Dzīvot līdz 100… Kāpēc gan ne?!
Ārstu biedrības prezidents šai amatā pavadījis astoņus gadus un, pateicoties viņa uzstājībai, neatlaidībai, esam gan sākuši mazāk smēķēt, gan veselīgāk ēst, gan vairāk kustēties. Un zini ko? Dakteris uzskata, ka latviešu sieviete mierīgi varot nodzīvot pat 100 gadus. Jautājums – kā?
AGNESE: Astoņus gadus esat vadījis Ārstu biedrību. Par ko no paveiktā jums pašam vislielākais gandarījums?
PĒTERIS: Izdevies panākt, ka vairs nesmēķē kafejnīcās, restorānos, darbavietās un citur. 30 procenti joprojām smēķē, taču dara to mazāk nekā citās valstīs– vidējais Grieķijas smēķētājs nokūpina divas paciņas dienā, vidējais Latvijas smēķētājs– dažas cigaretes. Statistika liecina, ka arī alkohola patēriņš mazinās, bet tam gan vēl īsti nevaru noticēt. Arī ēst cilvēki sāk apdomīgāk, veselīgāk un vairāk kustas.
Ja runājam par Ārstu biedrību, tad esmu lepns, ka mums gada laikā izdodas noorganizēt 24 kvalitatīvas konferences, kuras vada Latvijas gudrākās galvas. Tāpat katru nedēļu rīkojam apaļā galda diskusijas ar ministriju pārstāvjiem, deputātiem un ārstiem par to medicīnas tēmu, kas tai brīdī ir aktualitāte. Piemēram, vakar runājām par alkoholu, šodien par C hepatītu.
Gandarījums man ir par katastrofu medicīnas mācībām Dzīvības cena, kuras izdevās īstenot divus gadus pēc kārtas. Domāju, ka Zolitūdes traģēdijas glābšanas darbi no mediķu puses nebūtu ritējuši tik raiti, ja pirms tam nebūtu bijušas šīs mācības Rīgas brīvostā. Šogad Daugavpilī inscenējām vilciena apgāšanos. Mācībās piedalījās Bruņotie spēki un robežsardze ar helikopteriem, ugunsdzēsēji, policija, pašvaldības policija, 25 ātrās palīdzības brigādes no visas Latvijas un vēl dažas no Lietuvas un Baltkrievijas, un to visu vadīja Ārstu biedrība. Domāju, ka mācības rīkot ir labāk, nekā piedzīvot vēl vienu Zolitūdi un tur būt pilnīgi bezpalīdzīgiem.
Pirms diviem gadiem atgriezos žurnāla Latvijas ārsts galvenā redaktora postenī. Vadīt šo žurnālu – tā man ir ļoti mīļa nodarbe. Latvijas ārstu esmu pilnībā pārveidojis un nu tajā vairs nav interviju, ceļojumu (konferenču) stāstiņu, ir vienīgi medicīnas informācija, kas var palīdzēt ārstam iemācīties ko jaunu. Man patīk rakstus pašam izlasīt, šo to pārbaudīt, tad šķiet, ka kļūstu mazliet gudrāks. Trešdaļu rakstu atmetu atpakaļ, tad diemžēl daļa kolēģu sapūšas.
Ja jūs vēlreiz ievēlēs par Ārstu biedrības prezidentu… Jums ir kādi plāni?
Ārstu biedrībā šādas tādas pārmaiņas vajadzētu. Pēdējos sešus gadus regulāri organizējām starpspecialitāšu jeb interdisciplināras konferences. Tajās uzstājās deviņi lektori, katrs par citu tēmu. Taču nu man ir sajūta, ka šis princips ir izsīcis, jāķer nevis deviņas tēmas, bet jāizskata viena un pēc iespējas plaši. Tāpēc nākamā gada pirmā konference būs veltīta onkoloģijai. Ceru, ka nākamgad visas konferences filmēsim un ierakstīsim, lai tie ārsti, kas neiek uz konferenci, var to noskatīties mājas dīvānā sev ērtā laikā.
