrēja Jaunpiebalgā.
Līdz 1992. gadam Raunas slimnīca bija skaistākā Latvijas mazslimnīca – pilnīgi balta no iekšpuses, bet divstāvu jūgendstila ēka kā jauna no ārienes. Šajā slimnīcā vismaz 50 gadus bija strādājis Rūdolfs Skaidrais, kas daudzināts par Latvijas medicīnas ētikas tēvu, kura vārdā nosaukta pirmā atjaunotās Latvijas ārstu biedrības balva, kuru savukārt kā pirmais saņēmis „Veselības centra 4” tēvs, tolaik Zaubes iecirkņa ārsts Māris Rēvalds.
Raunas slimnīca bija tik tīra un skaidra, ka tajā mikrobs baidījās nosēsties. Tajā slimnieki vēlējās nokļūt lai nevajadzētu ārstēties citās, tai skaitā pārblīvētajās un nekoptajās Rīgas slimnīcās. To saku pat bez ironijas – 1973. gadā Latvijā nebija tīrākas un akadēmiskākas slimnīcas kā Raunas slimnīca, un ja nebūtu tā nodegusi 1992. gadā, jebkurš varētu par to pārliecināties šobaltdien. Bet tieši 1973. gada 20. jūlijā Raunas slimnīcas galvenā (un patiesībā vienīgā) ārste Maija Birkenšteine (viņa tiešām bija Latvijas ārsta etalons un tikai šogad atstāja šīs zemes gaitas) bija devusies uz Rīgu lai klausītos Dziesmu svētku simtgades koncertus. Slimnīciņā dežūrēja jauna māsa, kas konstatēja sarkanbaltsarkanā karoga noņēmēja nāvi. Ar lielāko varbūtību meitene pacientu pat neapskatīja.
Raunas milicis un Cēsu milicis nogādāja nelaiķi morgā. Šajā ēkā šobrīd atrodas Viesu nams ar ērtām gultām. Pēc tam, kad 1992. gadā Raunas slimnīca nodega līdz pamatiem, teritoriju ieguva radoši cilvēki, kas šeit ierīkoja viesu namu. Gan morgs, gan saimniecības ēka, no kuras parasti notika izvadīšana, tagad kļuvušas par viesu nama guļamtelpām.
Tātad – visi mēģinājumi noņemt karogu 21. jūlijā bija sekmējušies ar atziņu, ka galvenais karoga noņēmējs bija nogādāts Raunas slimnīcas morgā.
Svētdiena, 22. jūlijs Raunas slimnīcā
1973. gada gada 22. jūlija rītā uz Raunas baznīcas torni no pilsētas galvenā (un vienīgā) laukuma ar mīlestību raudzījās ne tikai Raunas milicis, bet arī vairāki simti cilvēku, kam nebija biļešu uz Dziesmu svētkiem. Raunas baznīcas tornī joprojām plīvoja sarkanbaltsarkans karogs. Raunas milicis visu iepriekšējo vakaru un konkrēto rītu bija vadījis manas vecāsmātes māsas mājās pie glāzes turēdamies un savu sāpi kliedēdams. Viņš droši zināja, ka pats līdz karoga kātam netiks, un neviens no raunēniešiem, kas tobrīd pulcējās galvenā (un vienīgā) laukumā, šo karogu nost neņems.
Tad nu majors nolēma apskatīt līķi, ko bija guldījis Raunas slimnīcas morgā, un par to nu rakstīt ziņojumu, veidlapu, dokumentu un visus citus birokrātiskos papīrus.
Raunas slimnīcas galvenā (un patiesībā vienīgā) ārste Maija Birkenšteina joprojām atradās Rīgā Dziesmu svētku izjūtās. Māsa bija nodevusi dežūru, bet meitene, kas dežūru bija pārņēmusi, nebija tikusi līdz morgam un atslēgas vienkārši iedeva milicim. Milicis braši aizgāja līdz morgam (kas šobrīd ir viesu nama guļamtelpa) atslēdza durvis – un krūti krūtī satikās ar puisi, kas bija dzērumā kāpis karogu no baznīcas torņa noņemt, bija uz baznīcas jumta kritis, samaņu zaudējis, morgā nonācis un tur kā Jēzus Kristus augšāmcēlies.
