25 gadi Latvijas Ārstu biedrībai. Jubileja, kongress, dievkalpojums Doma baznīcā, ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa, pieņemšana Rīgas Latviešu biedrības namā.
Šo rindu autors apzinās sevi kā vāju oratoru un moderatoru, taču skolā apgūtās rakstu zīmes izmanto visai bieži, tālab arī 7. Latvijas Ārstu kongresa tribīnē nerausies, bet savas pārdomas par Latvijas Ārstu biedrību paudīs rakstveidā.
21. gadsimtā vidējais cilvēka mūža ilgums pagarinās vidēji par vienu gadu četru gadu laikā. Vidējais Latvijas iedzīvotājs kopš 1988. gada, kad tika dibināta Latvijas Ārstu biedrība, dzīvo 7 gadus ilgāk. Šis iedzīvotājs veselīgāk ēd, vairāk sporto, mazāk smēķē un mazāk dzer alkoholiskos dzērienus nekā vidējais latvietis tajā tālajā 1988. Ļoti gribētos uzsist pa plecu visiem tiem, kas toreiz Latvijas Ārstu biedrību dibināja, un uzslavēt – “labi darīts”, proti, šos sasniegumus pierakstīt sev. Vēl mēs varētu pilnīgi droši, uzliekot roku uz sirds, teikt, ka visas slimības diagnosticējam ievērojami ātrāk, ārstējam daudz labāk, operējam netraumatiski, narkozes dodam gandrīz vai veselīgas, asinis pārlejam ar vienreizējām sistēmām (kas vairs atceras tās gumijas šļauciņas tajos tālajos astoņdesmitajos), zāles ievadām ar perfuzoriem. Un nemaz nerunāsim par magnētiskās rezonanses izmeklēšanu, kas vispār Latviju sasniedza tikai 1996. gadā, sirds un aknu transplantāciju, kas mums tagad šķiet pašsaprotama lieta, būtu vien gana daudz naudas.
21. gadsimtā vidējais zāļlīdzekļu nomaiņas laiks ir 21 gads. Medikamenti, par kuriem ārsti mācījās, kurus labi pārzināja, kurus plaši lietoja 1988. gadā, lielākoties nav aktuāli mūsdienās, protams, es šeit nedomāju morfiju, aspirīnu un citas mūžīgas vērtības. Nākotnē šī nomaiņa sāks diferencēties – tādās jomās kā antibakteriālā terapija šīs izmaiņas notiks ievērojami retāk, bet, piemēram, psihiatrijā mainīsies turpat kaleidoskopiski. Iespējams, ka lielākās pārmaiņas skārušas tieši tehnoloģijas, kur cits par citu lielāks, jaudīgāks, ātrāks dators ienācis diagnostikā un ārstēšanā. Un profesore Gaida Krūmiņa lekcijās lasa, ka izmērīt ar rezonanses vai tomogrāfijas metodēm mūsdienās var ne tikai intelektu, bet arī inteliģenci. Arī tie ir 25 gadi Ārstu biedrībai, brīdī, kad Aigars Migals izgudroja Latvijas Ārstu biedrību, viņš attīstītās rentgenfilmas gāja skatīties tumšajā telpā, un tieši šajos kontrastos viņam radās ģeniālā ideja.
