– No daudzām nevalstiskajām organizācijām ik pa brīdim atskan žēlabas par naudas trūkumu. Kā ir Latvijas Ārstu biedrībai? Nav pēdējā nabagmāja, zinot, cik niecīgas algas ir mediķiem?

– Bagātākā nevalstiskā struktūra valstī, kas nesaņem naudu no valsts.

– Kaut kas traks! Pirmo reizi dzirdu, ka kāds neņerkst, runājot par naudu, bet lepojas ar savu finansiālo statusu. Pēter, kur jūs ņemat naudu? Kāds jūs sponsorē?

– Tā ir Ārstu biedrības nopelnīta nauda.

– Jūs taču neražojat ne desas, ne mēbeles… No kurienes nauda?

– Mēs organizējam aptuveni 24 konferences vai kongresus gadā. Rīkojam  seminārus un apmācības. Es nepieļauju, ka jebkāds no pasākumiem notiktu ar mīnusa budžetu. Intensīvi strādājam ar Eiropas fondiem. Mēs arī nekad neatsakām, ja mūsu konferencēs firmas vēlas izstādīt stendus un rādīt savu piedāvājumu.

Latvijas Ārstu biedrības žurnāls „Latvijas Ārsts” iznāk 3000 eksemplāru tirāžā 11 reizes gadā – 80 līdz 106 lappušu biezs. Arī tam ir ļoti pozitīva bilance.

Kad ienācu LĀB, te bija diezgan kluss. Tagad katru dienu notiek dažādi kursi, diskusijas un citi pasākumi. Mēs arī organizējam katastrofu medicīnas mācības, kurās lido helikopteri, gāžas vilcienu vagoni, braukā policija un ātrā palīdzība. Mana iecere bija panākt, lai Ārstu biedrība kļūtu par centrālo medicīnas struktūru valstī. Dažbrīd šķiet, ka šis mērķis ir sasniegts. Iespējams, ka tagad situācija mainīsies, jo ministrija mēģinās pastiept to deķīti uz savu pusi.

– Kāds ir priekšstats par jauno veselības ministru, ārstu, biofiziķi -Gunti Belēviču?

– Mēs esam viengadnieki. Pazīstu viņu kopš brīža, kad vēl tikai gatavojāmies studēt medicīnu. Neesam draugi, taču es par viņu varētu teikt tā: ja cilvēks ir beidzis trīs augstskolas, aizstāvējis disertāciju, uztaisījis vairākus lielus biznesus, tas liecina, ka Belēvičam ir saprotama rīcības sistēma. Un vēl kāda svarīga īpašība: šim cilvēkam piemīt godkāre, kas viņam ir pamatīgs dzinulis. Visus šos argumentus par Belēviču var vērtēt dažādi, taču šķiet ar to pietiek, lai nepieļautu nevajadzīgas kļūdas un mācētu noorientēties debespusēs. Guntis Belēvičs noteikti gribēs būt visu laiku labākais veselības ministrs ne tikai Latvijā, bet pat visā Eiropā.

– Kā jūsu vadītā organizācija ir sadzīvojusi ar politiķiem un ierēdņiem?

– Es nekad neesmu noliecies tajā pozā, kāda tagad varētu būt modē. Pret vairākumu politiķu esmu noskaņots pozitīvi un ar cieņu, kas man netraucē viņus publiski kritizēt. Ceru, ka šis ir abpusējs process. Ārstu biedrības prezidentam ir pienākums vismaz reizi nedēļā aizvilkties uz Saeimu un Ministru kabinetu, dažkārt pat divas. Tāpat arī vismaz reizi nedēļā nākas parādīties arī Veselības ministrijā. Nav jau tā, ka durvis drīksti vērt ar kāju vaļā, bet ciet arī neviens manā priekšā kabinetus neslēdz.

– Interneta portālos bieži parādās jūsu komentāri par dažādām aktualitātēm. Jāatzīst – dažkārt griežat kā bez anestēzijas…

– Esmu slikts runātājs, tādēļ rakstu, tas tādēļ, ka pēdējos divdesmit piecus gadus strādāju par redaktoru. Kaut kā to vārdu krājumu paplašinu, izteiksmes formas un sintaksi apgūstu, tādēļ atļaujos īsprozā izteikties. Parasti rakstu sestdien un svētdien pa vienam rakstinam, bet publicēju īstajā brīdī. Kad uzrakstu par kādu aktuālu tēmu, pa Jēkaba ielas namu sākas nervoza skraidīšana.

– Tabakas likums un cīņa pret smēķēšanu– tā ir Tava literāta izpausme vai valstsvīra pozīcija?

