Alkohols mazās devās nav nekas neparasts. Savainotiem kokiem tek sulas, sarūgst, un tās kāru muti nolaiza lācis un alnis. Alu cilvēce pazīst vismaz 6 gadu tūkstošus, vismaz četrus gadu tūkstošus alus tiek reklamēts (atrasta kāda māla plāksnīte ar iegrebtu sievietes attēlu, kas piedāvā alu). Un ticiet, šajā laikā cilvēce nav izmirusi.
Cilvēka organismā darbojas alkohola dehidrogenāze, kas alkoholu sadala un tas tiek izvadīts no cilvēka organisma. Nelielās devās– pa glāzei pusdienās, kardiologi sarkanvīnu iesaka vecākiem cilvēkiem ar augstu holesterinēmijas risku, bet vispār jau alkohols gadu tūkstošiem zināms kā 1. paaudzes antidepresants. Iedzer un depresija kā ar roku noņemta.
Toksikoloģijas tēvs Paracelzs ir teicis, ka viss ir toksisks, būtiska ir tikai deva. Manuprāt, tējkarote konjaka trīs reizes dienā vecāka gadagājuma cilvēkam nekādu ļaunumu nenodara. Uz šo fenomenu balstās Bittnera balzāma un līdzīgu dzērienu uzvaras gājiens– ielej astoņdesmit gadus vecai mammītei trīs reizes dienā zāles pa glāzītei, un dzīve kļūst rožaināka, pašsajūta labāka, tikai ar laiku rodas vēlme lietot pa divām glāzītēm trīs reizes dienā.
Rīgas Melnais balzāms, kas cēlies no Rīgas aptiekāra Abrahama Kunces pierakstiem, nav ne par matu sliktāks. Visām četrdesmit zālītēm, ogām un saknītēm, uz kā spirts uztiets, ir galvenokārt labas garšas funkcija. Katrā ziņā jebkurš aptiekā nopērkams spirta uzlējums (zāles) ir kvalitatīvāks dzēriens par odekolonu, ko tāpat dzer un nesmādē.
Latvieši parasti dzer šņabi. Šnabi var nopirkt visur— veikalā, kafejnīcā, benzīntankā, tirgū vai vienkārši aiz stūra. Šņabis mums ir dažāds, ražots rūpnīcā vai privāti mežmalā. Pēc etiķetes vienu no otra neatšķirt, vieglākā atšķirības zīme— cik ļoti nākošā rītā sāp galva. To šņabi, kas ražots mežmalā, visbiežāk ražo, atšķaidot ārvalstu spirtu no mucas ar krāna ūdeni, bet nereti spirtu ražo ar pašmāju mūžvecām receptēm, raudzējot un tvaicējot graudus, cukurbietes, konfektes, kartupeļu mizas vai vienkārši dēļus.
Neatkarīgi no tā, kādu šņabi latvieši pērk, izvēle tomēr ir no pudeles ietilpības, etiķetes krāsainības un cenas. Latvieši pērk lielu pudeli par mazu cenu ar tautiski simbolisku etiķeti. Tādēļ arī šņabis tiek ražots gan ar Staburaga, gan Dzimtenes, gan Kurzemes, gan Rīgas cēlajiem nosaukumiem. Savs sņabis Dziesmu svētkiem, savs šņabis hokejam, savs sņabis bērna iemidzināšanai šūpuļdziesmu dziedot. Izmērs atkarīgs no kompānijas lieluma, bet parasti— viena pudele uz galviņu. Šņabi dzer, sajaucot ar sulu, limonādi, uzderot, uzkožot vai tāpat vien. Atpakaļ šņabi parasti atdod no kuņģa sajauktu ar uzkožamajiem.
Šņabi dzerot dzied, spēlē kārtis, sarunājas vai noskaidro: kurš kuru ciena. Parasti šņabi dzer nedziedot, nespelējot, nerunājot, daudz un ātri. Šņabi dzer no glāzēm, metāla krūzītēm un no pudeles. Pēc šņabja dzeršanas sēžas pie stūres un brauc daudz ātrāk un pārliecinošāk nekā līdz tam.
Visvairāk šnabi dzer bērēs, kāzās, kristībās, draugu pulkā, izbraukuma sēdēs, makšķerējot, pirms un pēc medībām un bērēs pēc medībām. Izdzertā šņabja daudzuma ziņā latvieši var droši nostāties līdzās krieviem, baltkrieviem un ukraiņiem. Šņabja marku ziņā latvieši tomēr paliek saviem lielajiem kaimiņiem iepakaļ, jo mēs vienkārši esam maza tauta un kopumā tikdaudz šņabja saražot un izdzert nevaram.