Viens no Latvijas Ārstu biedrības dibinātājiem bija Arnis Vīksna, un viņš vienīgais visu šo laiku bijis Latvijas Ārstu biedrības valdē – visi pārējie nākuši un gājuši. Tad nu man ir iespēja citēt profesoru, jo šīs rindas viņš man savulaik pārsūtīja uz e-pastu, un es lāgā nezinu, vai tās vēl kaut kur publicētas: “Mēs esam paraduši lielīties, ka mūsu medicīna un ārsti ir pasaules līmenī, bet diez vai tā ir. Daži piemēri par tempu. Ētera narkozi ieviesa 1846. gada oktobrī Amerikā, informācija izplatījās lēni, jo brauca ar tvaikoņiem un zirgiem, bet jau pēc trim mēnešiem 1847. gada janvārī narkozi lietoja Rīgā (pirmie Krievijas impērijā). Tas pats par rentgenu 1895./1896. gadā, kur Rīga no pasaules atpalika kādu mēnesi vai pusotra un atkal bija pirmā Krievijas impērijā. Pasaulē pirmā sirds operācija veikta 1938. gadā, un tajā pašā gadā Botallo vadu pārsien Rīgā (gan neveiksmīgi), bet regulāra sirds operēšana pie mums sākas 1958. gadā, tātad 20 gadus vēlāk. Pirmā sirds pārstādīšana pasaulē 1967. gadā un Latvijā 2002. gadā, tātad starpība jau 35 gadi. Pirmajai aknu transplantācijai pasaulē un Latvijā starpība ir 44 gadi, mēs esam pēdējie Eiropā.ˮ
Tik un tā – atzīmējot Latvijas Ārstu biedrības 25. dzimšanas dienu, mēs lepojamies ar sevi, saviem kolēģiem, saviem sasniegumiem un saviem pacientiem – viņi tiešām labāk pārdzīvo visu mūsu darbību, rīcību un veselības aizsardzības sistēmu nekā pirms 25 gadiem.
Latvijā ārstu biedrībām ir senas tradīcijas – Rīgas praktizējošo ārstu biedrība dibināta tālajā 1822. gadā. Lielākajā daļā Austrumeiropas valstu steidz svinēt savu ārstu biedrību simtgades, atrokot arhīvos datus par biedrību dibināšanu 20. gadsimta sākumā. No šāda skatpunkta Latvijas Ārstu biedrība varētu gatavoties savai divsimtgadei, un mēs varētu uzskatīt, ka Latvija ir viena no valstīm ar stabilākajām ārstu biedrošanās tradīcijām. Mēs izšķīrāmies, ka vienīgo atzīmi par ārstu profesionālo organizāciju vēsturi Latvijā lūgsim ieviest profesora Arnim Vīksnam viņa atskatā un apskatā par Latvijas Ārstu biedrību grāmatas formā.
Latvijas Ārstu biedrība pat pakautrējās savos gada skaitļos ierakstīt 1939. gadu, kad tiešām no daudzajām Latvijā strādājošajām praktizējošo ārstu biedrībām tika izveidota Latvijas Ārstu biedrība. Tad nu mēs šogad svinētu jau 74. gadskārtu, bet nākamgad – 75. Un tomēr nē. Latvijas Ārstu biedrība, kuru izdomāja un izloloja Aigars Migals un Guntis Brežinskis, kuru virzīja Ivars Krastiņš un Ilmārs Lazovskis, kuras radīšanā 1988. gada jūnijā sanāca ducis jaunu un mazāk jaunu Latvijas ārstu, ir dibināta 1988. gada 16. septembrī Rīgas Latviešu biedrības namā, tolaik vēl Baltijas kara apgabala virsnieku namā. Un tamdēļ, ka jau no pašiem sākumiem Latvijas Ārstu biedrība nebija radusi liekties kāda priekšā vai melot sev vai citiem, tā izrādījās veiksmīgs un valstiski nozīmīgs projekts.
Dziļākajā būtībā Latvijas Ārstu biedrība ir fenomens, kuru izveidoja grupa krīzes menedžeru, kas nevienā citā versijā nebūtu gatavi strādāt kopā un pat ne sastrādāties. Tie bija cilvēki, kuri katrs savā jomā bija gatavs sasniegt daudz, bet kurus politika, birokrātija un globālā attīstība būtu atstājušas savos ārsta kabinetos, ja ne Latvijas tautas atmoda 80. gadu beigās. Un arī tajā gadījumā droši vien Ārstu biedrība būtu radusies, reģistrēta un funkcionētu dūdojošā režīmā. Tam, ka Latvijas Ārstu biedrība tiešām kļuva par nozīmīgu struktūru, manuprāt, bija trīs nozīmīgi aspekti.