– Drīzāk amata noteikts verdikts. Visā pasaulē Ārstu biedrības ir spēcīgākais cīnītājs pret tabakas industrijas daudzmiljardu ietekmi. Šogad mans lielākais panākums ir tabakas likuma izmaiņas. Tieši no 29. novembra likums stājas spēkā un tas nosaka, ka cilvēks nedrīkst smēķēt otra klātbūtnē, ja nu tas cits viņam to nepalūdz. Nevienam Latvijā nav tiesības apdūmot otru un radīt viņam vēzi vai asinsrites slimības. Kādi tik brīnumi nebija jāpiedzīvo 11. Saeimas Sociālo un darblietu komisijā un visā parlamentā, lai tikai šīs izmaiņas nepieņemtu. Kad bija palikusi tikai viena nedēļa līdz balsošanai, tika atrasts formāls iemesls, lai likums pieņemts netiktu.

– Ar ko Apinis piedraudēja?

– Es publiski pieļāvu iespēju, ka nākamajā dienā uz lielajiem stendiem pie Onkoloģijas slimnīcas atradīsies daža laba Tautas priekšstāvja fotogrāfija ar uzrakstu: paldies Tev xxxx par vēzi! Un jebkurš Saeimas deputāts zin, ka nofotografējis labā kvalitātē esmu viņus visus. Nu katrā ziņā bija ļoti jautri. Lai es nepiedalītos komisijas sēdē, komisijas sēdes tika rīkotas slēgtas. Un tik un tā– par vāju bija tabakas nauda– pēdējā 11. Saeimas plenārsēdē mūsu mīļie tautas priekšstāvji gandrīz vienbalsīgi nobalsoja par likuma grozījumiem. Tagad mani aicina ar ziņojumu uz Eiroparlamentu, Veselības komisārs Andrjukaitis slavē Belēviču un stāsta, ka visai Eiropai vajadzētu pārņemt mūsu likuma redakciju.

– Kādu brīdi Veselības ministrija bija palikusi bez sava ministra – Ingrīda Circene ilgstoši slimoja. Vai tobrīd Ārstu biedrībai bija vieglāk strādāt, jeb tieši otrādi – grūtāk?

– Nu patiesībā ministrija arī ar visu Ingrīdu Circeni bija Ārstu biedrības vāji spēlējošais fārmklubs. Mēģinājām palīdzēt šim fārmklubam cik spējām, bet labākie spēlētāji kā Liene Cipule pārnāca uz mūsu līgu. Katrā ziņā ministrijā ir visai daudz labu kadru, ko es labprāt pārvilinātu. Atnāca Belēvičs un saka– nu nevilini viņus prom no ministrijas vismaz uz Eiropas prezidentūras laiku.

– Kāpēc neviens negribēja uzņemties ministra amatu? Vai tādēļ, ka bija maz laika atlicis pirms vēlēšanām?

– Nē, nav tiesa. Bija daudz cilvēku, kuri gribēja uzņemties ministra pienākumus. Arī man bija, ko bīdīt. Sporta terminoloģijā runājot – ja komanda netiek pleijofos, tad parasti ļauj spēlēt jaunajiem. Šajā gadījumā amatā bija jāliek kādu 30– 40 gadus jaunu, enerģisku cilvēku un viņam jāļauj iespēju pierādīt sevi. Lai iespēlējas nākotnes karjerai. Latvijas Ārstu biedrība piedāvāja jaunus, talantīgus cilvēkus, kuri jau pēc nedēļas ierēdņu durvis ar kāju atspertu vaļā un stingri paskaidrotu, kādā virzienā ir jāstrādā. Šādus cilvēkus es varētu pat no laukiem izcelt. Protams, ejot zāļu biznesa pavadā, koalīcija neko tādu nepieļāva. Politiķiem bija savas intereses bīdīt vajadzīgos kandidātus. Taču šajā jomā tā nenotiek. Nez kāpēc politiķiem šķiet, ka veselības aprūpe ir tāda pati kā ekonomikas nozare. Nu, nav. Es tiešām nesaprotu, kāpēc ministrijās cenšas iedabūt cilvēkus, kuriem jāsāk domāt par pensiju.

– Šodien, kad iznāks avīze, notiks biedrības prezidenta pārvēlēšanas. Astoņi gadi amatā… Nav jānāk vietā kādam jaunam cilvēkam? Sakiet, kāpēc kādam vajadzētu balsot atkal par Pēteri Apini?

– Es arī patiesībā brīnos, kāpēc gan kādam vajadzētu par mani balsot…

– Nu, jā… humora izjūta jums ir laba. Bet kā ar idejām?