Ar infarktu sākotnēji stacionēts Raunas slimnīcā, Raunas milicis tika pārvests uz Cēsu slimnīcu. Pamācība ir itin vienkārša, ka nevajag audzēt lieku svaru, jo tas ātrāk noved pie infarkta. Tiesa, viņš arī pēc šī gadījuma augšāmcēlās, nodzīvoja dažus gadus un piedzīvoja vēl dažus infarktus.
Cēsu milicijas pulkvedis vakarpusē atgriezās Raunā ar diviem brašiem izpalīgiem un egli nozāģēja līdz ar karogu. Sarkanbaltsarkanais karogs bija plīvojis trīs dienas, priecēdams ļaužu sirdis.
Šo stāstu tālajā 1974. gadā es uzrakstīju skolas daiļdarbu konkursam un sev par pārsteigumu saņēmu galveno balvu rajona mērogā. Skolas gadu stāsts nav atrodams, kaut mana māte pierakstīto burtnīcu rūpīgi glabāja. Tiesa, skolas gadu sacerējumā es viedi (un mīļā miera labad) izlaidu galveno stāsta detaļu – sarkanbaltsarkano karogu un Raunu vienkārši saucu par mazpilsētu, bet īpaši krāšņi aprakstīju miliča gaitas slimnīcā un arī Cēsu slimnīcā, kur viņu pēc tam aizveda, kur es viņam pirmdienas rītā palīdzēju iedzert glāzi zāļu no blašķītes, ko milicis bija tālredzīgi noslēpis majora formas tērpā.
2017. gada atmiņu stāsts portālā un Druvis Skulte
Restaurēju šo notikumu rakstveidā 2017. gadā. Detaļas jau bija pagaisušas atmiņā, bet izrādījās, ka notikums nav pilnībā zudis arī no citu ļaužu atmiņām. Stāstiņš ļaudīm patika.
Publicēju to kādā portālā. Vakarā man piezvanīja Druvis Skulte. Tiem, kas kaut ko ir piemirsuši, vēlos atgādināt, ka Druvis Skulte bija Atmodas laika personība, tolaik Cēsu rajona kompartijas pirmais sekretārs, kas šķēla, šķēla līdz sašķēla Latvijas PSR komunistisko partiju. Druvis kompartijas vārdā uzstājās ar Tautas Frontes idejām un kā komunists parakstīja nešpetnus pretpadomju rakstus. Viņš kā Augstākās padomes deputāts balsoja par Latvijas neatkarību, bija viens no „Latvijas ceļa” dibinātājiem, Privatizācijas valsts ministrs un Latvijas kuģniecības padomes priekšsēdētājs. Druvis man piezvanīja un strikti noteica – karogs bija eglē, nevis baznīcas tornī. Mēs tikāmies ar Druvi, pārrunājām jaunību un restaurējām atmiņās stāstu Dziesmu svētku sarkanbaltsarkano karogu Raunā.
Kas tur īsti notika? Raunā tolaik vidusskolas nebija un Druvis mācījās Smiltenes vidusskolā, un, ja ticam nostāstiem, bija arī skolas komjaunatnes sekretārs. Viņa klases un sola biedrs bija topošais advokāts Andrejs Strautiņš no Palsmanes. Karogs ir sašūts Palsmanē. Andrejs vēlu vakarā ieradās Raunā ar šo karogu, tiesa, rūpīgi noslēptu zem krekla un žaketes. Patiesībā autobuss Palsmane – Smiltene – Rauna – Veselava – Cēsis – Rīga bija daudzus gadus vienīgais satiksmes līdzeklis šim novadam uz Rīgu vakarpusē.
Uz notikumu vietu puiši gājuši trijatā, precizējumus lūdzu prasīt pašam Druvim Skultem. Gājuši ar lielu līkumu, briduši pa Raunas upi, no upes līdz baznīcai aiz sevis laistījuši odekolonu, lai policijas suņiem nojauktu iespēju saost vaininiekus. Eglē līdz augšai ticis un karogu nostiprinājis Andrejs Strautiņš. Karogs ir bijis nostiprināts tik labi, ka dzērājs, kurš uzkāpa eglē, nav bijis spējīgs to noņemt.
