Igauņu ārsti streikoja. Valdība viņus nosauca par reketieriem. Beigu beigās abas puses vienojās, un igauņu ārsti atgriezās darbā. Komentē lūdzu šo notikumu.
Tad jau Tev vajadzēja intervēt Andresu Korku, Igaunijas Ārstu savienības prezidentu, kas streiku vadīja. Inteliģents, pieklājīgs, kluss, bet tai pašā laikā harizmātisks un noteikts ķirurgs.
Igauņu ārstu savienība tiešām organizēja streiku, un streiks beidzās ar ļoti labiem rezultātiem, kad gan valdība, gan streikotāji atrada veiksmīgu kompromisu. Igauņu ārsti saņems par 11% lielākas algas, medicīnas māsas– par 20% lielākas. Sākotnējās prasības bija attiecīgi 20% un 40%. Valdība piekrita arī ārstu savienības citām būtiskām prasībām.
Kas bija šīs citas prasības?
Vienā teikumā – novērst nejēdzības veselības aprūpē, pie kam šīs nejēdzības bija līdzīgas mūsējām: nesamērīgi īss laiks viena pacienta apskatei, pārliecīga birokrātija, nenovērtēts aprūpes darbs, nesakārtota rezidentu apmācības sistēma un samaksa.
Igauņu mediķiem algas jau tāpat bija augstākas. Vismaz par 50% augstākas bija ārstu algas, māsu algas gan visai līdzīgas mūsējām, proti, nabadzības simbols. Kā rezultātā visas igauņu māsas viegli apguva somu valodu un devās strādāt uz Somiju, Igaunijā saglabājot vien 0.25 slodzes. Mediķu aizplūšana Igaunijā notika vēl lielākos apjomos kā Latvijā, pie kam formāli liela daļa no aizbraucējiem palika Igaunijā strādāt un dzīvot. Es nezinu vai šis process Igaunijā apstāsies, bet valdība parādīja visai nopietnu žestu – saglabāt cilvēkus valstī.
Vai igauņi tiešām streikoja un nesniedza cilvēkiem palīdzību?
Viņi tiešām streikoja. Visvairāk streikoja ambulatorais speciālistu dienests, tātad netika sniegtas konsultācijas un cilvēkiem bija jāiztiek ar ģimenes ārsta, nevis speciālista palīdzību. Igauņi pilnībā sniedza neatliekamo palīdzību, kā arī palīdzību bērniem, grūtniecēm, onkoloģijas un hematoloģijas pacientiem, psihiatriskajiem pacientiem un citām pacientu grupām. Līdz ar to realitātē vienlaikus streikoja piecpadsmit–divdesmit procenti ārstu.
Vai Latvijā nav pienācis laiks mediķiem streikot?
Tu gribēji jautāt, – kāpēc es neaicinu ārstus Latvijā uz streiku.
Varētu teikt arī tā.
Šeit ir vairākas atšķirības. Patiesībā Latvijā viena cilvēka ārstēšanai patērē vairāk līdzekļu kā Igaunijā, tikai valsts jeb solidārā daļa ir nesamērīgi maza – aptuveni puse. Otru pusi samaksā paši iedzīvotāji tieši kā līdzmaksājumus un maksas pakalpojumus. Tātad streiks Latvijā nozīmētu vēršanos pret aptuveni pusi naudas maksātāju. Patiesībā ir neiespējami pacelt streikam mediķus, kas sniedz maksas pakalpojumus. Lielais pacientu līdzmaksājums un tiešie maksājumi ārpus budžeta ir lielākā Latvijas veselības aprūpes nejēdzība. Patiesībā palīdzību nesaņem tieši tie, kam tā visvairāk vajadzīga – vecie ļaudis. Savukārt jaunie tiek pārdiagnosticēti ar datortomogrāfijas un magnētiskās rezonanses metodēm, pārlieku daudz laboratorijas izmeklējumu. Kāds mans draugs, gara auguma ķirurgs, pirms kļuva par valsts prezidentu, bija izcils ārsts. Katru vakaru viņam rindā sēdēja 50 cilvēki ar sāpošām ceļa locītavām. Valdis mēdza teikt, ka 90% gadījumu viņam diagnostikai pietiek ar viņa pieredzi un ķirurga rokām, 9% vajadzīgs labs rentgenuzņēmums, bet 1% viņš nosūtītu uz magnētisko rezonansi. Bet visi, kas sēdēja rindā uz viņa konsultāciju jau turēja rokās kompaktdisku ar magnētiskā rezonansē izpētītu celi.