Pirmais – biedrība tika izdomāta un dibināta agrāk par citām organizācijām, tostarp Tautas fronti. Ja biedrība būtu dibināta pēc 1990. gada 4. maija, tā attīstītos bēru zvanu mundrajos ritmos – pašlaik šādas organizācijas ir dažās kaimiņvalstīs. Piemēram, Baltkrievijā Ārstu biedrības prezidentu ievēl pēc ministra iniciatīvas, līdz šim visi prezidenti bijuši no prezidenta Lukašenko partijas, parlamenta deputāti un vienlaikus poliklīnikas vai slimnīcas vadītāji, bet biedrības darbība tiek nodrošināta ar atbilstošās slimnīcas administrācijas resursiem.
Otrais – Ivara Krastiņa intuīcija, kas biedrības dibināšanas sēdē 1988. gada 16. septembrī nepieļāva valdes vēlēšanas. Jo ministrijā jau bija sagatavots saraksts ar cienījamiem kolēģiem, kurus tad vajadzēja ievēlēt valdē, lai pilnībā izvairītos no jaunajiem revolucionāriem, kas biedrību izdomāja. Tad, kad 13. decembrī Rīgas sporta manēžā Latvijas Ārstu biedrības prezidents un valde arī tika ievēlēti, situācija jau bija mainījusies.
Trešais – Vispasaules Pirmais latviešu ārstu kongress 1989. gadā, ko izgudroja Bertrams Zariņš un ko toreizējai Latvijas PSR politiskajai varai cauri izsita Viktors Kalnbērzs. Tieši Ārstu kongress bija ierocis, kas konsolidēja Latvijas ārstus, ļāva tiem sajusties kā vienai saimei. Vispārējā jūsmā rīcības komiteja nolēma, ka latviešu ārstu kongresi rīkojami katrus četrus gadus, un tas izrādījās vieds lēmums. Ja kongresi notiktu katru gadu, tie pazustu konferenču, semināru un simpoziju plūdumā, tiem būtu specializācijas garša. Tieši Ārstu kongress bija pietiekams izaicinājums, lai iznāktu pirmais žurnāla Latvijas Ārsts numurs, un žurnāls kopš tiem laikiem iznāk katru mēnesi visus šos 24 gadus.
Latvijas Ārstu biedrība ir nevalstiska organizācija, kas nesaņem valsts finansējumu, bet izpilda valstiskas funkcijas – tālākapmāca ārstus, sertificē ārstus, nosaka valsts politiku medicīnas ētikā un sabiedrības veselībā. Ja arī pēdējās divas funkcijas nav likumdošanā ietvertas, tad realitātē dzīvē tieši tā tas notiek. Līdz ar to Latvijas Ārstu biedrība netieši kļuvusi par līdzvainīgu veselības organizācijas ligās un neveiksmēs Latvijā, jo uzvaras un veiksmes stāstus parasti neviens nepamana. Tāpēc arī nedaudz pakavēšos pie galvenajiem Latvijas veselības sistēmas indikatoriem, un tie lielā mērā jau ir manis aprakstīti, tāpēc esmu spiests atvainoties visiem tiem, kam jau bijusi iespēja to lasīt.
Birokrātija un plutokrātija
Tieši birokrātija ir Latvijas medicīnas lielākais lāsts. Katru gadu Latvijas Ārstu biedrība ierodas ministrijā ar prasību likvidēt 5–10 veidlapas, un dažas arī tiek izsviestas vēstures mēslainē. Tajā pašā laikā ministrijas, Veselības inspekcijas un Nacionālā veselības dienesta ierēdņi pamanās radīt 20 jaunas veidlapas. Lielā mērā tā nav Veselības ministrijas, bet visas valsts problēma. Ja ģimenes ārstam ir jāsaņem pacienta iemaksa 1 lats, tad jāraksta viņam tagad būs gan ar cipariem, gan pilnā tekstā “1 (viens) lats jeb 1,42 eiro (viens eiro, četrdesmit divi centi)”. Tā kā šis ieraksts būs jāveic ārstam, tad kopā ar talona aizpildīšanu šis rakstu darbs aizņem jau 2 minūtes. 30 pacienti – stunda, nemaz nerunājot par ambulatoro kartīti, darba nespējas lapu, receptēm un visām atskaitēm.
