Dienas asākās spalvas īpašnieks Sandris Točs apgalvo, ka policija nekad neiznīcinās točkas, un to neveikšot vis tāpēc, ka policija slikti strādā, bet tāpēc, ka cilvēku nodzeršanās nav policijas problēma.

Cilvēku nodzeršanās ir visu mūsu kopēja problēma, un nav attaisnojams princips – „katrā ciemā ir točka, katrā ciemā ir policists. Točkas īpašnieks un policists viens otru labi pazīst, bet dažkārt ir finansiāli saistīti”. Dzeršana un točku apmeklēšana nav tikai ekonomiska problēma, kā uzskata Sandris Točs, tad visas tās 140 valstis, kas ekonomiski atrodas par Latviju sliktākā stāvoklī būtu pilnīgi un galīgi nodzērušās. Latvija uz zemeslodes kartes patiesībā ir visai turīga valsts, bet izceļamies mēs pilnīgi citā ziņā: informatīvi mēs allaž salīdzinājumā ar citām valstīm tiekam parādīta kā sliktāka. Vēl trakāk – mūsu informatīvajā telpā dominē viedoklis, ka Latvija ir nevis viena no sliktākajām, bet gan pati sliktākā valsts. Visvairāk dzerot alkoholu, visvairāk slimojot, zemākās pensijas, visvairāk noziegumu utt. Patiesībā jau tas nav taisnība, mēs esam laba vidusmēra Austrumeiropas ekonomika.

Lielā mērā ārēji spēki, proti, Krievija ir ieinteresēta, lai Latvijas informatīvajā telpā valdītu uzskats, ka Latvija ir neveiksmīgs valstisks veidojums, bet latvieši – vārgdieņi un neveiksminieki. Līdzīgu pozīciju ieņem bagāto Eiropas valstu žurnālisti un politiķi, kuri jauno Eiropu ir gatavi kritizēt par visu, jo viņiem šķiet, ka tieši mēs esam vainīgi par eiropiešu ekonomiskajām nedienām.

Bet atgriezīsimies pie alkohola. Patiesībā šodien Latvijā ir divas lielas problēmas – viena ir nelegālais alkohols, bet otra – pārlieku lielā dzeršanas sērga bērnu un jauniešu vidū. Un nelegālais alkohols, kas Latvijā ir 20–35% no visa patērētā alkohola, ir Iekšlietu ministrijas (robežsardzes, policijas, kā arī muitas) problēma. Ja Latvijā tieši policisti nepiesegs točkas un kontrabandistus, mums gadā izdzīvos vismaz 3000 cilvēku, kuru nāves iemesls ir toksiski šķīdumi, slikta kandža un nelegāls šņabis mazākos bāros un veikalos. Un vēl izdzīvos kādi 2000 to, kas alkohola reibumā izdara pašnāvības vai slepkavības, brauc ar automašīnu vai velosipēdu, noslīkst vai sadeg. Es tiešām domāju, ka ir mērķtiecīgi katru točku laiku pa laikam nolikt uz ausīm – pieredze liecina, ka tā kādu laiku pieklust. Un pārdod savu dziru pēc tam tikai saviem bomžiem, nevis jauniešiem, kas par viņiem ieliks ziņas točku kartē.

Otra problēma – jauniešu alkoholisms ir vairāk saistīta ar legālo alkohola tirdzniecību. Un visvairāk jaunieši nodzeras ar nezināmu, dzelenīgi brūnas krāsas šķīdumu divlitru plastmasas pudelē ar nosaukumu alus, pie kam 7% spirtu saturošais šīķdums maksā 0.8–1 latam pudelē. Vairāk kā deviņdesmit procentu skolēnu ir atzinuši, ka viņiem nav problēmu šo alu iegādāties veikalos. Realitātē vismaz trešdaļa puišu un meiteņu sākot no 13 gadu vecuma pārlieku daudz lieto alkoholu. Un pasaule sen ir atklājusi metodes, kas samazina bērnu un jauniešu dzeršanu – pirmā ir alkohola aizlieguma vecuma celšana. Latvijas Ārstu biedrība iesaka paaugstināt no 18 uz 21 gadam vecuma robežu, no kuras sākot jaunieši drīkst iegādāties un lietot alkoholiskos dzērienus un tabakas izstrādājumus.