Vai arī zāles pie mums nav daudz dārgākas?
Īstenībā tas nav jautājums ārstiem, bet astoņkājim ar nosaukumiem Recipe–Repharm–Mēness aptiekas–Sentorpharm. Šo zāļu tirgotavu īpašniekiem Josipam Aptam un Vadimam Teļecam no mūsu samaksātajiem latiem pietiek lai katru gadu nopirktu dažas poliklīnikas Rīgā un peļņā 5– 9 miljoni.
Protams, Otra problēma ir pilnīgi nekautrīgā bezrecepšu zāļu un uzturbagātinātāju reklāma, kas radījusi iespaidu, ka veselībai šie preparāti ir vajadzīgi. Visādiem muļķīgiem, nevienam nevajadzīgiem vitamīnu un zāļu savienojumiem cilvēki Latvijā patērē daudzus miljonus latu.
Un tomēr atgriezīsimies pie streika.
Latvijas likumdošana nevalstiskajām organizācijām nedod tiesības streiku organizēt, Latvijā tā ir strikta arodbiedrības funkcija. Ja Veselības un sociālo darbinieku arodbiedrības prezidents Valdis Keris aicinās mediķus streikot, Latvijas Ārstu biedrība un, domāju, arī Latvijas māsu asociācija arodbiedrību atbalstīs. Tāpat kā esam atbalstījuši visas arodbiedrības aktivitātes šajā jomā.
Latvijas likumdošana tomēr ir tāda, ka vienīgais argumentētas streika pamats būtu pārlieku mazais 2013. gada budžets veselībai. Es saprotu, ka valdība taupa un drīkst tērēt tikai to, kas no nodokļiem ieņemts. Bet tad es lasu, cik izšķērdīgi dzīvo Saeima, kā rosās valsts uzņēmumu valdes, cik daudz līdzekļus šķērdē Rīgas dome, un man ir pārliecība, ka valsts budžets tomēr ir pārdalāms par labu veselības aprūpei.
Tajā pašā igauņu jautājumā man ir piemērs. „Rīgas Satiksme” par milzīgu naudu iepērk jaunus trolejbusus, un šis iepirkums daļai rīdzinieku liek atcerēties Pētera Viņķeļa minētos „slavenos 20% otkatus”. Savukārt Rīgas vecos trolejbusus par lētu naudu nopērk un vizināties turpina Tallina. Tieši tāpat ir ar zemās grīdas tramvajiem, kas tiek iegādāti par 142 miljoniem latu (no katra Latvijas nodokļu maksātāja pa 150 latiem). Un pēc visiem šiem iepirkumiem un naudas atmazgāšanām Rīgas vadītāji nekautrējas paziņot, ka 80% no iedzīvotāju ieņēmumu nodokļa viņiem šķērdēšanai ir par maz un izstājas no Pašvaldību savienības.
Kas ir lielākā Latvijas veselības aprūpes nelaime?