Joprojām veselības aprūpes finansēšanu nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 1046 Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība. Vairāk nekā 1000 lapaspušu garais dokuments izstrādāts 2006. gadā, katru gadu labots vidēji reizes piecas. Labojumi skar vairāk nekā 2/3 sākotnējā dokumenta, tajā ir tik daudz atsauču un labojumu, ka kopumā šo dokumentu vairs nevar izlasīt neviens. Turklāt šie MK noteikumi ir melīgi, jo nosaka apmaksu par padarīto darbu, bet patiesībā slimnīcas saņem naudu pēc līguma, kas ir strikti noteikta naudas summa. Dziļākā būtībā šie noteikumi ir radīti tikai tādēļ, lai dažādu birokrātisku organizāciju, kā Valsts ieņēmumu dienesta, Veselības inspekcijas un Nacionālā veselības dienesta, ierēdņiem būtu padarīta darba sajūta. Kādai kolēģei Rīgā, ģimenes ārstei, vesels birokrātu bars pārbaudīja dokumentāciju un atklāja, ka viņa nelikumīgi no pacientiem paņēmusi 5 latus, proti, – viņa bija paņēmusi pacientu iemaksas 1 latu no pieciem pacientiem, ko vizītes laikā pārliecinājusi veikt profilaktisko potēšanu pret difteriju un stingumkrampjiem. Tagad viņai pa latam jāatdod šiem pieciem pacientiem, bet vēl jāmaksā sods.
Kā cīnīties ar Latvijas medicīnas birokrātiju, es lāgā nezinu. Lielā mērā es pašreizējo sertifikācijas sistēmu arī uzskatu par birokrātiju un droši vien būtu pret to iebildis, ja daudzkārt nebūtu pierādījusies politikas un birokrātijas vēlme pārcelt šo procesu uz ministriju vai Veselības inspekciju, kā rezultātā šo procesu pārvērstu par nejēdzīgu papīru pildīšanu. Ģimenes ārstam, lai viņš aizpildītu visu to dokumentāciju, kas viņam jāiesniedz kā atskaites, aiziet vairāk nekā trešā daļa darba laika, parasti gan – vakara stundas pēc pieņemšanas. Ministrija skaļi pieprasa, lai ģimenes ārsts pieņem vairāk, ilgāk, lai iedziļinās katra pacienta stāstā. Tas ir iespējams tikai tad, ja ģimenes ārstam samazina birokrātiju vairākas reizes, bet to savukārt nevar izdarīt, ja neatlaiž piecdesmit birokrātu, kuru maizīte un sviestiņš uz tās ir šo nejēdzīgo papīra blāķu kontrole.
Piebildīšu, ka visās valstīs, kurās ieviesta e-veselība, ir pieaudzis laika patēriņš, ko ārsts spiests patērēt birokrātiskām rīcībām. E-veselība, ko ieviesīs Latvijā, būs vismurgainākais haosa instruments.
Finansiālā mazspēja
Valsts varas noziedzīgā attieksme pret veselības budžetu ir Latvijas veselības aprūpes lāsts. Latvijas iedzīvotāji tērē tikpat veselībai kā igauņi, ja ne vēl vairāk, bet maksā to no savas kabatas kā pacientu iemaksu, līdzmaksājumu vai maksas pakalpojuma apmaksu. Latvijā nedarbojas solidārā veselības aprūpes apmaksas sistēma – veselais maksā par slimo, bagātais par nabago, jaunais par veco. Solidārā maksājuma daļa veselības budžetā ir tikai nedaudz lielāka par pusi. Latvijā visi maksājumi tiek uzkrauti pašam slimniekam, kas slimības dēļ jau tāpat finansiāli ir smagā stāvoklī. Salīdzināšanai: diena slimnīcā Igaunijas pacientam izmaksā Ls 1,10, Latvijā – Ls 9,50, operācija slimnīcā Igaunijā pacientam ir par brīvu, Latvijā maksā Ls 30, magnētiskās rezonanses izmeklējums slimnīcā Igaunijā ir par brīvu, Latvijā maksā Ls 20, konvencionālais radioloģiskais izmeklējums slimnīcā Igaunijā ir par brīvu, Latvijā maksā Ls 2. Turklāt Latvijā lielākajai daļai izmeklējumu ir kvotas, kas rada mākslīgas rindas gan uz konvencionālās radioloģijas, gan magnētiskās rezonanses, gan laboratoriskiem izmeklējumiem.
