Velosipēdisti katru gadu gūst traumas un iet bojā uz Latvijas ceļiem. Biežākās traumas ir atslēgas kaula lūzums, apakšdelma spieķa kaula lūzums (bieži kombinācijā ar elkoņa kaula lūzumu), plaukstas kaulu lūzumi (plauksta sastāv no 27 kauliem), apakšžokļa lūzums un visdažādākā līmeņa galvas traumas. Darba nespēja parasti no 6 nedēļām līdz 6 mēnešiem. Velosipēdisti traumas gūst daudz vairāk nekā gājēji vai autobraucēji (rēķinot uz 100 000 atbilstošā pārvietošanās veida pārstāvju), un, kas būtiski Latvijas situācijai – arī vairāk nekā motobraucēji.
Latvijā šī traģiskā situācija ir saistāma galvenokārt ar infrastruktūras neesamību, bet infrastruktūra nozīmē veloceliņu vai vismaz velosipēdistam norobežota brauktuve. Dānijā, Nīderlandē, Beļģijā, kur velosipēdistiem ir iespējas braukt pa drošiem veloceliņiem, traumu skaits proporcionāli ir desmitkārt mazāks.
Veloceliņš pašvaldības (piemēram, gan bijušo Rīgas domnieku, gan pašreizējās valdības ieveltās vietvaras) politiķu un ierēdņu prātos nozīmē nelielas ļaužu grupas nepamatota prasība tērēt pašvaldību līdzekļus veloceliņiem. Rīgas kungiem ir labpaticis uzskatīt, ka daudz ērtāk naudu tērēt, uzturot Rīgas satiksmi, Rīga.lv, krāsojot ēkas, būvējot un pārbūvējot Barona ielu vai vismaz izveidojot atkritumu izvešanas konsorciju ar pusmiljarda apgrozījumu.
Pašvaldības politiķis un ierēdnis pa rīdzinieku nodokļos samaksāto naudu brauc ar pašvaldības limuzīnu un atstāj to pašvaldības stāvvietā (ielas mala, kurā nolikts elektronisks naudas atņēmējs), nevērīgi uzmetot uz paneļa atļauju bezmaksas stāvēšanai Rīgas ģērboņa atveidā. Viss tas, ko Rīgas pašvaldība līdz šim veikusi veloinfrastruktūras attīstībai, ir dēvējams par bezjēdzīgu naudas tērēšanu un pašslavināšanas programmu.
Rīgā veloceliņu nav. Tas, ko dažiem labpatīk saukt par veloceliņiem, ir ļaunprātība pret velobraucējiem. Tiem, kas mēģinājuši braukt pa veloceliņiem Krišjāna Barona ielā nav jāskaidro – automašīnas vienmēr cenšas iespraukties blakus tramvajam, proti pilnībā okupēt veloceliņus. Visi Rīgas preču pievedēji uzskata veloceliņus par bezmaksas autostāvvietām un pat Skolas ielā, kur veloceliņš it kā norobežots no brauktuves, allaž ielas garumā vismaz divi automobiļi novietojušies uz veloceliņa kaut ko iekraut, izkraut vai vismaz pagaidīt. Gar Mārupīti Rīgas domnieku atskaitēs uzbūvēts „zaļais veloceliņš” ar dubļiem, dzīvībai bīstamu Kantora ielas šķērsojumu un šauro vietu zem dzelzceļa – ne izbraukt, ne velosipēdu izstumt.
Kāpēc es cenšos pārliecināt Rīgas kungus un valdības ministrus par to, ka šobrīd ir īstais brīdis uzbūvēt radiālos veloceliņus gar dzelzceļa līnijām: Zasulauks – Bolderāja; Torņakalns – Olaine; Jāņavārti – Salaspils (vai pat Ogre); Ziemeļblāzma – Garciems?
Pirmkārt jau tālab, ka Covid–19 gaisotnē neticami daudz rīdzinieku uzsēdās uz velosipēda, un vecais, grumbuļotais, Alfrēda Rubika būvētais, bet visu nākamo pilsētas vadītāju aizmirstais Rīgas – Jūrmalas veloceliņš ir vienkārši pārpildīts.
