(Par bērnu sportu laikrakstam „Sports” 2014. gada novembrī)
Eiropā gadu no gada vairāk runā par kustību nozīmi, bet gadu no gada pieaug bērnu mazkustība, liekais svars, aptaukošanās. Nav valsts Eiropā, kuras valdība šādā vai citādā veidā nebūtu savā darbības programmā ierakstījusi sporta nepieciešamību bērniem, bet lielākoties tas paliek deklaratīva lozunga līmenī. Nu nav Latvijas valdība unikāla savā bezatbildībā pret bērnu veselību.
Politiķi un ierēdņi gan Eiropā, gan tepat tēvu zemītē nesaprot vai nav ieinteresēti skolu sporta stundu kvalitātē. Viņi izrāda neticami lielu interesi par profesionālo sportu un tā finansēm, apmeklē valsts izlašu un lielo klubu sacensības, bet viņi nekad nepamana sporta stundas skolā vai sporta skolas treniņus.
Tiesa, pēdējos gados šis tas mainījies. Vislielāko ieguldījumu sporta stundu attīstībā deva bijušais Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs, kurš izdalīja milzu naudu bērnu sportam. Tiesa, viņš kā bērnu sportu saprata vidusskolēnu sportu, tādēļ lielāko daļu naudas iztērēja lai celtu sporta iestādes pieaugušiem vai gandrīz pieaugušiem cilvēkiem. Līdzīgi tas ir Amerikas Savienotās valstīs, kur koledžu vecumā bērniem ir izcilas sporta iespējas, treneri, apkalpojošais personāls, funkcionālie speciālisti, medicīnas pārbaudes, bezmaksas ēdināšana un sporta apģērbs sportiskākajiem jauniešiem. Bet tas viss– bērniem virs 13 gadu vecuma. Jaunākiem– nepiemērotas telpas un inventārs, nekādas valsts, pavalsts vai pilsētas vadības uzmanības.
Attieksme pret kustībām un sportu veidojas bērnībā, visvairāk– 1 līdz 4 gadu vecumam. Vecāku attieksme pret bērnu kustībām šajā laikā ir apgriezti proporcionāla. Ja bērns piedzimstot skaļi iekliedzas, laimīgi ir visi– māmiņa, tēvs, ārsts, vecmāte un vecāmāte. Ja bērns skaļi iekliedzas 2 gadu vecumā, tad visi satraucas no šīs kliegšanas un bērnu ucina, vicina, bāž gultā un dod siltu tējiņu. Bet bērnam taču ir jākliedz.
Tieši tāpat māte daba ir paredzējusi, ka mazs bērns ir kustīgs kā uzvilkts vilciņš. Māte, vecāmāte, aukle un tanta šajā vecumā visējādi mēģina bērnu ierobežot, uzvilkt viņam glītu uzvalciņu ar tauriņu un likt rātni uzvesties pie galda, kur pieaugušie aprunā viņiem vien zināmās lieta. Beigu beigās– lai tas bērns beidzot pārstātu dīdīties, šim tiek iešķiebts datoram līdzīgs priekšmets.
Jo sportiski aktīvāks bērns ir pirms pubertātes, jo aktīvāks– pēc tās (visu mūžu). 10 gadi ir kritiskais logs fiziskām aktivitātēm. Ja bērns nav pieradināts pie sporta šajā laikā, pēc 10 gadiem šis logs aizveras. Līdz 10 gadiem bērns ikdienā veic 6 dažādus sportus– labprāt spēlē visa veida bumbu spēles, skrien, peld, slido, slēpo. Pusaudzis un jauns cilvēks savu sportiskumu ierobežo līdz trim sporta veidiem– uzspēlē savu mīļāko bumbas spēli, pamoca trenažierus un varbūt uztjūnē kalnu slēpošanu. Pēc trīšsdesmit gadiem cilvēks mēdz nodoties vienam sporta veidam, un arī– svētdienās.