Veselības pakalpojumu finansēšana, ko nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 1046 „Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”. Vairāk nekā 1000 lapaspušu garais dokuments izstrādāts 2006. gadā, katru gadu labots vidēji piecas reizes. Labojumi skar vairāk nekā 3/4 sākotnējā dokumenta, tajā ir tik daudz atsauču un labojumu, ka kopumā šo dokumentu vairs nevar izlasīt neviens. Bez tam šie MK noteikumi ir melīgi, jo nosaka apmaksu par padarīto darbu, bet patiesībā slimnīcas saņem naudu pēc līguma, kas ir strikti noteikta naudas summa. Otra problēma ir absurds, ka slimnīcas ir uzņēmēji, kam jāstrādā ar peļņu. Līdz ar to ministrija ikdienas pieprasa slimnīcām vairāk un vairāk maksas pakalpojumus, kas vēl vairāk palielina iepriekšminēto nevienlīdzību veselības pakalpojuma saņemšanā. Un trešā problēma ir faktā, ka nevar vienādi izmaksāt slimnieka aprūpe Universitātes slimnīcā un reģionālā slimnīcā. Tik ilgi, kamēr mēs turpināsim strēbt Bārzdiņa ievārīto „vienlīdzību”, trīs Rīgas universitātes slimnīcas grims parādos, un valdība tik maksās miljonus, ko „ielikt pamatkapitālā”.
Bet par šiem 1046. noteikumiem taču ārsti „cepjas” jau kuro gadu.
Ļoti cerēju, ka Ingrīda Circene kā ministre šo problēmu atrisinās. Viņa tomēr ir profesionāla politiķe ar iepriekšēju pieredzi. Diemžēl Ingrīda aizrāvās ar citām konceptuālām lietām, kas manā uztverē ir mazāk būtiskas, pie kam ministrijas intelektuālā kapacitāte diez vai spēj radīt šobrīd jaunus finansēšanas noteikumus. Baibas Rozentāles laikā pirms trim gadiem no ministrijas tika padzīti daudzi enerģiskākie un darbotiesspējīgākie ierēdņi. Rinalds Muciņš (valsts sekretārs) saņēmās un pēc tam atnāca atpakaļ, bet citi – ne.
Ministrija nav izpildījusi virkni savu Valdības plānā paredzēto darbu.
Veselības ministriju šobrīd raksturo daudz neizpildītu darbu, iestrēgušu normatīvo aktu, nespēja pastāvēt par iedzīvotāju veselības interesēm darba grupās un Ministru kabinetā. Ingrīda Circene kā profesionāls demagogs protams spēj aizrunāt jebko, bet viņa tak nevar piedalīties vienlaikus visur.
Tai pašā laikā Veselības ministrija šogad saņēmusi papildus 62 miljonus latu, un ir viedoklis, ka saņems vēl. Raugoties no šā skatupunkta es Ingrīdai lieku labu atzīmi, nu teiksim, labu četrinieku piecu baļļu sistēmā. Tai pašā laikā mani ļoti satrauc ļoti vājais budžets nākamajam gadam, un es vairs neesmu tajā vecumā, kad akli paļaujas uz solījumiem – gan jau nākamgad atkal iedosim tos 60 miljonus klāt.
Kā Tu vērtē notiekošo izglītības jomā?
Ministrs Roberts Ķīlis ir zinātnes mākslinieks, ideju ģenerators tādā apmērā, ka tās producē tieši televīzijas kameras priekšā. Parasti viņš ir aizmirsis savu iepriekšējo uzstādījumu, tādēļ reizi nedēļā saņemam diametrāli pretēju viedokli. Citrreiz jāpagarina skolas laiks līdz Jāņiem, citrreiz jāsāk mācīties no piecu gadu vecuma, citrreiz jāpārskata mācību programma, citrreiz tā jāpalielina, bet citrreiz – jāsašaurina. Izglītības ministrijas ierēdņi par jauno virzienu parasti uzzina vakarā, raugoties “Panorāmas” zilajā ekrānā.
Kamēr šādas lustes sagaida ierēdņus, visiem tas šķiet dabiski. Tiklīdz pilnīgi pretrunīgu informāciju saņem visi rektori, tie, akadēmiski cilvēki būdami, vēlas saprast, uz ko jaunais pieņēmums balstas, vai tam ir kaut kāds nopietns pamatojums. Viņi apkopo informāciju, mēģina tikt pie ministra un izprast uzstādījumu. Ministrs jau savu iepriekšējo paziņojumu ir piemirsis, rektoru interesi uztver kā neticību Ķīļa ģēnijam, un paziņo, ka rektori ir slikti, saņem pārāk lielas algas, nerūpējas par studentiem utt. Ja Ķīlis būtu iepriekš izrunājis savu sāpi ar Latvijas universitātes un Tehniskās universitātes rektoriem, ka augstskolu skaits Latvijā ir samazināms, ka virknei programmu augstskolās būtu nepieciešami nopietnāki kritēriji, es domāju, viņš savā darbā būtu ieguvis sabiedrotos.
