Nākamajos darbos veroties

Mani nedaudz pārsteidza vēlēšanu rezultāti, ar kādiem mani ievēlēja par biedrības prezidentu – 275 : 69. “Ārstu sabiedrībā tāda attiecība 3,98 : 1 ir neiespējama,” teica mani kolēģi no Pasaules Ārstu asociācijas un izteica minējumu, ka es apzināti esot izvēlējies oponentu, ko vieglāk sakaut. Tā nav taisnība.

Ārstu sabiedrība ir sistēma ar vislielāko viedokļu dažādību, turklāt tā ir līderiem visprasīgākā sabiedrība. Pārlieku liels atbalsts ir bīstams, jo spēku samērs var vieglāk mainīties, un visstabilākie atbalstītāji kļūt par skeptiķiem un kritiķiem. Tiek uzskatīts, ka katrā ārstu kolektīvā vismaz 25% nepārtraukti apšauba kolektīva līdera (katedras vai klīnikas vadītāja, galvenā ārsta, asociācijas līdera) viedokli, bet 30–50% (trešdaļa vai pat puse) ir gatavi to kritiski izvērtēt. Tas – atšķirībā no militāristiem, kur gan pirmējo, gan otrējo ir pieckārt mazāk.

Definēsim – ārstu sabiedrība ir nacionālās sabiedrības izglītotākā daļa. Nekur visā pasaulē par ārstiem zinošākas, vispusīgākas, izglītotākas ļaužu kopas nav.

Kaut Latvijā nav pētījumu par ļaužu grupu salīdzinošo IQ, vispusību, inteliģenci, atraktivitāti, nav pamata uzskatīt, ka Latvijas sabiedrība būtiski atšķiras no citu Eiropas valstu sabiedrībām, un Latvijas ekonomisti, traktoristi, celtnieki, juristi, bārddziņi būtu izglītotākas ļaužu grupas. Ārstu zināšanu pārvaldības līmenis (knowledge management) vai zināšanu koplietošanas līmenis ar organizēto kopējo sistēmu informācijas radīšanai, iegūšanai, uzkrāšanai, analīzei un efektīvai izmantošanai ir ievērojami pārāks par jebkuras citas organizētas ļaužu grupas zināšanu pārvaldības līmeni. Pašlaik pasaules informācijas telpā nav nevienas tik organizētas zināšanu apguves un apkopošanas sistēmas kā uz pierādījumiem balstīta medicīna.

Vērtējot dažādu ļaužu grupu viedokļspēju, ārsti ir viena no sabiedrībā augstāk strukturētām sistēmām, patiesībā – augstākā. Piemēram, pirms nacionālām vēlēšanām ārsti 95% gadījumu ir definējuši savu rīcību (vēlēs/nevēlēs, par ko balsos, turklāt perfekti zina – ko darīs atklāti, ko – citus neinformējot), kamēr skolotāju vidū šāda viedokļspēja ir 56%, pat politisko partiju biedru vidū pārliecināto vēlētāju skaits svārstās starp 70% un 80%. Ja ārsts ierodas uz ES parlamenta, nacionālā parlamenta, pašvaldības vai profesionālās organizācijas vēlēšanām, viņš vismaz 9 gadījumos no 10 zina, par ko, kā vēlēs vai nevēlēs. Cerības, ka gaisotne vēlēšanās, īslaicīga reklāma vai lokāla iespaidošana varētu kaut ko mainīt, ārstu sabiedrībā ir 1 : 10. Ārstu vidū nav iespējams atvest ļaužu grupu vienvirzieniski vēlēt, jo gandrīz visi ārsti tā vai šā balsos atbilstoši iepriekšpieņemtam lēmumam.

Teiktais tiklab attiecas kā uz visu ārstu saimi, tā atsevišķām noslēgtām nejaušinātām ļaužu kopām, teiksim, Latvijas Ārstu biedrības valdi. Neatkarīgi no tā, kādu valdi ievēlēs, ceturtā daļa katrā izšķirīgā jautājumā pret prezidenta viedokli būs kritiska, bet trešdaļa vai puse katrā jautājumā – analizējoša.

LĀB statūti: 2.1. Biedrības darbības mērķi ir Latvijas ārstu profesionālo, ekonomisko un tiesisko interešu aizstāvība, Latvijas sabiedrības veselības veicināšana, kā arī Latvijas veselības aprūpes sistēmas un ārstu kvalifikācijas pastāvīga pilnveidošana.