Šim priekšlikumam ir vairāki pamatojumi. Pirmais un būtiskākais – ja jaunietis nav sācis dzert līdz 21 gada vecumam, viņš gandrīz nekad nevar kļūt par alkoholiķi. Otrs arguments – cilvēka organisms nenobriest vienlaicīgi. Nervu sistēma attīstās līdz 23–25 gadiem, pie kam pēc divdesmit gadiem attīstās tieši augstākie nervu centri smadzeņu puslodēs un iegarenajās smadzenēs. Ļaujot bērnam dzert līdz 21 gada vecumam mēs viņam liedzam attīstīt viņa talantus. Trešais arguments – Latvijā bērni mācās līdz 20 gadiem vidusskolā, nevis līdz 18 gadiem kā tas bija agrāk. Šobrīd brašais otrgadnieks pavisam legāli iegādājas šnabi un alu priekš visas 9. klases.

Otra metode – kā ierobežot bērnu dzeršanu, ir ļoti rūpīga kontrole – vai veikalos nepilngadīgie nevar iegādāties alkoholu, un visu to barga sodīšana, kas jauniešiem alkoholu pārdod vai palīdz kā starpnieki iegādē. Alkoholiskos dzērienus pusaudži vienmēr saņem no pieaugušajiem – tos nopērk pieaugušie (labsirdīgais starpnieks), tos pārdod pieaugušie (veikala pārdevēji) vai tos nelegāli tirgo pieaugušie kā kontrabandas preces un iesaista jauniešus kontrabandas tīklos. Policija pēdējos divos gados ir sastādījusi tikai dažus protokolus par alkohola tirdzniecību nepilngadīgajiem.

Trešā metode ir alkohola cenas celšana ar akcīzes nodokļa palīdzību. Ja mēs salīdzinam alkohola un piena cenu salīdzinošu celšanos, tad proporcionāli pēdējos 10 gados piens ir trīskārt sadārdzinājies salīdzinot ar alkoholu. Ceturtais ir reklāmas ierobežojums.

Jaunatnes alkoholisma apkarošana ir visu valsts iedzīvotāju uzdevums, t.sk. premjera, iekšlietu ministra, izglītības ministra, veselības ministres, Sandra Toča un mana. Iespējams, ka visi no nosauktajiem to saprot, izņemot izglītības ministrs, kuram ar alkoholu ir īpašas attiecības. To var saprast kaut vai pēc viņa izmisīgās vēlmes nepieļaut veselības mācību skolās. Mūsu uzdevums ir panākt, lai mūsu bērniem 11. klasē būtu veselības mācība ne tikai vispārizglītojošās skolās, bet arī arodskolās (kuru kopmītnēs meitenes arī visvairāk dzer, smēķē un padsmitgadnieku vecumā paliek stāvoklī). Jo patiesībā jau 11. klases audzēknes 18–19 gadu vecumā arī ir mūsu vienīgā demogrāfiskā cerība – viņām visai drīz ir jākļūst par māmiņām, bet puišiem – par tēviem. Un viņiem kaut kad pirms šīs funkcijas ir jāuzzin, ka visvairāk bērna veselību bendē bērna ieņemšana alkohola reibumā, atrašanās alkoholu lietojošas mātes ķermenī, bet vēlāk – dzeršana ātrāk par 21 gadu, kad nobriest cilvēka nervu sistēma.

Lai uzvarētu septiņgalvu pūķi, ir jābūt varonim. Toča kungam ir iespējas ar spalvu pret šo pūķi cīnīties.

(08.08.2012. laikraksts “Diena”)