Gads ir pagājis, bet lielās reformas izglītībā mēs neredzam
Savulaik Čērčils teica, ka pirmajās trīs dienās visiem jāsaprot, kurš ir ministrs, pirmajā mēnesī– kādi ir būtiskie darbības virzieni, bet gada laikā jābūt realizācijai. Ja ministrs kādu no šiem grafikiem nespēj izpildīt, nav cerību, ka viņa darbība būs produktīva.
Politiku vienmēr vada meli, bet partijas savā nosaukumā ieliek tieši to, kas tām vismazāk atbilst. „Latvijas ceļš” patiesībā bija „Eiropas taka”, „Tautas partija” atbilda nosaukumam tikai ar nosacījumu, ja tauta dzīvo mākoņos, „Vienotība” iekšēji plēšas, bet „Reformu partija” ir no reformām tālāk kā no mēness. Lielākās reformas saistās ar savu līdzskrējēju izvietošanu labi apmaksātos amatos.
Vai kāds no ministriem ir sevi tā pierādījis?
Pirmkārt, jau Ilze Viņķele, kas pavirzīja pensiju vecumu. Mēs, protams, varam gausties, ka pensijas Grieķijā saņem no 52 gadiem, bet tai pašā laikā Vācijā tās ir no 67, bet Izraēlā visā nopietnībā tiek risināts jautājums– vai pensijas nevajag tikai no 75 gadiem. Ja mēs savulaik 60 gadu vecumā būtu aizsūtījuši Oļģertu Kroderu pensijā ar neļķēm un goda rakstu, tad Latvija nekad nebūtu ieraudzījusi viņa pēdējās desmitgades ģeniālos darbus.
Diemžēl vai par laimi– cilvēki dzīvo ilgāk un ilgāk saglabā fizisku un garīgu veselību. Taču tas nes līdzi pilnīgi citas problēmas– vēlāk atbrīvojas darbavietas jauniešiem, dažādā veidā tiek pagarināts apmācību periods. Lai kļūtu par ārstu jāmācas 11 gadi skolā, 6 gadi universitātē un 5 gadi rezidentūrā. Tad nu precību laiks pienāk trīsdesmit gadu vecumā, bet par bērniem sāk domāt neilgi pirms četrdesmit. Uz demogrāfiju Eiropā tas viss kopumā atstāj graujošu iespaidu, bet vismaz šajā jomā Latvija ir visas Eiropas attīstības līderis– visvairāk vecu cilvēku, vismazāk bērnu.
Un citi ministri?
Pozitīvi vērtējams Andris Vilks, kas tiešām stingri tur Latvijas finanšu vadību. Manuprāt, normāli strādā Pabriks un Kozlovskis. Tiesa, jezgu ap radariem viņš varēja risināt arī ar KNAB vai Drošības policijas palīdzību. Domāju, ka īstajā vietā kā Tieslietu ministrs par valstsvīru izaugs Jānis Bordāns. Nevaru vērtēt Žanetu Jaunzemi– Grendi, jo esam draugi kopš orientēšanās sporta laikiem.
Kā Tu vērtē ministra Sprūdža veikumu?
Vai tas pārpratums ir pelnījis mūsu laika tērēšanu? Viņa aktīvā rosība liecina par Reformu partijas kursa maiņu– šī partija jau ir nepārprotami parādījusi, ka tās mērķis ir Ušakovs Rīgas mēra krēslā. Publiskā saišu saraušana ar „Vienotību” (nestartēšana vienotā Rīgas sarakstā), protams, iniciāli ir Antiņa sindroms, kad vecākie brāļi ir tiktāl apriebušies ar viņu gudrību un pieredzi, ka tiek meklēts zelta zirgs. Un par zelta zirgu uztjūnēts pat tāds kleperis kā „Saskaņas centrs”.