Pārvēlēšanu sapulcē man vairākkārt norādīja nepilnīgu statūtu 2.1. panta izpildi, uzsverot statūtu pirmo daļu. Secinājums var būt tikai viens – Latvijas Ārstu biedrības valdes darba galvenajam uzsvaram jābūt šī statūtu panta izpildei. Jautājums – kā veiksmīgāk aizstāvēt ārstu profesionālās, ekonomiskās un tiesiskās intereses.

Pašlaik veselības ministrs Guntis Belēvičs devis uzdevumu – no jauna sagatavot Ārstniecības likumu, kurš ir satrāklēts kā vecs lupatu deķis, nestrukturēts, nekvalitatīvs, nedzīvs.

Jauna likuma pamatā jābūt filozofiskai formulai: “Ārsts savā profesijā ir brīvs.” Brīvība šajā formulā nenozīmē visatļautību vai haosu. Brīvība šādā likumdošanas izpratnē nozīmē augstu profesionalitāti, zināšanu apguvi un apmaiņu, ētikas un empātijas principus, viedokļu apmaiņas brīvību. Ārsta brīvība nozīmē uzticību Helsinku deklarācijas augstajiem kritērijiem attiecībā pret ārstniecību un pētniecību, jaunām diagnostikas un ārstniecības metodēm, sabalansētu inovācijas un pieredzes skatījumu. Ārstu biedrības uzdevums ir radīt Latvijas likumdošanas bāzi, kas balstīta uz ārsta brīvību, brīvām ārsta un citu medicīnas profesionāļu, ārsta un pacientu, ārsta un pacienta radinieka, ārsta un valsts/pašvaldības attiecībām.

Ja mēs esam pieņēmuši spēles noteikumus – sava valsts, tad šīs valsts pamatos ir likumdošana. Ja mums nav sakārtota likumdošana, mums nav iespējas korekti runāt ar valsti. Pēdējos gados valsts ar mums runājusi no pozīcijas – diskutēsim tikai tajā apjomā, ko mēs saprotam, bet jūs – ne. Principā tas nozīmē – mediķi iesaistās diskusijā par mistiskiem 4,5% no IKP, kaut nepārzina ne šo skaitļu veidošanas mehānismu, ne saturu, bet nepiespiež politiķus un finansistus runāt mums saprotamos jēdzienos – kā ar profilakses, diagnostikas, ārstniecības un rehabilitācijas metodēm pagarināt Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgumu par vienu gadu divu kalendāro gadu laikā. Tiesa, zem katras šīs profilakses, diagnostikas, ārstniecības un rehabilitācijas metodes atrodas ne tikai metodes apraksts, bet arī dažādi resursi: medicīnas darbinieka zināšanas, prasmes, pieredze, telpas, aparatūra, medikamenti, sterilitāte utt.

Tātad – Latvijas Ārstu biedrība arī turpmāk ne mazus līdzekļus tērēs juristu atalgošanai, lai spētu mainīt likumdošanu, bet visos normatīvajos aktos iestrādāt tās normas, kas aizstāvētu ārstu profesionālās, ekonomiskās un tiesiskās intereses. Lāgā neticu iespējai, ka šādus mērķus var sasniegt, rakstot un masveidīgi parakstot vēstules Ministru prezidentam par ministru, Eiropas Komisijai par Ministru prezidentu, Eiropas Pacientu ombudam par Eiropas Komisiju.

Otrs jautājums būtu, kā ietekmēt valdību, lai ārstu un medicīnas māsu algas būtu lielākas, sociālie apstākļi labāki, darba līgumi godīgi, lai medicīnas darbiniekiem nebūtu jāstrādā vidēji 1,75 slodzes, ko citām profesijām Darba likums aizliedz? Kā piespiest valdībai kaut nedaudz vairāk naudas tērēt veselības aprūpei? Latvijas likumdošana paredz, ka par ārstu algām jācīnās ir arodbiedrībai ar streikiem, piketiem, sanāksmēm un vēstulēm. Arodbiedrības rokās Latvijas likumi devuši visas rīcības formas, tostarp trīspusējās sadarbības līgumu ar valdību un darba devējiem. Ja arodbiedrība cels barikādes, domāju, ka Latvijas Ārstu biedrības valde ies uz tām stāvēt.

Jaunās Ārstu biedrības valdes un komisiju nozīmīgākais uzsvars būs ētikas jautājumu risināšana.