Otrkārt, tāpēc, ka jebkurš mēģinājums rīdziniekam aizbraukt ar velosipēdu šajos radiālajos virzienos šobrīd nozīmē savas dzīvības apdraudējumu, vismaz par Bolderājas šoseju to var teikt pilnīgi droši.
Treškārt – līdz šim nebija iespējams runāt par veloceliņu izbūvi gar dzelzceļu, jo Rīgas mēri nekad nepazina Satiksmes ministrus (un līdz ar to – arī Latvijas Dzelzceļa vadību), allaž pārstāvēja citas partijas, un pat nepieļāva domu kaut ko darīt apkopojot spēkus. Bet gar dzelzceļiem ir platas izcirstas stigas, bet vilcienu skaits iet mazumā, pie kam „Rail Baltica” projektēšanas ietvaros tika mainīti Ministru kabineta noteikumi, kas liedza veloceliņus sliežu ceļu tuvumā būvēt. Tagad tas ir atļauts, būtu tikai vēlme un nauda, bet tālab nākamais punkts.
Ceturtkārt, valsts ir paredzējusi 75 miljonus eiro tērēt ekonomikas siltināšanai ar ceļu būvi, un no šā apjoma varētu vismaz daļu novirzīt veloceliņiem.
Bet būtiskākais iemesls ir piektais – veloceliņus Eiropā mēdz būvēt tik platus, lai par tiem varētu vajadzības gadījumā pārvietoties operatīvais transports – neatliekamās palīdzības dienests un policija. Es ceru, ka Covid–19 epidēmijas laikā visi ir sapratuši, ka Latvijā nav neviena svarīgāka dienesta par NMPD, kas brauc palīgā arī tad, ja gadījums apdraud pašu glābēju dzīvību. Nav baisākas situācijas par milzu sastrēgumā iestrēgušu neatliekamās palīdzības mašīnu. Tādēļ mans plāns veloceliņam Zasulauks – Bolderāja netieši nozīmē plānu kā ātri no Iļģuciema vai Imantas pacientu nogādāt Stradiņa slimnīcā.
Viss pārējais šajā rakstā ir par nepieciešamību neatliekami domāt par NMPD dienesta iespējām. Jau iepriekš manis paša publicēts.
Neliela vēsturiska atkāpe. 2015. gada 13. novembra vakarā Francijas galvaspilsētā Parīzē teroraktā tika nogalināti 132 cilvēki un apmēram 200 ievainoti. Man bija iespēja pēc dažām dienām nokļūt Parīzē un iepazīties ar drošības dienestu un neatliekamās palīdzības dienestu darbību.
Slimnīcās jau stundu pēc terorakta atradās trīstik darbinieku – ieradās tie, kas konkrētajā brīdī nedežūrēja. No citām slimnīcām tika pievestas rezerves, kas glabājās speciālos pagrabos mašīnu piekabēs – lai šo piekabi ar pārsienamo materiālu, pretsāpju līdzekļiem, infūziem, ventilācijas iekārtām un daudz ko citu pievienotu slimnīcas busiņam vajadzēja 3–5 minūtes. Šīs rezerves tika pārvietotas vai nu ar metro (kurā netika laisti cilvēki) vai pa veloceliņiem. Parīzē veloceliņi ir 6–8 metrus plati, un tie ir izvietoti radiāli. Pa šiem veloceliņiem pārvietojas velobraucēji, gājēji, kā arī neatliekamās palīdzības un policijas mašīnas. Viss. Vieglās mašīnas un motocikli pa šiem celiņiem nebrauc, tādēļ uz tiem nav nejēdzīgu sastrēgumu, bet neatliekamās palīdzības dienests un šajā gadījumā – arī medicīniskās rezerves var ļoti ātri pārvietoties vajadzīgajā virzienā. Protams, Parīzē ir izcils dispečerdienests.
Cits piemērs. 2002. gada 23. oktobrī tika sagrābts Maskavas teātris Nord–Ost. Nekavējoties turp tika nosūtītas 170 ātrās palīdzības mašīnas, kas ap teātri radīja sastrēgumu, nemaz nerunājot par to, ka šajā virzienā devās miliči, drošībnieki, karavīri, un visi izmantoja apkārtējo ielu pretējās braukšanas joslas. Maskavas spēka struktūras pierādīja, ka ir spējīgas radīt globāli lielāko haosu. Arī daudzie mirušie pēc gāzes – fentanila atvasinājuma iepludināšanas teātrī bija galvenokārt tādēļ, ka glābēji netika teātrim klāt.