Vēl manos plānos ir izveidot modernu portālu www.arsts.lv, kas domāts nevis ārstiem, bet tautas veselībai. Veselības informāciju dažādos portālos 90 procentos gadījumu balsta uztura bagātinātāju un bezrecepšu zāļu reklāmas, līdz ar to elektroniskā saziņa melo. Uz katra stūra skan reklāma – lieto šīs tabletītes, tad tev sirds darbosies labāk, bet, ja lietosi šīs, būs vesela prostata! Muļķības!
Ja par lielākiem plāniem, tad patlaban visvairāk mani uztrauc bērnu veselība. Mēs visi zinām, ka pēdējos gados nosiltinātas teju 600 skolas un bērnudārzi, kas, protams, ir labi. Tikai neviens nav pievērsis uzmanību, ka līdz ar siltināšanu pilnībā pazudusi ventilācija – telpas vienkārši nevēdinās. Mūsu pētījumi liecina, ka siltinātas skolas klasē, kurā mācas 20 skolēni, stundas sākumā ogļskābās gāzes blīvums ir nedaudz virs normas, bet stundas beigās jau 4 – 5 reizes pārsniedz normu. Bet gaisa sastāvs tiešā veidā iespaido bērna fiziskās un garīgās spējas, ietekmē smadzeņu darbību, apgrūtina mācību procesu. Bērni ātri kļūst miegaini, viņiem grūti koncentrēties. Meklējam risinājumu ar vecāku atbalstu veikt katrā skolā mērījumus, bet visur tur, kur skolas gaisa kvalitāte apdraud bērnu veselību, ceram ar pašvaldību palīdzību ko labot.
Man līdz šim nav izdevies atjaunot veselības mācību skolā, kā arī panākt, lai skolā tiktu ieviesta trešā un ceturtā fizkultūras stunda. Kaut gan Izglītības ministrijas pretestība tam ir vienkārši graujoša un neizprotama.
Kāpēc tik ļoti svarīgi, lai fizkultūras stundu būtu pēc iespējas vairāk?
Bērns nav mazs pieaugušais! To diemžēl nesaprot ne sporta skolotāji, ne vecāki. Kad bērns dzimst un skaļi iekliedzas, visi ir laimīgi: mamma, tētis, dakteris un vecmāte. Ja bērns iekliedzas, kad viņam ir divi gadi, viss ir pretēji – māte nelaimīga, vecāmāte paķer bērnu un sāk ucināt, tētis viņu sāk kratīt vai sasolīt vienalga ko, lai tikai bērns apklust. Bet bērnam ir jākliedz!
Kad bērns pirmoreiz gada vecumā sāk steberēt kājelēm, mamma ir laimīga, tētis laimīgs, vecmammai vispār asaras birst. Taču, kad viņš divu gadu vecumā nevis steberē, bet sāk skraidīt kā bizamžurka, tad visi viņu apsauc – vai tu nevarētu mierīgāk, sēdi lūdzu, nu esi taču vienreiz mierā. Bet bērniem ir jākustas! Bērnam nav motivācijas sportojot pārvietoties no punkta A uz punktu B, bērnam ir dabiska tieksme kustēties. Tāpēc viņam jādod maksimāli daudz iespēju to darīt.
Kustēšanās palielina bērnu mācībspējas, uzlabo smadzeņu darbību. Jo vairāk bērnam fizkultūras stundu, jo labākas būs viņa sekmes. Pasaulē sevi pierādījusi svešvalodu mācīšanās kustībā. Proti, ja sporta stundas bērnam mācītu svešvalodā, šo valodu viņš bez liekas piepūles iemācītos ļoti ātri un neticami viegli.
Turklāt, ja bērnu līdz desmit gadu vecumam nepieradina pie kustībām, viņš, visticamāk, nekad nesportos.
Jums ir teorija, ka latviešu sievietes varētu nodzīvot līdz 100 gadu vecumam.
Mierīgi! Japānā sieviešu dzīves reālais vecums jau pārsniedz 100 gadus. Japānas slimnīcās lielākoties ārstējas kundzītes šai vecumā, viņām operē vēzi, staro, dod ķīmijterapiju, veic trombu evakuācijas, viņi nemēģina simtgadnieces norakstīt. Vīriešu gan slimnīcā maz, viņi jau laicīgāk nomiruši.
