Veselības ministrija izstrādājusi un nodevusi sabiedriskajai apspriešanai Ministru kabineta noteikumu projektu „Noteikumi par veselības informācijas sistēmu”, kura mērķis ir nodrošināt e–veselības informācijas sistēmas tiesisko pamatu. Šis dokuments tika gaidīts vairākus gadus, vairāku ministru vadībā tika bezrezultautīvi „apgūta” ES nauda. Pozitīvi vērtējams ministres Ingrīdas Circenes uzstādījums šo bezgalīgo stāstu finalizēt.
Veselības informācijas sistēma (turpmāk tekstā: e-veselība) ir diskutabls jēdziens, kas dažādās valstīs ieviests ar dažādām problēmām un radījis virkni pozitīvu un negatīvu aspektu veselības aprūpē. Par e-veselību parasti rūpējas politiķi, kas nespēj saprast medicīnu, nespēj novērtēt ārsta darbu, ārsta zināšanas un pieredzi. Parasti šādi politiķi savu mazvērtības kompleksu maskē, ieviešot digitālu izmeklēšanas vai datu apstrādes aparatūru, nevis atalgojot ārstu darbu. Milzīgos tēriņus (aptuveni 6 miljoni Ls) e–veselības ieviešanai uzsāka ministrs Vinets Veldre ar mērķi – iegādāties milzīgu apjomu datoru, serveru un citas elektroniskas tehnikas uz valsts veselības budžeta rēķina.
Veselības informācijas sistēma tiek veidota ar mērķi uzlabot veselības aprūpes pakalpojumu efektivitāti un kvalitāti. Tā nodrošinātu centralizētu pacientu veselības informācijas uzglabāšanu, nodrošinot tās operatīvu pieejamību ārstniecības procesā iesaistītajām ārstniecības personām un pacientiem.
Realitātē e–veselība jaunajos MK noteikumos nozīmē e–bookingu, kas dod iespēju piereģistrēties pie ārsta elektroniski. Pirmkārt, internetā to var veikt jau šodien. Otrkārt, jaunā sistēma nevis apvienos visu slimnīcu un veselības centru sistēmas, bet radīs jaunu programmatūru, piespiežot slimnīcām tērēt milzu līdzekļus, lai piemērotos valstiskajai sistēmai. Treškārt – vairākās valstīs ieviestais e–bookings jau radījis paniku, jo pilnībā novērš cilvēcisko faktoru. Vācijas Ārstu kamera publiski analizējot e–bookinga ieviešanu atzīst, ka gadījumā, ja ģimenes ārsts personiski piesaka pacientu sev pazīstamam speciālistam, pozitīvs rezultāts konsultācijai gaidāms par 30-–35% biežāk nekā gadījumā, ja tiek izmantots e–bookings caur veselības informācijas sistēmu.
Otrs aspekts, kas it kā pamato nepieciešamību ieviest veselības informācijas sistēmu, ir telemedicīnas iespējas. Lielbritānijas un Skandināvijas slimnīcas naktī mēdz sūtīt magnētiskās rezonanses vai datortomogrāfijas bildes uz Indiju vai Pakistānu, un tūlīt saņem kvalificētu atbildi. Bet šīs iespējas patiesībā sniedz internets, tam nevajag vienotu tīklu, bet vienotas programmas.
Lielākais e–veselības arguments ir datu uzkrāšana. Jaunos MK noteikumus par veselības informācijas sistēmu varētu nosaukt par MK noteikumiem par lielāko datu kapsētu. Ārstam ir vajadzīgi 5% no tās informācijas, kas tiek uzkrāta slimības vēsturē – lai tā būtu digitāla vai papīra formā. Ir diezgan grūti paredzēt, kuri tieši būs šie 5%. Bet galvenokārt tie būs laboratoriski un radioloģiski izmeklējumi, diagnozes, nozīmētie medikamenti. Ievadīt milzīgu apjomu informācijas elektroniski nozīmē radīt milzīgu elektronisku datu kapsētu.
Pamatojums jauno MK noteikumu izstrādei ir ierēdnieciskas domāšanas pērles, piemēram: „pēc dažādu aptauju rezultātiem ārstēšanai nepieciešamās informācijas iegūšanai ārsti patērē no 15% līdz 25% no sava darba laika”. Tā tiešām ir taisnība, taču ir pierādīts, ka cilvēks, kas tiek piesēdināts pie interneta, šim mērķim patērē vēl vairāk laika.