Latviešu nacionālā īpatnība ir dot alkoholu dzert saviem bērniem. Statistika rāda, ka par alkoholiķiem mēs varam uzskatīt vismaz trešo daļa no puišiem vecumā no 15 līdz 18 gadiem un vismaz 40% meiteņu. Tiesa, puiši visbiežāk piedzeras no 7% dzeltena šķidruma lielā divlitru pudelē, kas nezināma iemesla dēļ nosaukts par alu „Apinītis”, bet citkārt kāda putna– vanaga vai rubeņa vārdā. Meitenes piesūcas no sidra vai kokteilīšiem. Viņas alkoholu panes sliktāk, vieglāk kļūst atkarīgas, nonāk ar psihozi vai saindēšanos slimnīcā. Vēl biežāk viņas šādā reibumā uzsāk dzimumdzīvi, tiek pie pirmā aborta vai bērna ar veselības problēmām.
Neviens latviešu bērns alkoholu neražo pats. Viņi vienmēr alkoholu iegūst no pieaugušajiem. Dažkārt tie ir vecāki, kas vienkārši savu krājumu neslēpj. Biežāk– vienkārši iegādājas veikalā. 90% jauniešu ir aptaujā godīgi atzinuši, ka viņiem nav bijušas nekādas problēmas iegādāties alkoholu veikalā. Un tie, kam šādas problēmas ir bijušas, tur par veikalā pajautājuši pieaugušajiem. Izdarījām eksperimentu– bērni lūdza pieaugušos nopirkt viņiem alkoholu. 16 gadus vecai meitenei vidēji atteica 1 no 10 pieaugušajiem, vet 16 gadus vecam puisim– 2.5 no 10. Bet Rīgā pie diennakts dzertuvēm ar nosaukumu „kafejnīca– veikals” allaž dežūrē kāds onka, kas bērniem iegādājas alkoholu par 20 santīmu starpniecības naudu.
Tad nu parādas jautājums– kas ir sliktākais bērna dzeršanā un iepriekšaprakstītajā latviskajā tieksmē pēc šņabja? Es domāju, ka vissliktākais ir olšūnas apaugļošanās alkohola ietekmē un dzeršana grūtniecības laikā. Vairāk nekā puse latviešu meiteņu atzīst, ka pirmais dzimumakts viņām bijis dzērumā. Olšūna ir dzīvības sākums, tātad– vārga un saudzējama. Alkohols viņā rada tādu pašu tūsku kā smadzeņu šūnās– pat neliela dzeršana olšūnai nozīmē paģiras, līdzīgas galvassāpēm ar slapju dvieli, kāpostu sulu un nokavētu darbu vai skolu.
Ja mēs iztēlotos vīrieša spermatozoīdu 1 cm diametrā, tad proporcionāli olšūna būtu 3 km diametrā. Nu un viss šis labums pilns ar alkoholu un tā sadales produktiem.
Pieņēmums, ka cilvēks aug līdz 18 gadiem ir radīts politiķu smadzenēs. Ja jau armijā drīkst iet un cilvēkus šaut, ja jau mašīnu drīkst vadīt un pat Saeimu vēlēt– tātad pieaudzis. Patiesībā dažādas cilvēku orgānu sistēmas nobriest un attīstas dažādi– dzimumorgāni vairāk vai mazāk labi savu funkciju var veikt jau 15 gadu vecumā, muskulatūra 18 gados ļauj piedalīties Olimpiskajās spēlēs, bet daļa smadzeņu veidojas līdz 25 gadiem. Īpaši tās daļas, kas atbild par intelektu un emocijām, varētu teikt, ka smadzeņu datoram cietais disks jau uzlikts ap 20 gadiem, bet programmatūra tiek pilnveidota līdz 25. Patiesībā cilvēks gandrīz nevar kļūt atkarīgs no alkohola, ja nav sācis regulāru dzeršanu līdz 20 gadiem.
Nav ne mazāko iespēju rīt uz pusdienas laiku samazināt dzeršanas postu Latvijā. Īpaši jau tādēļ, ka līdzpilsoņu kārtīgu iedzeršanu finanšu ministrijas ierēdņi un tirgotāji uzskata par savas ekonomiskās labklājības stūrakmeni. Šo tirgotāju mums ir ļoti plašs loks– sākot no lielveikalu ķēdes ārvalstu akcionāra, beidzot ar „točkas” īpašnieku vienistabas dzīvoklī, par ko nav nomaksāta īre.
Tomēr „točka” ir īpašs latviešu ekonomiski valstiskās domāšanas atzars. Latvijā uz 500 cilvēķiem ir viena „točka”. Katrā ciemā „točka”, par kuras esamību zin 100% visi, izņemot vienīgais ciema policists.
Unikāli ekonomiskās vides radītāji ir pilsoņi, kas izveidojuši iepriekšminētās dzertuves ar nosaukumu– „diennakts veikals– kafejnīca” un sīkkrogi, kas tirgo tikai kontrabandas produkciju. Nesen tika aprakstīts, ka kāds Rīgas klubs ar piena produkta nosaukumu, kur ik nakti dzerstījās simtiem jauniešu, legāli mēnesī iegādājies tikai divas pudeles stiprā alkohola, tātad visu pārējo šķaidījuši paši vai iegādājās no robežpārvedējiem.