Tātad– Tonijs Blērs izdalīja milzīgus līdzekļus bērnu un jaunatnes sportam (infrastruktūrai, treneriem, apmācībai utt.), bet 80% no tiem– vidusskolēniem. Pierādījumi liecina, ka vislielāko labumu bērnu veselībai, sportiskai attieksmei un sportam visa mūža garumā var gūt 80% līdzekļu ieguldot bērnudārzu aprīkošanai ar specializētām (mazu cilvēku) sporta zālēm. Skolu sporta zālēs uzsvaru vajadzētu likt uz 6– 10 gadus vecu puišeļu un meiteņu sporta iespējām. Patiesībā jau neko labāku par futbolu ar mazu bumbu, tautas bumbu un florbolu neviens nav izdomājis.
Attiecībā uz fizisko aktivitāti – bērni nav mazi pieaugušie, viņi nespēj ilgstoši izpildīt kustību no punkta A uz punktu B. Bērns kustas, jo vienkārši mīl kustības, pieaugušajam kustības ir motivācija. Pārāk daudz vienveidīgu sacensību bērnā nogalina sportu.
Atkārtošos– bērni nav mazi pieaugušie. Bērniem atjaunošanās procesi notiek ļoti strauji. 2– 4 gadus vecus bērnus būtu jātrenē 4– 5 reizes dienā, 5– 8 gadus vecus– 3 reizes, 9– 16 gadus vecus– visamz divas reizes dienā. Pamēģināšu atkārtot– šiem bērniem sporta stunda ir vajadzīga divas reizes dienā, nevis divas reizes nedēļā, kā to saprot Izglītības un zinātnes ministrijas noresnējušās ierēdnes.
Pasaules veselības organizācija saka– bērniem būtu aktīvi jāsporto, jākustas vismaz reizi dienā 7 reizes nedēļā 60 minūtes katru reizi, sasniedzot anaerobas slodzes slieksni (pulss >150x minūtē). Mazākiem bērniem sporta stunda varētu būt īsāka, taču katru dienu vajadzētu būt 2– 3 sporta stundām.
Atjaunošanās bērnu vecumā ir ļoti ātra. Mērķtiecīgi ir treniņslodzi bērniem dažādot, un treniņu skaitu palielināt. Divas stundas nedēļā nedod iespējas palielināt bērnu fizikālo aktivitāti un jebkādā veidā samazināt mazkustību, adipozitāti bērnu vecumā.
Bērnam ir jākustas un jāsporto (viņa rezultātiem jāpieaug un tas jāmonitorē), jo fiziski aktīvāki bērni ir ar labākām sekmēm un labāku perspektīvu. Vairāk nekā 3 mācību stundas ar intelektuālu slodzi pēc kārtas nomāc smadzeņu potenciālu. Ja mēs vēlamies lai mūsu bērni būtu izcilības un izaugtu par patiesi gudriem pilsoņiem, mums jānodrošina sporta nodarbības ik pēc 2– 3 mācību stundām.
Bez tam sports ir vienīgā nodarbe bērnu vecumā, kas pilnībā nojauc barjeras starp nācijām un ļaužu grupām. Sporta nodarbībās bērni daudz labāk integrējas citā valodu grupā, pie kam sportā atšķirībā no citām nodarbēm bērni apgūst valodas abos virzienos (Latvijas gadījumā visi sportojošie bērni ātrāk iemācas labi komunicēt gan latviešu, gan krievu valodā). Sporta nodarbības ir izcilas iespējas svešvalodu apmācībai. Kā zināms, pat sportisti, kas sevi ar intelektuālām nodarbēm sevi pārāk neapgrūtina, viegli apgūst svešvalodu, tiklīdz nonāk svešā valstī, svešas valsts meistarkomandā. Maziem bērniem svešvalodas ļoti labi mācīt sporta stundās, jo sports un svešvalodas izcili korelē. Ir izcili, ja angļu valodas skolotājs vienlaikus ir fizkultūras skolotājs.
Bērniem, kas no mazotnes čakli nodarbojušies ar sportu, ir veiksmīgāka dzīves kontrole (piemēram, sports palīdz kontrolēt nākošo grūtniecību– sportistēm ir ievērojami mazāk „pirmo” abortu– kā zināms, visbīstamāk ir ar abortu pārtraukt pirmo grūtniecību).