Uzreiz vēlos norādīt, ka mans un KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka viedoklis par medicīnas ētiku diametrāli atšķiras. Kā visi sīki gari, Streļčenoks ētiku redz tikai piecītī (domāta naudas zīme).

Jaunais Eiropas veselības komisārs Vītenis Povils Andrjukaitis ar lielu entuziasmu ķēries pie Eiropas medicīnas kodeksa izstrādes, kas varētu kļūt par Eiropas Savienības galveno dokumentu medicīnā. Pašlaik pasaulē par šādu dokumentu tiek uzskatīta Helsinku deklarācija, kurai nesen atzīmējām 50 gadus un kuru pilnā apmērā žurnāls Latvijas Ārsts publicēja 2013. gada oktobra numurā.

Kas raksturo 21. gadsimta medicīnu atšķirībā no pavisam nesenas pagātnes? Atbilde būtu savstarpēja līdzestība (responsiveness – savstarpēja atsaucība, savstarpēja līdzdalība?) ārstniecībā, bez kuras šodien ārstniecība ir neiespējama.

Kā savstarpējo līdzestību es definētu šādas sistēmas:

i) cieņa: izturēties kā pret cilvēku, nevis pacientu;

ii) autonomija: neticami daudz izvēles iespēju kā ārstam, tā pacientam;

iii) datu aizsardzība un konfidencialitāte;

iv) ātra pāreja no ārstniecības uz aprūpi, ārsta pieeja aprūpei;

v) pakalpojumu kvalitāte: tīrība, moderns aprīkojums, vienreizējas lietošanas instrumenti, aprīkojums, liels atkritumu daudzums;

vi) sociālās un medicīnas jautājumu saplūšana.

Pasaulē pastāv sadarbības modeļi, kas nepakļaujas savstarpējai līdzestībai, bet ir arī tādi, kas jebkurā pasaules vietā nolemti mazākam līdzestības līmenim, kaut ārsti nereti cenšas tos izlīdzināt. Tātad zemākai līdzestībai nolemti:

i) veci cilvēki, ilgstoši hroniski pacienti;

ii) etniskās minoritātes;

iii) pamatiedzīvotāji vietās, kur imigranti kļuvuši par mažoritāti;

iv) sievietes trešās pasaules valstīs, finansiāli mazākspējīgi pacienti, pacienti, kas pie ārsta ierodas no tāla novada.

Savukārt virkne citu ļaužu grupu netieši ir pakļauti nepilnvērtīgai sasvstarpējai līdzestībai:

i) ieslodzītie;

ii) no dzīvesvietas atkarīgie;

iii) prostitūtas;

iv) patvēruma meklētāji;

v) cilvēki bez izglītības;

vi) ceļotāji.

Šīs pacientu grupas veidojas neatkarīgi no zemeslodes vietas, valstu turības, veselības pakalpojumu pieejamības, medicīnas darbinieku atalgojuma un pieejamiem resursiem. 21. gadsimta sākumu mēdz definēt kā pārmaiņu laiku no industriālā laikmeta uz informācijas laikmetu ne tikai ekonomikā, bet arī medicīnā, kad attīstības vektoru nosaka nevis jaunas tehnoloģijas, bet ārsta un pacienta pieeja informācijai. Šis pārmaiņu laiks noteicis:

i) gudru, atjautīgu, vispusīgu pacientu skaita pieaugumu;

ii) informācijas tehnoloģijas (internets);

iii) arvien lielāku atšķirību starp to, ko varētu darīt, un to, ko var atļauties;

iv) zinātnes, īpaši ģenētikas atrašanos jau pie palātas durvīm;

v) globalizāciju;

vi) dažādu medicīnai blakus stāvošu ārstniecības, diagnostikas, rehabilitācijas jomu esamību (netradicionālā medicīna, reti izmantojama diagnostika utt.).

Šādā situācijā daudziem labpatīk pieņemt, ka pacients ir gauži labi vai gauži slikti izglītots – un abas atziņas plaši tiek izplatītas informācijas kanālos. Tomēr joprojām ārsta un pacienta attiecībās saglabājas dažādi modeļi:

i) paternālais modelis (Ārsts zina vislabāk. Pacients piekrīt ārstēšanai, ko iesaka ārsts);

ii) profesionālis kā aģents (Ārsts ieklausās pacientu vēlmēs, bet joprojām pats pieņem lēmumu);

iii) dalītais modelis (Gan lēmumu pieņemšanas process, gan rezultāts tiek dalīts);

iv) apzinātas piekrišanas modelis (Ārsts sniedz tehnisko informāciju, bet pacients viens pats lemj par ārstēšanu).