– Idejas man vairs nerodas kā jaunībā katru dienu. Man tās rodas ik pēc divām trim dienām. Jā, diemžēl jau palieku vecs…

– Labi. Prasīšu savādāk: dikti gribas palikt amatā?

– Ja es teikšu, ka par katru cenu, nebūs tiesa. Dažkārt paliek par grūtu – tomēr nedēļā iznāk septiņas darbadienas… Tu atnāc mājās, labprāt papļāpātu ar mīļoto sievieti vai kaimiņos dzīvojošajiem kolēģiem, bet nākas izlasīt visu, ko mīļotā ministrija ir radījusi sūtīšanai uz Ministru kabinetu, Saeimas garadarbus un dažus rakstus žurnālam. Žurnāls gan ir mīlestības lieta. Lielāko daļu rakstu es pasūtu. Gandrīz visus arī izlasu. Vienu trešdaļu no rakstiem atmetu atpakaļ.

– Tad Tu šo to medicīnā uzzini jaunu?

– Vislabāk uzzināt jaunu no raksta, kas rakstīts krieviski vai angliski latviešu vārdiem un burtiem. Šādus rakstus vieglāk pārrakstīt labskanīgā latviešu valodā pašam nekā gaidīt autora labojumus. Un Tu netīši iemācies dažādas jaunas zinības.

Vēl smieklīgāk ir ar konferencēm. Atšķirā no maniem konferences klausītājiem, kas garlaicīgu ziņojumu laikā zālē var mierīgi sust, es sēžu uz skatuves. Lai acīs nevajadzētu likt sērkociņus, būtiskās vietas pierakstu, atzīmēju, lai būtu pietiekami kompetents, uzdodot jautājumus. Nedēļā reizi nākas pašam sagatavot kādu lekciju vai referātu ko nolasīt. Tā, ka neskatoties uz strauji tuvojošo aterosklerozi, mācos katru dienu, un šo to jaunu saklausu un izlasu.

Esmu rediģējis vairāk nekā pussimts grāmatu, kuru latvieši sarakstījuši par medicīnu. Mani aizrauj tas, ka šeit, ārstu biedrībā, es dzirdu un lasu visu, kas nozarē notiek.

– Jūs bijāt Veselības ministrs, tad Saeimas deputāts. Kāpēc dakteris Apinis pameta praktizējošo medicīnu, būdams talantīgs anesteziologs?

– Nu par to talantu es gauži neesmu pārliecināts, varbūt varu palepoties, ka esmu anestezioloģiju iemācījis dažam tādam, kas mani tagad specialitātē ievērojami pārauguši. Nu, piemēram, Gundars Daudze ir mans audzēknis, un mēs vēl tagad mēdzam teoretizēt tikai par medicīnu. Es tā lāga nezinu, ko viņš citu dara.

Patiesībā, neviens pacients nav pelnījis anesteziologu uz pusslodzi. Anesteziologam nemitīgi jādzīvo savā specialitātē, visu laiku mācoties ko jaunu. Viņam jāprot momentā pieņemt lēmumu – tāpat kā basketbolistam laukumā. Intuīcijai jābūt jau muguras smadzenēs. Tas pats Gundars cenšas strādāt turpat pilnu slodzi.

– Kā jūs varētu raksturot mūsu sabiedrību? Cik vesela vai slima tā ir?

– Latviešu cilvēkiem patīk būt slimiem. Ļoti liela daļa no mūsu slimniekiem nemaz nevēlas izārstēties. Vārdos – jā, bet patiesībā – nē. Cilvēkiem pietrūkst uzmanības un rūpju. Viņiem vajag iejūtīgu attieksmi. Ja slimo, tad ciemos nāk noraizējušies bērni un darba kolēģi, bet vesels Tu nevienam neinteresē. Otra lieta ir pašattaisnojums. Cilvēks saka: ak, ja es nebūtu slims, cik daudz es varētu izdarīt… Ir daudzi, kuriem vajag attaisnojumu, kāpēc viņi nevar paveikt vienu vai otru lietu. Protams, neviens nevēlas lasīt šos manus vārdus, bet pasaules pieredze liecina– 25–40% cilvēku nevēlas izārstēties, nelieto zāles, nepārtrauc smēķēt, pierijas ar taukām kūkām un sadzeras saldās kolas ar šņabi. Austrumu slimnīcā ir pacients, kas alkohola intoksikācijā neatliekamās palīdzibas nodaļā gadā nonācis 85 reizes.

– Tā ir ierindas cilvēka problēma?