Noklausoties visu iepriekšaprakstīto valsts vara sakrusto rokas uz krūtīm un žēli sēc, ka neko jau izdarīt nevar. Un iesaka aizliegt alkohola reklāmas 10 metrus no skolas durvīm. Jebkuru cīņu pret alkoholu, tirgotāji padara par farsu. Kā savulaik Andropova kampaņas laikā, tika izcirsti vīnogulāji, šīs izcirtuma vietas tika filmētas un publiski apņirgāta pretalkoholisma kampaņa, tā arī tagad Latvijā parādas aktīvisti, kas traucē jebkādas aktivitātes alkoholisma ierobežošanai, iesniedzot likumdošanas labojumus par aizliegumu dzert teātra izrādēs, paredz līmēt uz pudelēm referāta garuma skaidrojumus par alkohola kaitīgumu un citas tikpat nejēdzīgas lietas.
Visiem tiem, kam vēl nav apnicis lasīt manas pārdomas, sniegšu savu viedokli par nelegālo alkoholu. Nelegālā alkohola tirgus Latvijā patlaban ir vismaz trešdaļa visa alkohola un ir līdzvērtīgs pieciem miljoniem litru gadā. Principā tas nozīmē 2200 kastes 0,5 litru pudeļu 40% degvīna Latvijā ikdienas. Aptuveni 40% Latvijas iedzīvotāju ir iegādājušies bezakcīzes alkoholu. Aptuveni puse Latvijas iedzīvotāju zina, kur to var iegādāties. Šis nelegālais alkohols galvenokārt tiek šķaidīts uz vietas vai nāk pāri Krievijas vai Baltkrievijas robežām veselām fūrēm, kas vairāk vai mazāk ir pietiekami augstas kvalitātes, bet valstij netiek nodokļi. Tas, kas tiek šķaidīts no nezināmas izcelsmes spirta, kā likums satur denaturēta spirta sastāvdaļas, metanolu un dietilftalātu, acetaldehīdu, gaistošos spirtus, bioloģiski aktīvas smaržvielas, smagos metālus un tiek ražots no piesārņota ūdens. Jādomā, ka augstā mirstība Latvijas alkoholiķiem no aknu slimībām un sirds slimībām galvenokārt saistās ar šā šķaidītā alkohola lietošanu. Pie kam šis šķaidītais alkohols sastopams ne tikai „točkās”, bet arī visai cienījamos krogos un tiek tirgots kā „kaimiņienes iznests no Latvijas balzāma” lielās plastmasas pudelēs.
Protams, šie šķaidītie dzērieni nav tik kaitīgi kā metanols, etilēna glikols, izopropanols vai glikola ēteri, ko mūsu līdzcilvēki pamanās iedzert garāžās, ražotnēs vai vienkārši kompānijā, bet šo dzērienu lietotāji parasti nonāk tiešā pataloganatoma aprūpē un citiem mediķiem galvasssāpes vairs nerada.
Jauniešu alkoholisms ir vairāk saistīts ar legālo alkohola tirdzniecību. Visvairāk jaunieši nodzeras ar veikalā pērkamiem dzērieniem.
Būtiskā metode kā ierobežot bērnu dzeršanu, ir ļoti rūpīga kontrole– vai veikalos nepilngadīgie nevar iegādāties alkoholu un visu to barga sodīšana, kas jauniešiem alkoholu pārdod vai palīdz kā starpnieki iegādē.
Otra metode ir alkohola cenas celšana ar akcīzes nodokļa palīdzību. Ja mēs salīdzinam alkohola un piena cenu salīdzinošu celšanos, tad proporcionāli pēdējos 10 gados piens ir trīskārt sadārdzinājies, salīdzinot ar alkoholu.
Jaunatnes alkoholisma apkarošana ir visu valsts iedzīvotāju uzdevums, t.sk. premjera, iekšlietu ministra, izglītības ministra, veselības ministres, Latvijas Ārstu biedrības, kā arī Latvijas alkohola ražotāju un tirgotāju uzdevums. Iespējams, ka visi nosauktie to saprot. Mūsu uzdevums ir panākt, lai mūsu bērni sākotnēji dzertu mazāk, bet ar laiku Latvijā bērni nelietotu alkoholu. Tas nav panākams tikai ar aizliegumiem– liela nozīme būtu arī veselības mācībai 11. klasē gan vispārizglītojošās skolās, bet īpaši arodskolās (kuru kopmītnēs meitenes arī visvairāk dzer, smēķē un padsmitgadnieku vecumā paliek stāvoklī). Patiesībā, 11. klases audzēknes 18– 19 gadu vecumā arī ir mūsu vienīgā demogrāfiskā cerība– viņām visai drīz ir jākļūst par māmiņām, bet puišiem– par tēviem. Un viņiem kaut kad pirms šīs funkcijas ir jāuzzin, ka visvairāk bērna veselību bendē bērna ieņemšana alkohola reibumā, atrašanās alkoholu lietojošas mātes ķermenī.
Jaunākie komentāri