Arī latviešu sievietei nav nekāda iemesla nenodzīvot līdz 100 gadiem. Manai mammai ir 94 gadi, un ar smadzeņu rosību viss kārtībā, ar suni dienā nostaigā savus 6–8 kilometrus. Divas būtiskākās lietas, kas vajadzīgas cilvēkam, lai viņš dzīvotu līdz 100 gadiem, ir tīrs gaiss un tīrs ūdens. Mums tas ir!
Trešā svarīgākā lieta būtu kustības, diemžēl ar tām latviešu sievietei ir tā, kā ir. Meitenei kopš bērnības iepotē, ka kustības ir kaut kas slikts un ka to dara tikai puikas.
Turklāt meitenēm arī ir maz iespēju kustēties, visi sporta veidi paredzēti tikai puišiem. Kādas tikai nav vīriešu basketbola, futbola, florbola un visādas citādas līgas! Meitenēm tādu līgu nav. Meitenēm skolā vecāki, skolas māsiņa, un pat ģimenes ārsti trīs nedēļas no četrām izraksta zīmi par to, ka viņa nevar sportot, jo ir mēnešreizes vai iesnas. Es vēl nekad neesmu dzirdējis, ka mēnešreizes būtu kaut kas patoloģisks.
Līdz ar to meitenes tā pa īstam sāk kustēties tikai pēc 35 gadu vecuma, kad sāk lēkāt pa baseinu, dejot. Un tas ir labi, tikai žēl, ka viņas pazaudējušas 30 gadus kustībā.
Latviešiem ir klasika – Rūdolfa Blaumaņa Skroderdienas Silmačos. Tajā darbojas trīs it kā vecas sievas: Pindacīša, Bebene un Tomuļmāte. Viena no viņām vēl ir meita (amats) un laiku pa laikam ebrejam nosper kādu lakatine. Otra vārdo un trešā jau iet uz pirtiņu pieņemt dzemdības, tas viss liecina, ka viņas ir jau stipri gados. Bet patiesībā šīs meitenes ir 42, 46 un 48 gadus vecas. Mūsdienās 42, 46 un 48 gadīgas meitenes ir tikai meitenes, kas vēl domā par dzemdībām. Un galu galā 45 – 50 gadus vecai meitenei arī jāsaprot – kāda tur pensija Latvijas valstī! Es, piemēram, rēķinos vai drīzāk ceru, ka dabūšu pensiju, kad man būs 70 gadi. Un tad beidzot realizēšu visus savus sapņus, ko man līdz šim nav izdevies.
Un kādi ir jūsu sapņi?
Kāpt Himalajos, doties uz Antarktīdu, pāriet kājām pāri Āfrikai. Daži no maniem sapņiem ir ļoti vienkārši. Piemēram, esmu izdomājis, ka man ar laivu jānobrauc pa Jeņiseju. Un sportošu! Ja tagad mēģinu četras reizes nedēļā kustēties, tad pensijas vecumā darīšu to katru dienu. Tagad ar to sportu nesanāk. Vakardien, piemēram, no darba izgāju pulksten deviņos vakarā. Un pēc tam nav vairs spēka paskriet. Labāk trešdienās, kad basketbola treniņš sākas pusdeviņos. Tad gan, zobus sakodis jau pusastoņos dodos prom no darba un pusdeviņos esmu treniņā, un jūtos lieliski.
Atgriežoties pie stāsta par sievietēm un dzīvošanu līdz 100 gadiem. Ēdam mēs labi un pareizi?
Nav nekāda pamata domāt, ka Latvijā iegādājamā pārtika būtu sliktāka nekā Skandināvijas valstīs vai Japānā nopērkamā. Nu varbūt vienīgi mēs joprojām par daudz lietojam sāli un cukuru. Toties valstiski sākam ierobežot transtauksābes. Vispār vidējais latvietis nemaz nav muļķis. Viņš dzird, ko viņam saka un ņem vērā, tāpēc, piemēram, sarūk gan kolas, gan enerģijas dzērienu patēriņš.