Līdz ar to ir daudz ielaistu slimības gadījumu, novēlota vēršanās pie ārsta, daudz šarlatānu un dziednieku apmeklējumu. Latvija nespēj un nevar izkļūt no pēdējām vietām Eiropā vēža diagnostikā un ārstēšanā, sirds un asinsvadu slimību ārstēšanā mums ir uzlabojumi, bet profilakse un novēlota diagnostika joprojām mūs atsviež Eiropas reitingu beigās.
Latvijas budžets visos šajos 23 gados ir bijis iespējami sarežģīts ciparu savirknējums, lai būtu necaurspīdīgs, īpaši – ja mēs runājam par izdevumu sadaļu. Katrs, kas ieskatās Igaunijas Finanšu ministrijas mājaslapā http://www.fin.ee, var ieraudzīt skaidri saprotamus rimbuļus – cik kam paredzēts. Neceriet kaut ko tādu ieraudzīt Latvijas Finanšu ministrijas dokumentos. Latvijā budžeta sastādīšana tradicionāli ir būvēta, koriģējot iepriekšējā gada budžetu. Parasti valsts budžetā ir neliels pieaugums, un šo pieaugumu sarausta, katram resoram piesviežot mazumiņu. Veselības aprūpes sistēmas problēma ir senajā 1990. gada Ivara Godmaņa valdībā, kad, dalot nabadzības budžetu, Godmanis izlēma – medicīnai pavisam maz, jo ārstus tauta paēdinās. Tā kopš 1990. gada medicīna palikusi sērdienītēs. Visas valdības savās deklarācijās apņemas sasniegt veselības aprūpei paredzētos 4,1% vai pat 4,5%, bet piemet iepriekšējā gada budžetam dažus miljonus (proporcionāli mazāk par IKP pieaugumu), un veselības budžets pret IKP gadu no gada slīd lejup. Kaut valdības plānos ir pievienot dažus desmitus miljonu nākamā gada veselības aprūpes budžetam, tomēr mana prognoze ir – nākamā gada veselības budžets beidzot būs mazāks par 3% no IKP. Toties visās sanāksmēs ārsti tagad runā tikai un vienīgi par naudu un pieprasa 4,5% naudas no IKP, kaut lāgā nesaprot – kas tas IKP tāds par zvēru. Vieglāk saprotams jēdziens ir naudas attiecība pret budžetu.
Pēc Eurostat datiem, veselības aprūpei vidēji Eiropā valstis tērē 14,9% no budžeta, Igaunijā 13,3%, bet Latvijā 10,7%, turklāt tieši Latvijā budžets pret IKP ir mazākais. Tajā pašā laikā valsts pārvaldei Latvija tērē 11,7% no budžeta, bet Igaunija – tikai 8,3%, ekonomikas jautājumu risināšanai (t.sk. neveiksmīgu biznesa projektu Parex, AirBaltic, Liepājas metalurgs reanimēšanai) Latvija tērē 14,5%, Eiropas Savienībā vidēji – tikai 8,2%.
Risinājums? Pašlaik nekāds vai gandrīz nekāds. Kārtējā valdība atrodas kārtējā priekšvēlēšanu gadā un nekādas asas kustības, piemēram, loģiski sakārtotu budžeta struktūru, neplāno. Nevienam neko nevar noņemt (piemēram, skolotājiem, kultūras darbiniekiem), lai pievienotu medicīnai. Pašlaik no IKP Latvijai tikai 28% tiek virzīti caur nodokļiem (Dānijai 50%, Igaunijai 33%), tas patiesībā nozīmē, ka nodokļi Latvijā realitātē ir mazākie Eiropā, bet lieli tie ir tikai un vienīgi kā darbspēka nodokļi – iedzīvotāju ienākuma nodoklis + sociālā iemaksa. Jebkura valsts šādā situācijā meklē, kā palielināt apgrozāmos nodokļus, piemēram, palielinot PVN lietām, kas nav visiem ikdienā vajadzīgas (luksusa mašīnām, modes precēm utt.). Eiropā luksusa mašīnām mēdz būt pat 50% PVN, bet Latvijā tieši šīm lietām ir vislielākais lobijs. Latvijā ir trīskārt mazāka akcīze tabakai nekā vidēji Eiropā, bet tabakas lobijs, uzpircis ierēdņus un deputātus, nepieļauj akcīzes pacelšanu pat Igaunijas līmenī.