Īpatnēji, bet pat attīstītās Eiropas valstīs 1/3 pacientu vēlas pilnībā savas problēmas atstāt ārstam, 1/3 vēlas iespējami daudz zināt un daļēji sadarboties lēmuma pieņemšanā, bet 1/3 vēlas piedalīties lēmumu pieņemšanā. Tajā pašā laikā attīstītās Eiropas valstīs 25–40% pacientu nevēlas pilnībā atgūt veselību un nav ieinteresēti ārstniecības procesā, turklāt arī šo pacientu vidū ir gan tādi, kas vēlas ārstniecības izvēles lēmumus pieņemt, gan tādi, kas nevēlas. Ar to es vēlējos paust, ka modernais ārstniecības modelis ir neticami sarežģīts un ārsts darbojas ar daudz vairāk nezināmajiem nekā agrāk. Iedomājieties – Latvijā ievieš ar diagnozēm saistītu grupu (DRG) principu apmaksā par medicīnas pakalpojumu, bet jūsu priekšā sēž hronisku slimību pacients ar sešām diagnozēm un nozīmētiem 14 dažādiem medikamentiem, kas nevēlas izārstēties, pārtraukt darba nespējas lapu, tāpēc šo 14 medikamentu lietošanu traktē pēc principa: pats pieņemu lēmumu, kuru no šiem medikamentiem šodien lietošu.

Un tomēr mēģināšu apkopot pacientus un izdalīt vidējo rādītāju, proti, izvilkt slimnieku vidējo temperatūru slimnīcā, jo tieši ar šādiem kritērijiem valsts un finansisti runā ar mediķiem. Tātad modernais pacients:

i) pats interesējas par savu slimību, diagnostiku, ārstēšanu, dara to selektīvi no apšaubāmiem avotiem, nespēj atšķirt nozīmīgu informāciju no maznozīmīgas;

ii) tieši vai netieši nav ieinteresēts savas slimības izārstēšanā (slimība ir pacienta bagātība, finansiāla stabilitāte, uzmanības iegūšanas iespēja utt.);

iii) konsultējas ar daudziem ārstiem, lielākoties nevienu par citu ārstu neinformējot, tā nereti nonāk kolēģu rokās, kas lieto teicienus: “Kur jūs visu laiku bijāt, ka pie manis neatnācāt…”, “Viņi jūs ar šīm zālēm varēja noindēt…” u.tml.;

iv) sapratni par slimību veido uz stereotipu bāzes (piemēram, datortomogrāfijas nepieciešamība);

v) zāles lieto nesistemātiski, par saviem zāļu lietošanas paradumiem neatzīstas, vienu ārstu neinformē par otra izrakstītiem zāļlīdzekļiem;

vi) neticami viegli pakļaujas reklāmai, medicīnas reklāma ir visefektīvākā pieaugušo ļaužu grupā (atpaliek tikai no saldināto dzērienu reklāmas bērniem);

vii) pretendē uz ļoti lielu solidāro finansējumu, īpaši jautājumos, kas neizšķir dzīvības/nāves vai paliekošas invaliditātes paradigmas;

viii) ir kategoriski noskaņots pret veselības aprūpes sistēmu;

ix) labāk par ārstu definē, kas viņam vajadzīgs (drošības izjūta, paļāvība, uzticēšanās, izjūta, ka ārsts grib viņam palīdzēt, cerība, ka ārsts izdarīs vislabāko, uzticība mediķu komandai), – un rīkojas tieši pretēji – atklāti vai netieši izrāda neuzticību un nelīdzestību;

x) pieviļ ārsta cerības un nomirst.

Modernā medicīna nozīmē līgumu starp ārstu un pacientu, tiesa, šis līgums parasti nav rakstveidā, vēl vairāk – nav pat mutiski definēts. Līgumu ar ārstu modernais pacients balsta uz savām izjūtām, kuras ir šādas:

i) mūsdienu medicīna sasniedz ievērojamus rezultātus – tas var atrisināt visas manas problēmas;

ii) jūs, būdams ārsts, varat redzēt manī iekšā un zināt, kas tur ir nepareizi (sāp, traucē);

iii) jūs zināt, ka jums nepieciešams zināt visu;

iv) jūs varat atrisināt manu problēmu, arī manu sociālo problēmu;

v) par to visu es jums tieši vai netieši (ar budžetu un Triju Zvaigžņu ordeni) dodu augstu statusu un labu algu.