Mums, latviešiem, patīk liet dubļus sev uz galvas un teikt, ka visās jomās esam sliktākie, bet es par to neesmu īsti pārliecināts. Gadu no gada dzīvojam veselīgāk, un tas ir daudz veselīgāk nekā Dienvideiropas valstīs. Ja vēl mēs iemācītos regulāri izmērīt asinsspiedienu un noteikt holesterīna līmeni.
Cik bieži tas jādara?
Asinsspiedienu, ja vien tas līdz šim bijis normāls, vajadzētu pamērīt vismaz reizi mēnesī, kā arī tad, ja sāp galva, bet holesterīna līmeni vajadzētu noteikt reizi pusgadā, tas tiešām nemaksā dārgi.
Par sievietēm runājot… Katrai sievietei vajadzētu domāt par to, lai viņai ir savs personiskais ginekologs, nevis frizieris. Iespējams, arī frizieris ir būtisks, bet ginekologam tomēr vajadzētu būt pirmajā vietā. Ja tev ir pāri 50 gadiem, reizi gadā noteikti aizej pie acu ārsta un izmēri acu spiedienu, un brilles arī nēsā tādas, kā tev ieteicis okulists, nevis tirgo lielveikals.
Es teiktu – izvēlies savu ārstu un tici savam ārstam. Ja tu viņam netici, nomaini ārstu! Bet izvēlies tādu dakteri, ar kuru 10 – 15 minūtes gadā vari izrunāties vai nu klātienē vai vismaz skaipā. Neko daudz jau nevajag, tikai lai viens zinošs cilvēks paskatās uz tevi un pamana, ja mugura galīgi šķība kļuvusi vai sieviete sākusi mazliet klibot. Normāls ārsts ļoti daudz par sava pacienta veselību var pateikt pēc viņa izskata vien.
Un nekādā gadījumā neklausieties tajās uztura bagātinātāju un bezrecepšu zāļu reklāmās, ko raida radio un televīzija! Neviens no šiem uztura bagātinātājiem nebūtu jālieto. Neviens!
Bet krila vai zivju eļļa?
Ja cilvēks četras reizes nedēļā ēd zivi, tad es neredzu ne mazāko iemeslu, kāpēc būtu jālieto krila eļļa! Kam vajadzīga krila eļļa, ja var apēst laša gabalu?
Jā, bet vairums cilvēku četras reizes nedēļā nevar atļauties nopirkt lasi. Un daudzi nevar atļauties to nopirkt vispār.
Labi, nepērciet lasi! Nopērciet tirgū reņģītes un uzcepiet. Un lai neviens man nemēģina iestāstīt, ka tas ir dārgi, tas izmaksā ap diviem eiro!
Ja cilvēks tiešām grib labu darīt veselībai, tad viņam galvenokārt jāēd zivtiņa vai putna gaļa. Bet tikai tāda putna, kas audzēts pašu sētā. Ja vērtējam, kura gaļa ir visveselīgākā – kazas! Tai nav iespējams iedot antibiotikas un tā saņem tikai dabisku ēdienu. Kaza, aita, govs – ja audzēti Latvijā, tad viss kārtībā.
Ir kas tāds, kas vēl varētu traucēt latviešu sievietei nodzīvot līdz 100 gadu vecumam?
Varbūt vienīgi psihoemocionālais stāvoklis. Mākam visu laiku radīt jaunus un jaunus satricinājumus un tas, ka esam negatīvi savā būtībā, zināmā mērā noēd meiteņu mūža garumu. Jā, amerikāņu How do you do? O, super! mums diezin vai dotu kādu labumu. Taču nedaudz pozitīvāka domāšana gan mums noderētu. Patīk mums vai nē, Latvija ir 46. vai 48. vietā ekonomikas ziņā uz zemeslodes. Katram individuāli trūkst naudas, bet patiesībā mēs esam nabagākie pie bagāto galda. Protams, ir par ko raudāt, ja salīdzinām sevi ar vidējo norvēģi. Bet, ja salīdzinām sevi ar vidējo Bangladešas iedzīvotāju, kuram maksā dolāru par 12 stundu darba dienu…
Un vīrieši, kas mums blakus? Vairums sieviešu apgalvo, ka vairs nav normālu vīriešu.