Ļoti labi pazīstu Krievijas Medicīnas palātas prezidentu, populārāko Krievijas ārstu, bērnu ķirurgu, profesoru Leonīdu Rošaļu, kurš tālajā 2002. gadā iegāja ieņemtajā teātrī kā starpnieks un sarunu vedējs, un viņam no teātra izdevās izvest daļu sagūstīto bērnu. Līdz ar to stāstījumu par notikušo esmu guvis no pirmavota. Vakar runāju ar profesoru pa telefonu, un viņš teica – neaizmirsti uzrakstīt būtisko – lai ap teātriem, sporta kompleksiem, lielveikaliem būtu plaša josla glābējiem. Ja ap lielveikalu atrodas automašīnas, tad terora akts, ugunsgrēks vai nelaimes gadījums nozīmēs upurus.
Tad nu es atcerējos 2016. gada 18. decembri – tieši pirms Ziemassvētkiem tika veikta evakuācija no lielveikala „Plaza Riga”. Sāka skanēt trauksmes signāli un ziņots, ka veikalā ielikta bumba, un visiem– gan pircējiem, gan pārdevējiem tūlīt lielā ēka jāatstāj. Visi veikalā esošie ļaudis dažādā tempā devās uz izeju, pie tam uz to, pie kuras bija atstājuši savas mašīnas. Nezināmu iemeslu dēļ viņi visi bija nolikuši savas mašīnas pilnīgi otrā galā, kur atradās iepirkumu drudzī, tādēļ visi šķērsoja tirdzniecības centru pa iekšpusi pretējos virzienos, izveidoja neiedomājamu burzmu.
Tad visi tiešām sakāpa mašīnās un nekavējoties sāka braukt, pie kam startēja dažādos virzienos un uztaisīja lielāko haosa sastrēgumu, kāds jebkad Rīgā radies – proti– uz četrām stundām. Vēl vairāk – šo sastrēgumu viņiem izdevās pārnest uz Mūkusalas apli, tur daži ar dažiem saskrējās, lai paralizētu satiksmi uz visu atlikušo dienu.
Ja šajā tirdzniecības centrā „Plaza Riga” tiešām būtu bijusi bumba, ja šī bumba būtu sprāgusi, būtu ugunsgrēks un cietušie, varu ar pilnu atbildību apgalvot – ātrās palīdzības mašīnas un ugunsdzēsēji tuvāk par šāviena attālumu šim notikumam tikuši nebūtu.
Vēl dižāku sastrēgumu, kas gan tika likvidēts ievērojami ātrāk – nepilnās trijās stundās, esmu vērojis kādos vasaras saulgriežos pie tirdzniecības centra „Spice”. Laikā, kad daļa centās izbraukt no tirdzniecības centra stāvvietas, citi tikpat uzstājīgi centās veikt pagriezienu pa Ulmaņa gatvi centra virzienā līdz pilnībā nobloķēja Ulmaņa gatvi, kurā tad sastrēgumā draudzīgi sēdēja arī ugunsdzēsēji un NMPD ārsti. Būtiski– pie tirdzniecības centra piebraukšana neatliekamās medicīnas mašīnām bija neiespējama, kur nu vēl dižajiem ugunsdzēsēju krāniem.
Un te man atkal jāatceras Francijā vērotais – ap lielajiem universālveikaliem un sporta būvēm ir vismaz 20–30 metrus plati ceļi gājējiem un velobraucējiem. Veloceliņš šajā gadījumā ir drošības garants. Un velonovietnes arī neatrodas šā platuma centrā. Latvijā neviens normatīvais akts nepaģēr, ka pie ēkām, kur pulcējas ļoti liels iedzīvotāju skaits, nepieciešama stabila piebraukšanas sistēma neatliekamās medicīnas, drošības un glābšanas automobiļiem. Bet pilsētās, kuru vadītāji domā un plāno, tas tiek panākts ar platu un pietiekami paceltu veloceliņu/gājēju ietvi. Es ticu un ceru, ka mums nekad nebūs tereora aktu. Tai pašā laikā es ļoti labi atceros Zolitūdes traģēdiju – mūsu celtnieku spējas uzbūvēt kaut ko grūstošu vēl nav līdz galam izzinātas.