Visā Eiropā šobrīd vērojama atgriešanās pie segregēta sieviešu un vīriešu sporta jau bērnu vecumā. Tradicionāli sieviešu sports (meiteņu piedalīšanās sporta stundās) tiek uztverta nenopietni. Tikai 1978. gadā parādījās pirmais globālais dokuments, ka sievietēm vajadzētu būt fiziski aktīvām (apmēram 100 gadus pēc atziņas, ka vīriešiem jānodarbojas ar sportu). Sporta spēles ir radušās no vīrišķīgo īpašību hegemonizācijas.
Sportiskās aktivitātes zēniem un meitenēm ļoti atšķiras. Ar aprīkotiem raidītājiem var viegli noteikt, kur starpbrīžos, sporta stundās, pēcstundās darbojas zēni un meitenes (meitenes pastaigājas pa celiņiem, zēni spēlē sporta laukumos). Skolās, kurās ir daudz vietu, kur sportot, tās visas agri vai vēlu ieņem zēni, ja tās nav specifiskas meitenēm. Proti, nepieciešams izdalīt sportošanas vietas meitenēm.
Vājā vieta sportošanai ir neiedomājams sporta stundu kavējumu skaits. Vecāki, skolas māsa un pat ģimenes ārsts vieglu roku atbrīvo bērnus no sporta nodarbēm. Arī citās Eiropas valstīs vairāk nekā 50% bērnu mēdz regulāri kavēt sporta nodarbības skolā. Joprojām valda uzskats, ka skolai un vecākiem būtiski ir saprast un skaidrot vai un kāpēc bērns ir slims. Pareizais jautājums būtu: kādus resursus izmantot, lai bērns būtu vesels? Atbilde– sportot.
Ģimenes loma bērna sportiskumā tiek pārspīlēta (tikai Saeimas Izglītības un zinātnes komisija var būt pārleicināta, ka par bērnu kustībām vienīgie atbildīgie ir vecāki). Lielāka nozīme sportošanas attīstībai ir skolai un videi. Eiropā pieaug sportošanas paradumu atšķirība starp pamatnāciju un imigrantiem. Iebraucējiem ir citas fizikālas intereses, piemēram, Kaukāza iedzīvotājiem ir papildus interese par cīņas sportu. Latvijā arī vērojamas nacionālas atšķirības sporta izvēlē– piemēram, krievu valodā runājoši zēni labprātāk izvēlas funtbolu, bet meitenes– mākslas vingrošanu.
Anglijā indiešu bērni nepiedalās (ierobežoti piedalās) fizkultūras stundās. Savukārt Vācijā migrantu zēni ievērojami vairāk nodarbojas ar sportu kā vāciešu zēni, bet meitenes– otrādi.
Tomēr sportošanas iespēju pieaugumu var panākt tikai ar vecāku pūlēm. Eiropas valstīs sekmes bērnu sporta attīstībā ir atšķirīgas. Lai piesaistītu bērnus sportam (un izdalītu tam resursus) jebkurā valstī ir nepieciešams spēcīgs lobijs. Lobijam jābalstās uz vecāku interesi (vecāki pret skolu, vecāki pret Izglītības ministriju). Nepieciešama skaidra sporta politika un mērķi, kam jābalstās uz pierādījumiem balstītām zināšanām sporta apmācībā. Galvenā atziņa– sports ir laime, sports padara bērnus aktīvākus un advancētākus citās stundās (matemātikā, valodas mācībās).
Dānijas pieredze vecāku veiktajam sporta stundu lobismam ir– pamatskolas klases tiek dalītas nevis pēc spējām apgūt angļu valodu, bet pēc vecāku pieprasījuma– bērnam paredzētas 2 vai 5 sporta stundas nedēļā. Te gan jāpiebilst, ka talantu identificēšana un sporta nodarbības skolā parasti ir kontraversāli jēdzieni.
Fiziskās aktivitātes nav tikai noteikts iemaņu, zināšanu un prasmju kopums, bet organisma vajadzība, kas jānodrošina tāpat kā gaiss, ūdens, miegs un pārtika. Par to, ka bērnam ir jāguļ astoņas stundas dienā un jāēd vismaz 3– 4 reizes dienā, diskusiju vairs nav. Par to, ka bērnam vismaz vienu stundu dienā ir jāvelta fiziskām aktivitātēm, diemžēl ārstiem un sporta pedagogiem ir jācīnās smagās diskusijās. Tomēr tieši tas pašlaik ir aktuālākais jautājums, runājot par sabiedrības veselību kopumā. Galvenais mērķis ir nodrošināt vajadzību pēc kustībām bērnam katru dienu vismaz vienu stundu, un tikai otršķirīgi ir mēģināt iemācīt katram bērnam noteiktu sportisko prasmju un īpašību kopumu.