Līgumu ar pacientu (es te nerunāju par papīra formātu, bet to, kas ārsta galvā) slēdz arī vidējais ārsts (Latvijas vidējais ārsts ir 57 gadus veca kolēģe, izsīkusi, izdegusi, slikti atalgota, kurai ir arī dažas hroniskas kaites):

i) mūsdienu medicīnai ir ierobežotas pilnvaras;

ii) neko vairāk (sliktāk, trakāk!!) nedrīkst, tas ir bīstami;

iii) es taču nevaru atrisināt jūsu sociālās problēmas, man pašam to ir vairāk nekā saprašanas;

iv) es nezinu visu, bet zinu, cik sarežģītas ir daudzas lietas;

v) līdzsvars starp “darīt labu” un “radīt kaitējumu” ir ļoti vārs;

vi) es labāk paklusēju par visu nekā pieviļu savu pacientu un zaudēju savu statusu.

Patiesībā Latvijā netiešais līgums starp ārstu un pacientu, diagnostiku un ārstēšanu uzsākot, pārlieku bieži ir neveiksmīgs. Modernā ārsta un modernā pacienta neveiksmīgās līgumsarunas sekas ir savstarpēja nesapratne:

i) vīlušies, apjukuši, nereti dusmīgi pacienti;

ii) infantilizācija jeb bērnišķīga ietiepšanās gan no pacientu, gan ārstu puses;

iii) nelaimīgi, nobijušies, aizsardzības pozīcijas ieņēmuši ārsti;

iv) pacienti vēl mazāk rūpējas par sevi, cer, ka visu izdarīs ārsti – saliks pa gabaliņam atpakaļ;

v) vājš personiskais menedžments gan starp ārstiem, gan starp pacientiem;

vi) realitātes trūkums veselības aprūpes vadībā.

Atgriežoties pie medicīnas ētikas uzstādījumiem tuvākajiem četriem gadiem, vēlos definēt – kāds tad ir mūsu sasniedzamais mērķis. Mērķis būtu vesels un apmierināts pacients, gandarīts un atalgots ārsts. To diez vai var sasniegt, nerunājot par ļoti plašu jautājumu loku – gan starp ārstiem, gan starp pacientiem (un neaizmirstot, ka jebkurš ārsts kādreiz kļūst pacients). Latvijas Ārstu biedrība ir vienīgā organizācija un struktūra Latvijā, kas runā ar abām šīm grupām – ārstiem un pacientiem. Mērķis būtu sasniegt brīdi, kad gan ārsts, gan pacients līguma (protams, ne jau papīra formas līguma, bet īstā – dvēseliskā un idejiskā) slēgšanas brīdī zinātu būtiskās medicīnas ētikas atziņas:

i) slimība, sāpes un nāve ir daļa no dzīves;

ii) medicīnai ir ierobežotas pilnvaras, īpaši risinot sociālus jautājumus, to risināšana ar medicīnas palīdzību ir riskanta;

iii) ārsti nezina visu, arī viņiem vajag psiholoģisku atbalstu lēmuma pieņemšanā;

iv) visas pacienta problēmas nevar uzkraut ārstam, gandrīz nekādas ārsta problēmas nedrīkst uzkraut pacientam;

v) ārstam jābūt atklātam, skaidrojot viņa paša ierobežojumus;

vi) politiķiem jāatsakās no ekstravagantiem solījumiem un jākoncentrējas uz realitāti.

Kas ir informēts pacients? Vai Ārstu biedrības uzdevums ir vai nav būt korektas informācijas avotam?

Pacientu tiesību likuma 6. panta pirmā daļa noteic, ka ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients devis tai informēto piekrišanu. Šī likuma 1. panta otrās daļas 2. punktā sniegta termina informētā piekrišana definīcija – tā ir pacienta piekrišana ārstniecībai, kuru viņš dod mutvārdos, rakstveidā vai ar tādām darbībām, kas nepārprotami apliecina piekrišanu, turklāt dod to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas laikus sniegto informāciju par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm.

Tomēr medicīnā realitātē ar informētu pacientu mēs saprotam nevis to, kuru rūpīgi ir apskaidrojis ārstējošais ārsts, bet to, kurš ir ieguvis ļoti dažādas, nereti apšaubāmas zināšanas par konkrēto slimību un ārstniecību. Jāsaprot arī, ka gandrīz 10% iedzīvotāju (t.sk. pacientu) tieši vai netieši paši ir saistīti ar medicīnu, viņiem ir lielākas vai mazākas medicīnas priekšzināšanas.