Rīgas attīstības stratēģija šobrīd nozīmē – aicināt centrā iebraukt iespējami daudz vieglajām mašīnām un radīt iespējami lielu sastrēgumu, kā arī – gar visu ielu malām ļaut mašīnas novietot: iedzīvotājiem par maksu no 8.00 līdz 20.00, bet Rīgas politiķiem, ierēdņiem un „Rīgas satiksmes” draugiem – bez maksas augu diennakti. Sastrēgums visvairāk ietekmē tieši neatliekamās palīdzības busiņu, kas trauc palīgā.
Gājēju ielas pasaules metropolēs nenozīmē tikai un vienīgi pielīšanu tūristiem. Gājēju ielas nozīmē ielu bez šķēršļiem, ja centrā jānokļūst policijai vai ātrajai palīdzībai. Šobrīd Krišjāņa Barona iela ir parodija – it kā paredzēta tramvajiem, mašīnām un velobraucējiem, bet patiesībā vienīgie apmierinātie ir tie, kas, novietojuši piegādes busiņu uz velojoslas, kaut ko nes veikalā vai no tā laukā. Ja autobraucējs vēlētos palaist tramvaju, tam jābrauc virsū riteņbraucējam. Vieda Rīgas pašvaldības vadītāja lēmums būtu – Krišjāņa Barona iela paredzēta tramvajam, glābšanas un drošības dienesta transportam, riteņbraucējiem un gājējiem. Tad arī kokiem vieta paliktu. Tiem, kas kaut ko piegādā veikaliem un restorāniem – konkrētas diennakts (tumšās) stundas, konkrētas stundas arī pašas Barona ielas iedzīvotāju transportam.
Es tiešām ticu, ka „Rail Baltica” dzelzceļš tiks uzbūvēts. Tiesa, es būvniecību gaidu ar bažām. Līdz ar „Rail Baltica” būvniecību itin drīz tiks slēgta satiksme pa Liepājas ielu, kā arī nojaukti tilti pie Torņakalna. Rezultātā neatliekamās palīdzības mašīnām būs tikai viena piekļuve Paula Stradiņa slimnīcai – pa Dreiliņa un Pārslas ielu no Kalnciema ielas un Zasulauka pārvada (kurš parasti ir sastrēdzis). Eiropas galvaspilsētu pieredze rāda, ka veloceliņš/iela neatliekamajam medicīnas un drošības transportam ir vieglākais un precīzākais risinājums.
Bet visiem lasītājiem es aicinu iztēloties situāciju: neatliekamās palīdzības mašīna no Talsiem uz Rīgu atbrauc stundas laikā, bet vēl stundu pavada meklējot sastrēgumā taciņu uz P. Stradiņa slimnīcu (pie kam nākamajos četros gados notiks arī slimnīcas otrās kārtas celtniecība, tur spiedīsies celtnieku transports un tiks rakta kanalizācija!).
Loģiskais variants tad būs Pārdaugavas, Kurzemes vai Zemgales pacientu vest no pāri Daugavai pa Salu tiltu, bet atpakaļ pa Akmens tiltu, jo citas reālas piekļuves P. Stradiņa slimnīcai nebūs.
Tad nu es lūdzu ministrus un Rīgas vietvalžus. Tūlīt plānojam un izbūvējam platu, ērtu veloceliņu no Stradiņa slimnīcas gar dzelzceļu lidz Bolderājai ar atzaru no Zasulauka līdz Zolitūdei. Visiem tiem, kas uzskata, ka par veloceliņu ir nosaucams iezīmētais posms no Daugavgrīvas ielas līdz Zolitūdei, lūdzu to veikt, bet, ja izdodas palikt dzīvam un bez traumām, aicināt ministrus rīkoties.
Ar gandarījumu varu pastāstīt, ka šodien man kopā ar domubiedriem – Latvijas Olimpiskās komitejas viceprezidentu Žoržu Tikmeru un Latvijas Riteņbraucēju apvienības priekšsēdētāju Viesturu Silenieku izdevās stundas gara saruna par šo tēmu ar Satiksmes ministru Tāli Linkaitu. Pienācis laiks ministram rakt – tiešā un pārnestā nozīmē.