Pēc karoga uzvilkšanas visi trīs atkal gājuši līdz Raunas upei, briduši pa upi, mājās atgriezušies uz rīta pusi, kāpuši Druvja tēva, kolhoza priekšsēdētāja Volgā un agrā rīta stundā, pirms kāds viņus pamanījis, braukuši uz Rīgu, uz Dziesmu svētkiem. Visus Dziesmu svētkus atradušies Rīgā un sava darba augļus nav baudījuši, karogu pār Raunu nav skatījuši un Latvijas himnu kopā ar citiem raunēniešiem nav dziedājuši. Bet raunēnieši dziedājuši esot gan, bet milicis esot par to klusējis, neesot iebildis un tālāk nav ziņojis. Esot pat dzirdēts stāstam, ka milicis himnu dziedājis līdz.
Šķiet, ka ne Druvis Skulte, ne Andrejs Strautiņš nekad nevienam par šo savu bērnības veikumu nav stāstījuši.
Pēc sarunas ar Druvi Skulti, man jālabo dažas neprecizitātes stāstā. Brašais puisis, kas dzērumā kāpa karogu ņemt nost, nokrita nevis uz baznīcas jumta, bet gan uz malkas šķūnīša, un pēc Druvja domām šķūnīša jumtam izkrita cauri. Tātad no ļaudīm saklausītais apraksts, ka abi miliči ņēmušies pa baznīcas jumtu, saitēs sasējušies, ir attiecināms uz pirmo dienu, kad viņi ar garām kārtīm mēģināja karogu notraukt. Un vēl Druvis Skulte apgalvo, ka karogs bijis tieši tajās proporcijās un krāsās kā Latvijas karogam jābūt, un vienkārši varbūt pret sauli izskatījies gaišāks.
Vairākiem ļaudīm Raunā esmu taujājis pēc galveno stāsta varoņu – miliča un kokā kāpēja – zemē kritēja vārdiem, bet neviens nav man tos spējis pateikt. Jādomā, ka milicis dus tajos pašos Raunas kapos Cimzē.
Toties man atstāstīja gadījumu, ka Raunā tajā pašā kolhozā „Sarkanais Oktobris” (ko 1973. gadā vadīja Druvja Skultes tēvs), tālajā 1959. gadā viesojās toreizējais PSRS vadītājs Ņikita Hruščovs. Raunā visas ēkas no ielas puses tikušas nokrāsotas. Hruščovs vests viesos pie kolhoza labākās slaucējas (īstenībā kultūras nama vadītājas) uz trīsistabu dzīvokli, kas bija šim mērķim iekārtots. Par šo vizīti rakstīja „Ogoņok”, bet kultūras nama vadītāja pēc Hruščova vizītes dzīvokli un mēbeles nav atdevusi. Un vēl man pastāstīja dažādus jautrus gadījumus, kā Rauna pārdzīvojusi padomju laikus.
Es ticu, ka kādreiz šis stāsts atdzīvosies kino
Patiesībā es ceru, ka šo stāstiņu izlasīs Viesturs Kairišs. Kāpēc tieši viņš? Tāpēc, ka man ļoti patīk kā viņš ar izpratni, zināšanām un smaidu spēj ieskatīties Latvijas pagātnē. Jo patiesībā šai vēsturei ir vairākas šķautnes – ka Raunas milicis iedzēris ne tikai kāpis baznīcas tornī, bet patiesībā darīja visu, lai karogu nost neņemtu, ka karogu uzvilka komjaunieši, bet paši par šo darbu klusēja vēl 44 gadus pēc tam, ka patiesībā katrs latvietis sev nesa līdzi cerību par brīvu Latviju. Par baltāko un sterilāko slimnīcu Latvijā ar tās ārsti Maiju Birkenšteini, kura Raunā vietvarai pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados piespieda rūpēties par tirgus laukumu, baznīcu un kapiem, kura bija Padomju laikiem neticami akadēmiska un zinoša, bet šogad devusies viņsaules gaitās.