Bērna fizioloģija nosaka, ka ķermeņa, t.sk., smadzeņu un centrālās nervu sistēmas izaugsmi veicina tikai tādas fiziskas nodarbības, kas ietver arī augstas intensitātes sportu anaerobā režīmā katru dienu, ko nevar nodrošināt nekādas izkustēšanās mācību stundas laikā vai starpbrīžos. Bērna normālai izaugsmei ir nepieciešama fiziska slodze ar pulsu 150– 180 reizes minūtē. IZM Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas pārstāvju apgalvojumi, ka šādas slodzes nav iespējamas, jo ir atsevišķi bērni, kas šādu slodzi nevar un nedrīkst veikt, ir diskriminācija pret Latvijas bērniem, kuriem IZM apzināti mazina iespējas augt veseliem un konkurētspējīgiem.
Nopietna problēma ir sporta stundu kvalitāte un sporta skolotāju prasmes iesaistīt savās stundās visus bērnus, pielāgojot stundas katra bērna spējām, vajadzībām, motivācijai vai veselības stāvoklim. Sporta stundu apmeklējums ir katastrofāls. Tās, dažādu iemeslu dēļ, neapmeklē vairāk nekā 30% klases audzēkņu. Veselības problēmas nav un nevar būt par iemeslu neapmeklēt sporta nodarbības, tieši otrādi – tās ir obligāti nepieciešamas, tomēr sporta skolotāju kompetence ir izšķiroša, lai bērni ar veselības traucējumiem droši varētu tajās piedalīties. Tāpēc liela uzmanība jāvelta sadarbībai ar ģimenes ārstiem un pediatriem, veidojot skaidru un abpusēji saprotamu sistēmu dažādu veselības grupu un funkcionālo spēju bērnu vajadzību nodrošināšanai sporta stundās, atbilstoši ārstu rekomendācijām.
Šobrīd, kad sporta stundās normatīvi ir atcelti un vienoti kritēriji bērnu vērtēšanai un skolotāju darba kvalitātes kontrolei nepastāv, sporta skolotājam individuāli, pēc saviem ieskatiem un kompetences, jāvērtē katra audzēkņa zināšanas, prasmes, attieksme un attīstības dinamika, kam kopā jāveido novērtējums mācību priekšmetā sports. Ir skolas, kurās strādā profesionāli sporta pedagogi, kas spēj aizrautīgi strādāt ar bērniem, motivējot tos sportot un pilnveidot savas prasmes. Vienlaikus ir pedagogi, kas savu darbu veic bez ieinteresētības un rezultātā bērni negrib apmeklēt sporta stundas. Izveidojusies situācija, kad katrai skolai, katrai izglītības nodaļai ir sava sporta novērtēšanas sistēma.
Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas (īpaši Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas) aprobežotu ierēdņu apgalvojums, ka testēšana stundās ir nepieļaujama, ir kaitīgs apgalvojums. Testēšana palielina motivāciju un korelē ar kognitivitāti (vairāk nekā 70% bērnu). Negatīvi testēšanas rezultāti, savukārt 30% bērnu samazina motivāciju,šiem bērniem vajag individualizētu testēšanu. Testēšanai ir nozīme bērna seksualitātes attīstīšanā un hormonālās sistēmas veicināšanā.
Secinājumi:
• bērna veselībai un attīstībai svarīgi ir trenēties katru dienu: 2– 4 gadus vecus bērnus būtu jātrenē 4– 5 reizes dienā, 5– 8 gadus vecus– 3 reizes, 9– 16 gadus vecus– vismaz divas reizes dienā;
• IZM Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas pretestība normatīvu un kritēriju atjaunošanai sporta stundās, bērnu vērtēšanas neesamība un skolotāju darba kvalitātes kontroles neesamība ir noziegums pret Latvija
Pēteris Apinis, Latvijas Sporta federāciju padomes viceprezidents, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
Jaunākie komentāri