Par to gan man nav, ko teikt, par to lai stāsta profesore Gunta Ancāne. Taču šeit vēlos aicināt – mīļās meitenes, aiztrieciet vīru reizi gadā pie urologa.
Atkal – aiztrieciet! Bet mums gribās, lai viņš pats apjēdz, ka jāiet pie ārsta. Mums gribās, lai viņš nav stumdāms un bikstāms.
Tā nekad nenotiks. Neviens vīrietis pats pie ārsta neies. Bet tā būtu mazākā bēda. Redz, vīrietim ļoti grūti ierobežot ēšanu, dzeršanu. Un tā iznācis, ka vīrieši strauji izmirst. Ja skatāmies uz Latvijas iedzīvotāju skaitu vecumā pēc 50 gadiem, tad uz trim sievietēm palikuši vien divi vīrieši. Trešdaļa mirst jau agrākā vecumā, bet, ja nemirst, zaudē potenci. Līdz ar to uz skolas salidojumu pārsvarā atnāk tikai septiņdesmitgadīgas meitenes un vēl Kārļonkulis. Un Kārļonkulis, kā jau vienīgais vīrietis, tai vakarā ir topā! Pēkšņi meitenes, kas Kārlim skolas laikā deva kurvīti, tagad būtu gatavas lietot viņu, cik vien spēj…
Tad vecumdienās tā ir nolemtība būt vienai?
Tik traki nav. Tā nu tas ir, ka vīriešu ar gadiem kļūst arvien mazāk un sieviešu konkurence tikai pieaug. Es teikšu tā – precētai sievietei jau laikus jāsaprot, kas viņai ir būtiskāk – būt laimīgai vai informētai. Es ieteiktu būt laimīgai. Jo viņas taču zin to, ka Kārļonkulim šad un tad dzīves ceļā paslīd kāja pa kreisi.
Ko tad darīt tām, kam tā Kārļa nav?
Gandrīz simtprocentīgi var apgalvot, ka Kārļonkulis laiku pa laikam piestaigā pie sievas labākās draudzenes apēst pa kādai kotletei un vēl šo padarīt. Daba to ļoti precīzi regulē.
Ja pienāks tāda diena un jūs būsiet šis nosacītais Kārlis, kas ierodas uz skolas salidojumu un ap jums spietos klasesbiedrenes. Kuru no viņām izvēlēsieties?
Mums, vīriešiem, katram ir savi kritēriji, pēc kā izvēlamies sievietes. Neticēsiet, bet šie kritēriji ir diezgan fizioloģiski. Es nevarētu apgalvot, ka pirmajā vietā ir intelekts un garīgs skaistums. Protams, tas nav mazsvarīgi. Tomēr doma par meiteni dziļākajā būtībā balstās uz instinktiem, funkcijām, kas ieliktas cilvēkā pirms miljoniem gadu. Cilvēka divas galvenās funkcijas ir saglabāt savu dzīvi un radīt pēcnācējus. Un viņš dažādās formās šīs funkcijas arī realizē. Es ceru, ka man salidojumā blakus būs sava meitene, žēl, bet skolasbiedrenēm nekas īpaši nespīdētu.
Nesen intervijā Aigars Grāvers teica, ka vīrieši ir daudz romantiskāki nekā sievietes – ja reiz iemīlas, tad ir pagalam.
Iespējams, viņš tā runā tāpēc, ka pēc savas būtības ir mākslas dvēsele, tātad romantiskāks nekā vairums citu vīriešu. Savukārt es esmu iestādes vadītājs, kurš aptuveni pusi no darba laika domā par finansēm, naudu un organizatoriskiem jautājumiem. Faktiski esmu kā lielā mašīnā, kuru nav iespējams apstādināt un kur vidēji dienā jāizskata 30 līdz 50 dažādi dokumenti. Taču romantiskumam vai pragmatismam nav saistības ar dzimumu. Pazīstu pietiekami daudz pragmatisku sieviešu un gana daudz romantisku vīriešu.