Veselības ministrija pamatojas uz Gartner Group pētījumu „eHealth for Healthier Europe, 2009″ datiem, ka e–veselības ieviešana potenciāli par 22% uzlabos medicīniskā personāla darba efektivitāti, 33% samazinās pacienta neierašanās gadījumu skaitu, 16% samazinās gaidīšanas laiku uz ambulatoro aprūpi, 48% optimizēs laboratorijas izmeklējumus, 99% samazinās nozaudētos radioloģijas izmeklējumus. Šādi „pētījumi”, kur redzama ieinteresētā pētījuma puse, nav labs stils valstisku dokumentu gatavošanai. Mums ir zināmi ļoti daudz „pētījumu”, kur par veselīgiem šķidrumiem atzīts vīns un alus. Nenoliedzot ļoti nozīmīgo digitalizācijas ieviešanas nozīmi veselības aprūpes sistēmas sakārtošanai, allaž ir jāizvērtē iespējamā finansiālā ieguldījuma un reālā ieguvuma proporcija.
1994. gadā Latvijā sākām skennēt rentgenuzņēmumus. Tagad šie dati vairs nav izmantojami, jo neviens slimnīcas dators nespēj tos konvertēt jpeg formātā. Varētu jau šos datus nest uz Latvijas Universitātes skaitļošanas centru, un tur pārveidot mūsdienīgā formātā. Bet to nevar izdarīt visas slimnīcas gan budžeta, gan laika trūkuma dēļ. Vēl 2004. gadā visa obligātā informācija valsts iestādēm tika iesniegta uz disketes. Šobrīd nevienā darbavietā nevar atrast kaut vienu datoru, kas nolasa disketi. Tātad – viena no būtiskākajām e–veselības problēmām būs nepieciešamība visu laiku konvertēt un jaunā sistēmā pārstrādāt jau ievadīto datu kapsētu, kas prasīs ļoti lielus izdevumus nākotnē.
Jaunajā MK noteikumu projektā ir noteikts e–veselības informācijas sistēmas pārzinis, kas būs Nacionālais veselības dienests, sistēmā glabājamie dati un to apstrādes un izsniegšanas kārtība. Pieredze rāda, ka Latvijā nav nekas neuzticamāks par ierēdniecību. Es šeit nedomāju reālu korupciju, kuras risks e–veselībā būs ļoti liels, bet ļoti vāji sagatavotus, neieinteresētus, nemotivētus ierēdņus. Jaunie noteikumi balstās uz to, ka informācija būs pieejama ārstniecības personai vai ārstniecības atbalsta personai, kas ir reģistrēta ārstniecības personu un ārstniecības atbalsta personu reģistrā, kā arī farmaceitam vai farmaceita asistentam, kas ir reģistrēts farmaceitu un farmaceitu asistentu reģistrā. Nepilnīgākus un bezcerīgākus reģistrus pasaule vēl nav redzējusi. Šajos reģistros ir gan mirušas, gan medicīnu sen atstājušas personas, bet nav daudzu privātās medicīnas iestādēs strādājošo ārstniecības personu.
Šī iemesla dēļ vissarežģītākais projekts ir e–recepte. Pasaules pieredze rāda, ka farmācijas kompānijas, īpaši vairumtirgotāji ļoti ātri atrod vājās vietas informācijas sistēmā un kontrolē elektronisko datu plūsmu. Rietumeiropā farmācijas kompānijas savus cilvēkus iekārto darbā tieši datu kontroles sistēmā, lai palīdzētu citiem pie informācijas nenokļūt, bet savējiem informāciju sniegt maksimāli plašā apjomā. Dzīvē tas izskatās tā – ārstam uz galda dators, datorā ievadīti visi medikamenti, kas iegādājami aptiekā, kas atrodas poliklīnikas pirmajā stāvā vai tieši pretī doktorātam. Ja vairumtirgotājs nevēlas kādas zāles izplatīt, viņš tās vienkārši izslēdz no ārstam pieejamā saraksta, ārsts izraksta citas (parasti ar to pašu sastāvu, bet citu nosaukumu un cenu). Jāņem vērā arī pasaules pieredze šajā jautājumā – visai ātri šajā e–receptes datorprogrammā ieviešas „padomi”– tiklīdz ārsts pacientam atradis aterosklerozes pazīmes, dators piedāvā jau sešus dārgus medikamentus, bet visām sievietēm menopauzes vecumā iesaka hormonaizstājējterapiju. Visā visumā jau pareizi, bet šajā gadījumā tas ir bizness, nevis medicīna. Latvijā diemžēl veidojas vertikālās sistēmas, kad zāļu vairumtirdzniecība, aptieka, doktorāts un klīnika pieder vienam un tam pašam īpašniekam.