Tātad Latvijas veselības aprūpes rīcībā paliek viens papildu finanšu avots – iegūt lielāku naudas daļu no budžeta ikgadējā pieauguma. Šo var sasniegt ar politiskiem soļiem: streikiem, petīcijām, protestiem, ļoti skaļu un enerģisku rīcību.
Diemžēl streiku iespējas Latvijā ir mazas, jo mediķi, kas strādā neatliekamajā palīdzībā, streikot nedrīkst, ambulatorais dienests lielā mērā ir privātās rokās. Streikam izdotos pacelt labākajā gadījumā 15–20% ārstu un līdz 25% māsu. No pasaules pieredzes zināms, ka paši efektīvākie veidi šādā gadījumā ir visiem uzrakstīt atlūgumu vienā dienā (Latvijā tas derētu, ja vienlaikus akcijā iesaistītos 4000 ārstu vai 6000 medicīnas māsu, bet ne kombinācijā), visi vienlaikus dotos atvaļinājumā vai visi vienlaikus saslimtu. Visas šīs kombinācijas ir ļoti sarežģītas. Streiks budžeta papildināšanai būtu jārīko Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrībai, bet pārējās akcijas varētu rīkot arī citi organizatori. Ar Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrību kuriozs ir tāds, ka arodbiedrību vada Valdis Keris, kurš ir tiešām akadēmisks cilvēks, viņš precīzi izrēķina nepieciešamību, iepazīstas ar citu valstu pieredzi, uz pierādījumiem un pasaules ekonomikas zinātni balsta finansējuma pieprasījuma apjomu, viņš uzraksta ļoti kvalitatīvu zinātniski pamatotu dokumentu Latvijas valdībai, Saeimai, Eiropas Komisijai vai Eiropas Parlamentam un to nosūta. Ne valdībā, ne parlamentā nav neviena pietiekami kompetenta cilvēka, kas spētu šiem finanšu dokumentiem izsekot, tāpēc Valda Kera vēstules paliek nelasītas un iegulst lielajos Ministru kabineta aktu vākos.
Cīņā par papildu līdzekļiem veselības aizsardzībai mūsu sabiedrotais ir Veselības ministrija. Kaut arī ministrijas prioritātes ir nevis ārstu un māsu alga, bet nepieciešamība samazināt pacientu iemaksas un līdzmaksājumus, lielā mērā pacientu un ārstu intereses sakrīt Latvijas valsts un tautas vārdā. Es ar lielu interesi vēroju Ingrīdas Circenes cīņu par katru budžeta santīmu, nedaudz jau tas atgādina Žannu d’Arku uz barikādēm, bet neticamā kārtā no budžeta pieauguma viņa ik gadu saņem vairāk nekā pārējās ministrijas kopā (ak nē – visvairāk no tā saņem AirBaltic, Liepājas metalurgs un citi neveiksmīgi biznesa projekti). Pirmo reizi Latvijas valsts vēsturē Veselības ministrija kļuvusi par līderi neveselīgo produktu un azartspēļu aplikšanai ar akcīzes nodokli, un visi tie, kas vēlas latviešu bērnus pieēdināt ar čipsiem un frī kartupeļiem, nodzirdīt ar kolu un kvasu, tagad piketē pret Veselības ministriju, nevis Ārstu biedrību.