Mēs jau definējām, ka pacients mūsdienās zina daudz vairāk par savu slimību, diagnostiku un ārstēšanu nekā pacients pirms gadiem divdesmit vai piecdesmit. Bet šis pacients lāgā nezina, vai grib zināt visu par slimību, ārstēšanu un prognozi, biežāk smagu slimību gadījumā atbilde būtu – nē. Latvijas Pacientu tiesību likuma 4. pants liek mums informēt pacientu (tik tālu, kamēr mēs paši to zinām). Neapšaubāmi visbūtiskāk būtu pilnībā informēt pacientu attiecībā par pētījumiem un savu neziņu.

Informēts pacients ir moderns mīts, šo mītu rada sociologi, sociālantropologi, žurnālisti, politologi, un tam kā salmiņam pieķeras politiķi. Modernais informētais pacients ir ļoti atšķirīgs jēdziens dažādi runājošu ļaužu grupās, piemēram, angļu valodā ir neierobežotas informācijas gūšanas iespējas internetā, bet austrumnieki nereti principiāli izvairās no jebkādas medicīniskas informācijas.

Parasti mūsu informētā pacienta zināšanu pamatā ir no interneta un grāmatām gūtas zināšanas, ko determinē reklāma – pacients savā informācijas izvēlē daudz vairāk pakļaujas tiešai un netiešai reklāmai. Latvijas medicīnas un veselības portālu saturu vairāk nekā 80% gadījumu nosaka uztura bagātinātāju, medikamentu ražotāju un izplatītāju, kā arī atsevišķu profesiju pārstāvju pasūtīta vai ievietota informācija. Grāmatas un žurnāli, kas sniedz informāciju pacientam, bieži ir tendenciozi un tendēti uz bestsellerismu (nevar cerēt, ka apgāds Zvaigzne pēkšņi tulkos grāmatu par mitohondrijiem un to lomu slimības patoģenēzē…).

Secināsim – pacients var zināt vairāk par ārstu ļoti šaurā jomā, iespējams – viņa paša patoloģijā, taču zināšanas ir fragmentāras. Internetā latviski lasošs pacients var iegūt tikai tās zināšanas, ko tieši vai netieši ārsti ir ielikuši vai kāds vairāk vai mazāk neveiksmīgi ir interpretējis. Jāatceras, ka cilvēka uztvere dzimtajā valodā vienmēr ir atšķirīga no uztveres svešvalodās, tāpēc, lasot par slimības diagnostiku un ārstēšanu svešvalodā, pacients iegūst saraustītu un pārprastu informāciju. Jāpiebilst, ka pacients nelasa ārstu grāmatas un žurnālus, pat angļu valodās runājošās valstīs ne.

21. gadsimta sākumā lielākais informācijas avots ir elektroniskie masu saziņas līdzekļi (televīzija) un sociālie tīkli. Sociālajos tīklos pacienti dzīvo savu dzīvi (ārstu izvēlas sociālā tīkla sarunā; nereti moderni ārsti iemanās dzīvot sociālajā tīklā ar pseidonīmu; zāļu firmas šos sociālos tīklus – diskusijas, klubus, – iniciē vai rada). Tiešā veidā iesaistīties sociālajos tīklos ārstiem traucē birokrātija un regulas, taču tās nemaz netraucē pūšļotājus, dziedniekus un citus sociālo tīklu padomdevējus. Ar šo informāciju mēs varam paši sev un Ārstu biedrības valdei jautāt:

i) vai ārstu pienākums ir informēt pacientu;

ii) cik lielā mērā Ārstu biedrības pienākums ir ievietot korektu informāciju internetā;

iii) kur gūt resursus, lai interneta vidē risinātu modernās ārsta un pacienta savstarpējās līdzestības moderno diagnostikas un ārstniecības modeli?

Šie trīs jautājumi ir būtiski, atceroties, ka Ārstu biedrība pirmām kārtām rūpējas par ārstu prestižu, reputāciju, kā arī profesionālo, ekonomisko un tiesisko interešu aizstāvību. Un uz šiem jautājumiem atbildes mums būs jāsniedz visiem kopā – gan Latvijas Ārstu biedrības valdei, gan Latvijas Ārstu biedrības biedriem.