Vai taisnība, ka sieviete var pavedināt jebkuru vīrieti? Arī jūs…
Agrāk man gribējās pavedināt jebkuru sievieti (smejas). Teorētiski ir tā – jo vecāks vīrietis, jo jaunāks zaķis viņu var pavedināt. Pilnīgi pieļauju, ka tādas meitenes, kura trīsdesmit gadu vecumā tev šķita ne tik ļoti interesanta, prototips tagad varētu pavedināt piecdesmitgadīgu džentlmeni bez jebkādām problēmām. Tikai ar savu jaunību… Tas strādā diezgan efektīvi. Pazīstu daudzus sava vecuma vīriešus, kas nupat kļuvuši par jaunajiem tētiem. No tā es saprotu, ka šis stāsts darbojas. Citēšu savu draugu Dzintaru, kurš saka – man vienmēr patikušas jaunas meitenes, un es saprotu, ka katrā dzimšanas dienā šo meiteņu skaits palielinās.
Pieminējāt savu mammu. Kurš par kuru tagad rūpējas – jūs par viņu vai viņa joprojām par jums?
Par mammu rūpējas Duksis. Viņi dzīvo divatā un tāpēc starp viņiem valda īpašas attiecības. Viņi trīs vai četras reizes viens otru ved pastaigā. Ja mamma saka, ka viņai reibst galva, tad es norādu, ka viņa todien par maz staigājusi un jāiet vēl kāds 2 kilometru apli. Mani neaizkustina runas par galvas reibšanu.
Un cik bieži jūs tiekaties ar mammu?
Reizi dienā iebraucu pie viņas, apskatos, ko viņi abi pa dienu sadarījuši. Mūsu ģimenē nav nekāda jūtināšanās, sarunas. Ja netieku es, pie mammas ieskrien kāda no meitām. Mammai parasti aiznesu žurnālus, kuros viņa cītīgi pasvītro svarīgākās vietas. Paldies Dievam, viņa man vairs nestāsta, kas tieši tur rakstīts.
Novembra beigās Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārā fakultāte svinēs 95 gadus – tā ir tikai pusgadu vecāka par manu mammu, kas šajā fakultātē par docētāju nostrādājusi 48 gadus. Māte ļoti rūpīgi gatavojas šim pasākumam. Viņa ilgi nav bijusi ne Jelgavā, ne fakultātē, mēs turp noteikti brauksim.
Pieminējāt meitas. Zinu, ka divas meitas iet jūsu pēdās – kļuvušas par ārstēm.
Tā tas ir, viena meita strādā Veselības centrā 4 par dermatoloģi, otra ir zobārste gan Zobārstniecības institūtā, gan savā privātpraksē. Bet mūsu dzimtā pavisam ir 26 ārsti. Piemēram, mana māsīca ir ginekoloģe Dace Matule, brālēns Viesturs Šiliņš un tā tālāk.
Varbūt tas ir tikai mans iespaids, bet daudzi man zināmi anesteziologi dzīvo pilnasinīgāk nekā citi, cenšas visu izmēģināt, izbaudīt, paspēt…
Ikdienā staigājot gar nāvi, mainās arī cilvēka psiholoģija. Tādēļ ir valstis, kurās reanimācijas nodaļā neļauj strādāt ilgāk par septiņiem gadiem. Nāve, kas visu laiku grozās tajā telpā, kur esi tu, liek padomāt par citām vērtībām dzīvē. Par to, kas tev vēl jāpaspēj, ko gribi redzēt, izbaudīt… Tāda ir dzīves realitāte – cilvēks piedzimst un nomirst. Piedzimst jauns, nomirst vecs. Piedzimst vesels un nomirst slims. Piedzimst demokrāts, nomirst konservatīvs, piedzimst gaļēdājs, nomirst– ja ne veģetārietis, tad tuvu tam.
Vai ir reizes, kad ļaujaties emocijām?