– Patiesībā ar šādu nedziedināmas kaites sindromu sirgst veselas tautas. Manuprāt, Latvija sirgst ar hronisku depresiju. Esam 48. jaudīgākā ekonomika pasaulē, mašīnu parks „krutāks” nekā Francijā un Itālijā, bet kolektīvi vaidam. Ja nevaram paziņot, ka kādā no jomām esam sliktākie Eiropā, tad vismaz pasakam, ka ievērojami atpaliekam no igauņiem. Mēģināšu definēt– par to mizerablo finansējumu, ko saņem Latvijas medicīna, mēs esam lieliski. Es teiktu– aprēķinot veselības jomā ieguldīto eiro efektivitāti, manuprāt esam vieni no labākajiem pasaulē.

– Ko tu domā par Ebolas vīrusu?

– Ebolas vīruss ir pasaules iedzīvotāju kopējā slimība, cilvēce vēlas, lai to kāds pažēlo. Ir mums bēgļu nometnes pie Sahāras, kurās daudzās paaudzēs antisanitāros apstākļos dzīvo mazēduši, netīru ūdeni dzeroši nestrādājoši ļaudis, kas pārtiek tikai no humānās palīdzības. Ir uz šīs zemeslodes Pekina, kas smok smogā un pārdesmit miljoni nespēj paelpot. Bet katru dienu ceturtdaļmiljons cilvēku mirst no smēķēšanas izraisītām slimībām.

Taču tas nav interesanti. Atraktīvāk šķiet, ka aptuveni 5000 nomirst no Ebolas vīrusa, kas patiesībā ir ļoti līdzīgs Mārburgas slimībai (man pat šķiet, ka tā ir viena un tā pati). Ar šo slimību pētīšanu neviens nopietni nav nodarbojies. Kurš gan grib ņemties ar kaut kādiem sikspārņiem vai pērtiķiem. Patiesībā Ebolas vīruss ir nevis medicīniska, bet sociāla un ekonomiska problēma. No Gvinejas un Libērijas jau šobrīd ir aimucis viss bizness, valstis grimst fatālā nabadzībā un badā. Un ļaudis meklē izeju– proti, kādi 20 miljoni var mēģināt pārvietoties uz citām valstīm bēgļu gaitās, ņēmot vīrusu līdzi.

– Kas ir ieinteresēts bremzēt šo slimību apkarošanu? Sazvērestības teorija?

– Es neticu sazvērestības teorijām. Drīzāk tā ir cilvēces nepieciešamība pēc „story”. Ja mums nav karš, mums vajag patiesas briesmas Ebolas vīrusa veidā. Pasaules zāļu firmu un lielo ziņu aģentūru kapitāls ir saplūdis. Cik esmu skatījis informāciju, liela daļa Reuter kapitāla ir saistīts ar farmācijas bizensu. Kopējās radības mokās top „slimību žurnalistika”.

Iespējams, zāļu ražotāji ir ieinteresēti problēmu uzkurināt. Nu, kaut vai 7 miljardiem zemeslodes iedzīvotāju samācot ik dienu lietot C vitamīnu. Ja cilvēks ēd kaut nedaudz saknes, augļus un dārzeņus, viņš tāpat uzņem šo vitamīnu pietiekamā devā, un visu tabletēto izčurā laukā. Tomēr visi Zemeslodes iedzīvotāji tik un tā rij un rij dažādus vitamīnus. Neviens taču negrib saslimt ar Ebolas vīrusu…

– Veselības ministrs Guntis Belēvičs esot sasaucis ierēdņus un paziņojis, ka Ārstniecības likums ir murgs un līdz Ziemssvētkiem tas jārada no jauna. Vai Tu arī tā domā?

– Nu klāt nebiju, bet stāsti par ministra enerģisko rīcību pie likuma nāk dienu jo dienas vairāk izpušķoti. Likums ir gandrīz divdesmit gadus vecs, tas divdesmit vienu reizi labots. Katru reizi kāds tajā kaut ko iespraudis vai izstrīpojis. Šobrī likums nosaka, ka vienīgais, kas atbildīgs par katra Latvijas iedzīvotāja veselību ir kāda persona vārdā „Budžets”. Puse no likuma aizņem psihisko slimību ārstēšanas noteikumi. Patiesībā Latvija ir bez veselības virslikuma un bez medicīnas virslikuma. Jārada tie būtu abi reizē.

Ja to uzdos darīt ierēdņiem, šis darbiņš ievilksies uz nākamajiem divdesmit gadiem. Patiesībā jāpaņem divi advancēti, talantīgi cilvēki, viņiem jāsamaksā adekvāta summa un jāieslēdz telpā ar internetu, kas atļauj tikai pieeju starptautiskiem dokumentiem.

– Vai Guntis Belēvičs nevarētu tur iespundēt Tevi?

– Es viņam būtu par dārgu.