Ar lielāko varbūtību Reformu partija Rīgā nepārvarēs 5% barjeru, bet četrus iespējamos procentus atņems „Vienotībai”. Ja notiks brīnumi, un populistika gavilēs, tad Reformu partija ar Lemberga atlaišanu, rektoru pazemošanu, inteliģences lamāšanu un lumpeņu filozofiju saņems 5%, kļūs par „Saskaņas centra” satelītu, saņems Rīgas brīvostas Padomes priekšsēdētāja krēslu un dažus labus amatus Rīgas domē. Sprūdža publicitātes padomnieki ieteica viņam karu ar Lembergu, lai kaut nedaudz sevi iezīmētu politiskajā vidē un ļautu viņam tikt vairāk pie siles.
Reformu partijas aktīvisti pēc Tavām publikācijām veltījuši neglaimojošus rakstus, pie kam visvairāk par Tavu tēzi, ka Sprūdžs cenšas ielīst Ušakova bikšpriekšā.
Man jāatvainojas Reformu partijai par nekorektu salīdzinājumu, un te nav ne vārda par pašu Reformu partiju, bet gan par šīs partijas atavismu Sprūdžu. Iespējams, ka Sprūdžs lien nevis bikšu priekšā, bet aizmugurē.
Pēc manā rīcībā esošām ziņām Ušakovs ar Sprūdžu ir ne tikai labi pazīstami, bet pat draugi. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka Sprūdžs ne ar pušplēstu vārdu nekritizē Rīgas domi. Nav grūti pavērot viņa pēdējā laika retoriku– Ventspilī, Liepājā, Jelgavā, Jūrmalā, Valmierā viss ir slikti, bet Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē– labi. Patiesībā mani pārsteidz, ka ļoti simpātiskā Daugavpils domes priekšsēdētāja Žanna Kulakova iestājās Reformu partijā.
Tu domā, ka Rīgā pašvaldību vēlēšanās atkal uzvarēs „Saskaņas centrs”?
Latviešiem raksturīgs kalpa sindroms nereti nosaka to, ka svešiniekus (vācus, krievus, ebrejus, kompartiju, Eiropas savienību, „Saskaņas centru”) kritizēt ir politnekorekti. Vēl vairāk– latvieši principā nekad neiemācas šo sveštautiešu vārdus un amatus. Tamdēļ jebkurš latvietis valdībā vai augstākajā ierēdniecībā saņems veselu negāciju plūsmu par visai maziem nesmukumiem, bet pilsoņus Kabanovu, Aļeksejenko vai Kravcovu neviens pat negrasās kritizēt. Latviešu tautas spogulis ir latviešu prese, televīzija un interneta vide, kas nenogādā latviešu vidē negācijas par „Saskaņās centra” deputātu korumpētību. Nu piemēram, par deputāta Dzintara Zaķa ar optimizētiem nodokļiem pirktais „Volvo” tika aprakstīts teju Ļeņina rakstu biezumā, bet Saeimas „Saskaņas centra” deputāta Sergeja Potapkina milzīgais „Audi Q7” džips, kas iegādāts caur apbedīšanas biroju „Paradisus”– tikai garāmejot pieminēts.
Līdz ar to latviešu auditorija neuzzin par „saviem varoņiem Saskaņas centrā” un 15% latviešu ir gatavi balsot par Ušakova komandu. To, ka Ušakova komanda lielākai Rīgas uzņēmēju daļai saistās ar Pētera Viņķeļa minētajiem „slavenajiem 20% otkatiem”, vienkāršā cilvēka prātam iet secen.
Es neidealizēju nevienu politisko spēku, un nevienu nenoliedzu. Katrā partijā ir savi valstsvīri, savi dibenlaižas, savi rausēji un savi darbarūķi. Es šobrīd uzticos līnijai, ko vada Valdis Dombrovskis.
Jaunākie komentāri