Un vēl viens aspekts ir datu aizsardzība. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka visus ārstus un ārstniecības personas iemācīt datorzinībās tādā līmenī, lai pilnībā nosargātu pacientu, ir neiespējami. Vēl vairāk– ja visiem ārstiem būs jāapmācās datorzinības ieteiktajā 240 stundu apjomā, tad ārstam nudien nepietiks laika mācīties savu nozari. Nevienam cilvēkam nav tik daudz pelēkās smadzeņu vielas, lai vēl vairāk kaut ko mācītos– ja mēs gribam robotizētus ārstus bez medicīnas zinībām– mēs varam datorizēt medicīnu līdz bezgalībai.
Nedaudz par jaunajiem noteikumiem. Dokuments uzrakstīts robotizētā valodā. Nezināmu iemeslu dēļ ierēdņi, rakstot par datorizāciju, lieto iespējami daudz ar „copy–paste” pārņemtu vārdkopu. Piemēram, gada konkursu par sarežģītāko izteiksmes formu rotātu šāds teikums: „datu par veselības aprūpes pakalpojumu un zāļu un medicīnisko ierīču apmaksu elektronisku nosūtīšanu Nacionālā veselības dienesta veselības aprūpes pakalpojumu apmaksas norēķinu sistēmai un citiem veselības aprūpes pakalpojumu apmaksātājiem, ja datu nodošana maksātāja informācijas sistēmai tiek nodrošināta, izmantojot saskarni ar e–veselības informācijas sistēmu, un ar Nacionālo veselības dienestu ir noslēgts līgums par šādas informācijas saņemšanu”. Dokumentā, kas iesniegts Ministru kabinetam varētu būt arī mazāk gramatikas kļūdu.
Līdz ar Veselības ministrijas iesniegtajiem MK noteikumiem par veselības informācijas sistēmu kontekstā jāizskata vairāki citi dokumenti. Nav pieļaujams, ka vienkārši tiks papildināti MK noteikumi Nr.175, kuros nav noteikta elektroniski izrakstītu recepšu izgatavošanas, izrakstīšanas un aprites kārtība. Elektronisko recepšu izrakstīšanas kārtība pilnībā jāiestrādā e-veselības dokumentā uzreiz.
Tai pašā laikā uzstādījums, ka poligrāfiski iespiestās receptes vairs nebūs izmantojamas pēc 2016. gada 1. janvāra ir analogs paziņojumam, ka grāmatas arī pēc šī datuma vairs netiks drukātas. Muļķīgs ir pieņēmums, ka ārsts mājas vizītē vienmēr līdzi ņems datoru vai to būs paņēmis līdz visās situācijās.
Ļoti neskaidri MK noteikumos par veselības informācijas sistēmu aprakstīta Darba nespējas lapu digitalizācija. Iespējams, ka šis jautājums jāizņem laukā no šā dokumenta un jāveido jauna Darba nespējas koncepcija Starpresoru koordinācijas centrā sadarbībā starp Labklājības ministriju, Veselības ministriju un Tieslietu ministriju.
Kaut arī dokuments „MK noteikumi par veselības informācijas sistēmu” izskatās nedaudz pēc „ķeksīša” dokumenta, kurš paredzēts tikai lai izpildītu Valdības plāna 21.1. pasākumu, kurā ir ļoti daudz precīzu vārdkopu, bet maz jēgas, tas uzskatāms par reālu soli e–veselības izstrādē. Novēlu Veselības ministrijai raženi strādāt pie e–veselības ieviešanas!
(08.08.2012.)
Jaunākie komentāri