Negācijas publicitāte un ziņas holivudizācija
Nekas tik ļoti nesaista cilvēkus kā sarunas par naudu. Parasti sarunās naudas trūkst. Vienkārši šīs naudas nav pietiekami. Naudas pietrūkst miljonāram, advokātam, uzņēmējam, strādniekam, bezdarbniekam un bomzim. Tiesa – naudas pietrūkst dažādos skaitļos. Miljonāram pietrūkst pusmiljarda akciju kontrolpaketes iegādei, advokātam – nepilns miljons mājas būvei, uzņēmējam simt tūkstošu apgrozāmajiem līdzekļiem, strādniekam – daži tūkstoši bērna apmācībai un mašīnas remontam, bezdarbniekam – daži simti, lai norēķinātos par dzīvokļa parādu, bet bomzim – dažu latu ikdienišķam dzērienam.
Kādā interneta prezentācijā zemeslode bija samazināta līdz vienam ciemam. Septiņi miljardi cilvēku bija pārvērsti 100 ciema iedzīvotājos, saglabājot proporcionalitāti. Kā tad šis ciemats izskatījās? 57 bija aziāti, 21 eiropietis, 14 amerikāņi un 8 afrikāņi. Šajā ciematā dzīvoja 51 sieviete un 49 vīrieši, turklāt šīs sievietes bija vecākas par vīriešiem. 30 ciemata iedzīvotāji bija eiropeiskas izcelsmes. 89 heteroseksuāļi, bet 11 – homoseksuāļi.
6 cilvēkiem – četriem amerikāņiem, vienam eiropietim un vienam aziātam piederēja 59% ciemata bagātību. Savukārt 80 ciema iedzīvotāji bija nabadzīgi, 50 cieta badu vai vismaz nebija gana paēduši. 50 bija analfabēti, 25 lasīt mācēja, bet neko daudz citu gan ne. Tikai diviem bija augstākā izglītība, sešiem piederēja dators vai i-pods. Nepietiekama veselības aprūpe bija 80% no šā ciema iedzīvotāju. 11 no iedzīvotājiem iztērēja 89% no visiem ciemā patērētajiem medikamentiem. 1 no ciema pārvietojās ar lidmašīnu, 10 – ar automašīnu, vēl 30 – ar sabiedrisko transportu, pārējie – ar kājām, jāšus vai braucot ar velosipēdu.
Pamēģināsim apkopot tikko uzrakstīto, iedomājoties, ka žurnāla Latvijas Ārsts katru numuru izlasa 4000 Latvijas ārstu ar augstāko izglītību, no kuriem 80% pieder dators, kuri visi tomēr ir paēduši un medikamentus parasti saņem vajadzības gadījumā.
Ja no rīta jūs pamostaties vesels, tad esat laimīgāks nekā miljons cilvēku, kuri nenodzīvos līdz nākamajai nedēļai. Ja jūs nekad neesat pārdzīvojis karu, ieslodzījumu, spīdzināšanu vai badu, tad esat laimīgāks nekā pusotra miljarda cilvēku, kas to savā dzīvē ir piedzīvojuši. Ja jūsu ledusskapī ir ēdiens, jūs esat apģērbies, jums ir jumts virs galvas un gulta, tad jūs esat bagātāks nekā 75% cilvēku visā pasaulē. Savukārt, ja jums ir noguldījums bankā, nauda makā un nedaudz sīknaudas kabatā, tad jūs piederat 8% pasaules nodrošināto cilvēku.
Jūs piederat šīs zemeslodes izredzētajai iedzīvotāju divdesmitajai daļai. Jūs varējāt taču piedzimt Mali republikā, kur vismaz trešā daļa zīdaiņu mirst, nesasniedzot gada vecumu, bet, ja arī izdzīvo, tad ar lielāko varbūtību mirs savstarpējos tautu karos. Mali republikā ārstu skaits ir 1 uz 35 tūkstošiem iedzīvotāju, bet iedzīvotāju vidējā alga ir mazāka par 10 dolāriem mēnesī. Bet patiesībā Mali iedzīvotāji par naudu runā mazāk nekā mēs, jo daļa no viņiem nemaz tādu naudu nezina.
Viss šajā pasaulē ir salīdzināms. Es zinu, ka Vācijā ārsta alga ir 3–5 reizes, bet Norvēģijas ziemeļos – 8–10 reizes augstāka par mūsējo. Tomēr man ir nācies apmeklēt arī tādas valstis, kur ārsts sapņo par iespējām strādāt Latvijā. Un ticiet man – šādas ir lielākā daļa valstu uz Zemeslodes.
