Daudz laimes Dzimšanas dienā!

Ziedus nenesīsim un nedāvāsim. Ziedi ir veterinārmediķu pacientu ikdienišķā barība. Vēlēsim laimes un daudz labi apmaksāta darba.
Sena prātula saka, ka ārsts ārstē cilvēku, bet veterinārārsts– cilvēci. Ja mēs labi zinam, ka cilvēka veselību nosaka tīrs gaiss, tīrs dzeramais ūdens un labs kvalitatīvs uzturs, tad tas uzturs lielā mērā ir veterinārārstu zinībā. Ne tikai Latvijā, kur par uzturu atbildīgā struktūra ir Pārtikas un veterinārijas dienests, bet arī citur pasaulē veterinārārsts pieskata uztura kvalitāti. Jo patiesībā cilvēks mūžā apēd 30 līdz 60 tonnas pārtikas, kas nozīmētu dažus vilciena vagonus ar visdažādāko ēdmaņu. Veterinārārsta uzmanības lokā ir gaļa, zivis, olas, piens, medus un visāda cita veida ēdmaņa. ASV cilvēks dzīves laikā apēdot 2400 vistu, 96 tītarus, 30 cūkas, 12 liellopus un divas aitas, bet Vidusāzijā 18 liellopus, 400 aitu un vēl vismaz vienu zirgu piedevām. Latvijas dati nekur nav atrodami, bet mēs itin droši varam teikt, ka padsmit govis vai teļus, dažus desmitus cūku, dažus tūkstošus vistu mēs apēdam gan.

Par olām ziņas ir drošākas. Uz Zemeslodes šobrīd līdz ar 7 miljardiem cilvēku mīt ap 30 miljardu vistu. Broilercāļa dzīves ilgums no izšķilšanās līdz kautuvei ir 47 dienas. Latvietis gadā apēd ap 200 olu, bet japānis– 450. Tiem, kas skaļi protestē un apgalvo, ka olu nudien
katru otro dienu neēd, vēlos atgādināt, ka pankūkas, kūkas un makaroni arī satur olas.
Veterinārmedicīna Latvijā attīstījusies ar medicīnu rokrokā. Latviešiem nebija viegli iegūt augstāko izglītību cariskajā Krievijā, bet visvairāk saimnieka dēli izvēlējās Tērbatas Universitātes Veterināro institūtu. Latviešu zinātnes vēsture mēdz lepoties ar sasniegumiem mikrobioloģijā, kur redzamākie vārdi ir veterinārārsti Kristaps Helmanis, Alfrēds Bertušs, Oto Kalniņš, Roberts Vāgners, Eiženes Zemmers, Egons Dārziņš un Augusts Kirhenšteins. Droši vien Kristaps Helmanis būtu ticis pie Nobeļa prēmijas, ja vien nebūtu nomiris 1902. gadā, proti– pirms Nobeļa prēmiju laiks bija atnācis. Bet ar ievērojamajiem mikrobiologiem lepojas gan humānā, gan veterinārā medicīna, un sauc tos par savējiem.

Veterinārmedicīna Latvijas brīvvalsts laikos tika mācīta Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, tā pasvītrojot šo jomu tuvību. Tā nu pasaules medicīnas zinātnē iegājies, ka jebkuru jaunu metodi, jaunu medikamentu sākotnēji pēta pie dzīvniekiem, tad tā nonāk humānās
medicīnas laukā, bet pēc zināma laika tiek aprobēta dzīvnieku medicīnā. Jo patiesībā jau tas cilvēks tāds pats lops vien ir, un daudzu medikamentu devas var aprēķināt uz svara kilogrammiem, tādējādi atšķirīgas devas tiek sunim (1 tablete), cilvēkam (2 tabletes) vai bullim (4 tabletes). Vēl trakāk– man pazīstami ārsti iesaka pacientiem lietot zirgu smāķus locītavu kaišu ārstēšanai, bet veterinārie aptiekāri atzīst, ka nereti gan smērus, gan uzturbagātinātājus pārdod cilvēkiem lietošanai. Vienkārši– iesaiņojums nav tik smalks, sildošais smērs zirgam ir lielākā iesaiņojumā, tādēļ ievērojami lētāks.

Uz jautājumu– kā tad tā– cilvēkam lopa smēru, atbilde ir vienkārša– iedomājieties, cik rūpīgi farmācija piedomājusi pie smēra, ar ko sasilda miljonu dolāru vērta zirga ceļu locītavas pirms sacensībām. Ko tur liegties nav vērts– ne viens vien ievērojams cilvēku ķirurgs un traumatologs savas iemaņas pilnveidojis, operējot suņus, bet vēlāk savas zināšanas un iemaņas izmantojis arī daža suņa lauztās kājas operēšanai. Tomēr daudz ciešāka cilvēka un lopu ārstu saistība tomēr ir zāļu jomā. Kā zinām, pasaule satraucas par to, ka baktērijas arvien vairāk kļūst nejutīgas pret antibakteriāliem līdzekļiem, ko tautas valodā sauc par antibiotikām. Arvien biežāk satraucamies par rezistentiem tuberkulozes štammiem, slimnīcas reanimācijas nodaļas satrauc pacienti ar metacilīnrezistentu stafilokoku. Uz zemeslodes tikai 15% visu antibiotiku lieto cilvēku ārstēšanai, bet 85% tiek piebērti lopu, putnu, zivju barībai. Pasaulē nonāk rezistenti baktēriju štammi, kas agri vai vēlu izraisa arī cilvēku slimības. Un nebūsim pilnīgi droši apgalvot, ka šī antibiotiku neadekvātā lietošana ir tikai Ķīnas, Dienvidamerikas un Dienvideiropas lopkopju neziņas izsaukta rīcība. Arī Latvijā ne viena vien govs saņem antibiotiku devu, bet pēc tam ātri nonāk desās. Latvijas veterinārārsti nereti ir dilemmas priekšā– iztapt saviem darba devējiem– fermeriem, vai ieņemt striktu pozīciju– slimais lops uz sanitāro kautuvi, lai nenonāktu cilvēka uzturā.
Tradicionāli sanācis, ka Veterinārā biedrība Latvijā atrodas vienā ēkā ar Latvijas Ārstu biedrību. Ilggadējais Veterinārās biedrībasprezidents, slavenais zirgu ārsts Juris Tolpežņikovs aizrāvies ar homeopātijas līdzekļiem zirgu ārstēšanā, un, kas pārsteidzoši– šie
līdzekļi zirgam palīdz. Man gan šķiet, ka zirgs vienkārši iegūst ticību no sava veterinārārsta un izārstējas pats. Lai nu kā tas nebūtu,veterinārārsta pacients uzticas savam ārstam vēl vairāk nekā cilvēku ārsta pacients.
Daudz laimes dzimšanas dienā Veterinārārstu biedrība! Mīļie kolēģi, veterinārārsti! Mēs Jūs mīlam, cienam un lepojamies ar Jums!