Tikai, lai sakliegtu uz darbiniekiem vai izkliegtos Saeimā vai Ministru kabinetā. Pēdējos gados esmu bijis vienīgi vadītājs un ļoti labprāt sakliedzu uz kādu, kas nav izdarījis savu darbu.
Bet jūs arī iespējams aizkustināt? Skatoties filmu, klausoties koncertu…
Es neskatos filmas, neeju uz kino un man mājās nav televizora. Es arī neeju uz teātriem un koncertiem. Un arī uz prezidenta pieņemšanām un citiem tāda veida pasākumiem neeju – buktētas bikses uzvelku labi, ja reizi mēnesī. Mēģinu strādāt deviņas līdz divpadsmit stundas dienā un pēc iespējas vairāk kustēties. Man nav laika darīt vēl ko citu.
Kur es dabūju kaut ko dvēselei? Mana garīgā maize ir tas, kas interesē mani – žurnāla veidošana, kolēģu lekcijas, fotografēšana…
Lasu daudz. Parasti tā ir profesionālā literatūra, daiļliteratūrai neatliek laika. Tai laiku atvēlu tikai lidmašīnā un tikai tad, ja ir ilgi pārlidojumi. Tā kā pats daudz rakstu, lielā mērā lasu tāpēc, lai izbaudītu citu cilvēku stilu, faktūru, domas asumu.
Bet raudam gan tu mani laikam neredzēsi. Jo vecāks vīrs, jo vairāk redzēts un jo mazāk emociju, jo uz visām lietam skaties kā uz realitāti.
Atšķirībā no Pētera Kļavas, kuram iespējamas citas dzīves, man tādu nav. Es piedzimstu un nomirstu, citas dzīves man nebūs. Manā filozofijā nav Dieva un tamlīdzīgas izklaides. Baznīcā eju tikai tādēļ, lai apskatītos cilvēku veikumu – lielākoties visas baznīcas ir arhitektonisks brīnums.
Ir kāda vieta Jūrkalnē, kur stāvot, man vienmēr burtiski aizraujas elpa – ir sajūta, ka stāvu pasaules malā. Vai pasaulē ir kaut kas tāds, kas pat jums spēj aizsist elpu?
Ja man tiešām patīk tas, ko redzu, ja mani tas aizkustina, es izvelku savu profesionālo fotokameru un šo mirkli piefiksēju. Pāris reižu dzīvē esmu veidojis izstādes. Vai es šo iemūžināto mirkli kādreiz vēlreiz paskatos? Varbūt…
Kā skatupunktu es mīlu Rīgu. Labprāt bildēju industriālu pilsētu, arhitektūru, jo man patīk, ja fotogrāfijā var sajust ritmu. Starp citu, mana bilde stāvēja pie sienas bijušā premjerministra Valda Dombrovska kabinetā. Katrs premjers tur saliek kaut ko pēc savas gaumes. Dombrovskim tur bija četras gleznas un – neticēsiet – mana fotogrāfija. Turklāt fotogrāfija, kurā redzamas sliedes, vadi un tālumā Rīgas torņi. Fotogrāfija, kurā jūtams ritms, īstā dzīve.
Kāpēc Jūs atteicāties no Ministru kabineta Goda raksta?
Neviens man šo godarakstu nav devis, tātad es ne no kā neesmu atteicies. Es izlasīju Veselības ministrijas penterējumu, ka esot to godarakstu nopelnījis, jo orientēšanās sports manā vadībā 2007. un 2009. gadā kļuvis par populārāko sporta veidu Latvijā. Un vēl dažas blēņas.
Bet patiesībā brīdis, kad Ministru kabinets sāk daļāt Goda rakstus opozīcijas līderiem, ir farss vai tukši glaimi. Tas izskatās pēc uzpirkšanas mēģinājuma– nu neraksti lūdzu visu, ko Tu par mums domā. Un otrādi– ja es paņemšu šādu papīriņu, es arī varbūt jutīšos pieradināts. Visi pēdējie Veselības ministri jau mēģinājuši man kaut kādus papīriņus rāmītī pasniegt. Ceru, ka viņiem ir ministrijā kāda nagliņa uz ko tos saspraust.
Jaunākie komentāri