Latvija noteikti ir viena no pirmās ceturtdaļas valstīm pasaules ekonomikā, bet mēs esam ienākuši bagātajā klubā, kur mums spēlītēm naudas nepietiek. Tas ir tā, kā puisis no laukiem ar vienu kurpju pāri ieprecas baņķieru ģimenē, kur katram ir četrdesmit pāru kurpju. Šeit vajadzētu atcerēties, ka puisis nudien nestaigā basām kājām un viņš ir ieprecējies šajā baņķiera ģimenē tāpēc, ka tiešām dažas kvalitātes viņam ir pārākas nekā kaimiņu bankas direktora dēlam.
Valstis allaž tiek ranžētas pēc kaut kādiem ar ekonomiku saistītiem kritērijiem, tiek izveidota rādītāju kombinācija, lai iegūtu ranžējumu, kas aptuveni atbilst mūsu priekšstatiem par veselības vai labklājības līmeni, konkurētspēju, drošību utt. Piemēram, Pasaules Ekonomikas forums ar 113 rādītāju kombināciju izveidojis konkurētspējas ranžējumu, kur Šveice ir pirmā, Latvija – 64. konkurētspējas reitingā. Dažas vietas priekšā Latvijai ir Urugvaja, kurā vispār nav notekūdeņu attīrīšanas.
Visi šie rādītāji, ieskaitot rangus veselības aprūpē, ir balstīti uz diviem principiem: PR-izācijas un holivudizācijas. Nav iespējams izplatīt ziņu par ekonomisku, sociālu vai institucionālu attīstību, ja šī ziņa netiek PR-izēta un tai nav iespējas beigties ar happy end. Savukārt visnaskāk tiek publicētas ziņas, kurās ir dramatiskā vēsts, kas ieliekama virsrakstā. Ja viens pacients nomirs uz operāciju galda, to avīzes aprakstīs, bet nekad netiks aprakstītas 100 veiksmīgās operācijas.
ASV eksistē princips, ka visi bērni ir fantastiski un labākie klasē. Viņiem vajadzētu vēl nedaudz pamācīties, un viņi visi kļūs par ASV prezidentiem. Pēc šīm skolas gaitām ASV patērē divas līdz četras reizes vairāk antidepresantu uz 1000 iedzīvotāju nekā jebkura cita attīstīta valsts.
Pārāk labi Latvija Eiropas kontekstā neizskatās. Patiesībā mēs tajā pulciņā, kur francūzis ir mākslinieks, vācietis mašīnbūvētājs, anglis kuģotājs, šveicietis baņķieris, parasti izskatāmies pēc bezdarbnieka, kas pārtiek no pabalstiem (ES naudas) un gadījuma darbiem (simtlatnieks), ko vācietis, šveicietis un anglis darīt nevēlas. Tas zināmā mērā ir radījis paliekošas psiholoģiskas sekas – nacionālu depresiju ar zemu pašnovērtējumu. Līdz ar to mēs lāgā nevēlamies piemēroties pasaules spēles noteikumiem, žēlojam sevi un gaidām labos onkuļus ar pabalstiņu. Atbrauc tāds Eiropas komisārs, uzslavē latviešus (nu izskatās taču labāk ģērbušies un mazāk piedzēruši nekā 1991. gadā) un atmet vēl kādu nabadzības pabalstu.
Problēma ir apstāklī, ka padomus mums nevar iedot ne Pasaules Banka, ne Starptautiskais Valūtas fonds, ne Pasaules Ekonomikas forums. Padomu – kā dzīvot un kā attīstīt savu valsti, savas valsts iedzīvotāju labklājību, dzīves kvalitāti, sabiedrības veselību, – varam dot mēs sev paši, paši esam zinoši, gudri un talantīgi.
Daudz laimes Latvijas Ārstu biedrības 25 gadu jubilejā! Daudz laimes 7. Latvijas Ārstu kongresā! Nu kopā sanākusi viena jauka un perspektīva kompānija, kura zina – ko un kā darīt nākotnē.
Pēteris Apinis
Jaunākie komentāri