Koronavīruss SARS 2 sēj slimību un nāvi, bet daudz vairāk sēj bailes un neziņu. Nevienam nav pieredzes kā ar koronavīrusu cīnīties. Tādas pieredzes nav ne pasaules gudrākajiem epidemiologiem un virusologiem, ne politiķiem, ne ierēdņiem, ne vienkāršiem cilvēkiem, kas dreb mājas karantīnā. Un katrs cer, ka kāds cits zina visu, ka tas zinošais atnesīs tableti un vakcīnu. Tad varēs šo tableti apēst, iet uz darbu, vakarā uz teātri, tusēt pie draugiem, braukt uz Taizemi atpūsties vai uz Briseli diskutēt.

Šobrīd neviens nezina, ko mums atnesīs nākamā nedēļa, nākamais mēnesis un nākamais gads. To nezina tramvaja vadītājs, medicīnas māsa, restorāna īpašnieks un nezina arī Krišjānis Kariņš. Atšķirība tā, ka pirmie četri savu viedokli ietvīto vai ieraksta portāla komentāros, bet Kariņam jāiznāk no izolācijas pie preses un jārada iespaids, ka viņš zina visu. Jārāda spēcīga vadītāja iespaids – sak, cik viedus lēmumus es pieņemu. Un Kariņš ar ministriem pieņem lēmumus – vēl kaut ko slēgt, nu teiksim, sporta zāles vai veikalus. Jo citu ieroču, citu zināšanu viņa rīcībā nav. Un tādas pieredzes, tādu zināšanu nav arī citu valdību vadītājiem, un tad ir tikai sacensība – ko viens vai otrs slēgs, cik stingru karavadoņa tēlu parādīs karā ar vīrusu, un paši kareivīgākie arī izved armiju ielās, it kā tanki vai policijas busiņi būtu labākie ieroči pret vīrusu.

Pasaules pieredze ar koronavīrusu SARS 2, kurš izraisa Covid 19 ir četru mēnešu pieredze – no novembra vidus, kad šis vīruss pārvarēja sugu barjeru un no sikspārņa – ar vai bez starpniekdzīvnieka atnāca pie cilvēka. Mēs daudz ko par jauno koronavīrusu nezinām – ne par to vai imunitāte būs pastāvīga, ne par organisma imūno atbildes reakciju, ne par vīrusa mainību, par viņa virulences izmaiņām. Šodien es izlasīju rakstu par 7 vīrusa apakštipiem, bet atsauces un izklāsts mani nepārliecināja.

Mums ir labas zināšanas par 200 citiem koronavīrusiem, īpaši veterinārijā, un pret šiem koronavīrusiem ir vakcīnas gan vistām, gan suņiem, gan cūkām. Nekad pasaules medicīnas zinātne nav tik strauji virzījusies uz priekšu kā pēdējos divus mēnešus. Pasaules lielākajā citējamo rakstu arhīvā PubMed šobrīd, kad rakstu šīs rindas, ir pāri par 600 augsti citējamu rakstu gan par vīrusu, gan organisma atbildes reakcijām, gan ārstēšanu, gan epidemioloģiju. Katru rītu ar lielu prieku izlasu vismaz desmit jaunu publikāciju, bet pēc tam – dienas laikā vēl daudz jauna uzzinu no kolēģiem infekcionistiem, virusologiem, endokrinologiem, kardiologiem, epidemiologiem. Esmu pārliecināts, ka infektologs profesors Uga Dumpis un epidemiologs Jurijs Perevozčikovs izlasa daudz vairāk un saņem vēl precīzāku informāciju. Es patiesībā apskaužu viņu zināšanas.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu infektologi un epidemiologi veic visu iespējamo, lai saslimstība ar Covid 19 Latvijā būtu pietiekami prognozējama, netiktu izsmeltas slimnīcu rezerves, pacienti saņemtu visu nepieciešamo terapiju, ko iesaka Ķīnas, Singapūras un Rietumeiropas pētnieki un praktiķi. Bet tā kā Krišjānis Kariņš katru dienu izsakās par medicīnu, es šoreiz uzmanību pievērsīšu stāvoklim Latvijas valstī.

Mēs esam valsts ārkārtas stāvoklī 2 nedēļas, un cilvēkiem izsīkst līdzekļi – vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju ir bez uzkrājumiem un dzīvo no algas līdz algai. Pa perimetru samazinās apkalpojošā sfērā un arī ražošanā nodarbināto skaits. Mājās sēžot rezerves izsīkst. Pārlieku drīz parādīsies pirmie karantīnā sēdošie un no darba atlaistie, kam pietrūks izdzīvošanas līdzekļi. Vīrusa krīze nebeigsies ne rīt, ne parīt. Valdībai jāsaprot, ka sekas būs daudz smagākas nekā 2008.– 2009. gada banku krīzes laikā, īpaši tiem, kam ir kredītsaistības. Toreiz Latvijā ievērojami pieauga depresiju, trauksmes un citu ar psihes izmaiņām saistītu gadījumu skaits. Cilvēka psihe ir tieši saistīta ar somātiku, kas nozīmē– valstisku un ekonomisku krīžu laikā pieaug ne tikai pašnāvību skaits, bet arī saslimstība un mirstība no sirds asinsvadu, elpceļu, reimatoloģiskām, endokrīnām slimībām. Arī citas infekcijas neviens nav atmainījis. Ar šīm problēmām aci pret aci itin drīz saskarsies ārsti, kuri šodien tiek kā karavīri mesti frontes pirmajā līnijā kaujā pret koronavīrusu.

Ļoti lielas problēmas rada ieradumu maiņa, īpaši vecākiem cilvēkiem. veras ciet iespējas – ballītes, teātris, kino, sporta sacensību translācijas visiem dīvāna un alus kausa sportistiem. Man, piemēram, atņemta mīļotā nodarbe – vakaros uzspēlēt bumbu ar sava vecuma vīriem.

Ķīnas pieredze, kaut šobrīd tikai tiek apkopota, norāda, ka gada pirmajos divos mēnešos Uhaņas provincē pieauga pašnāvību skaits, kā arī atsevišķu sadzīves nelaimes gadījumu skaits. Izrādījās, ka ne visi spēj ilgstoši, dienām un nedēļām, komunicēt tikai ar savu ģimenes locekli. Ievērojami palielinājās šķiršanos skaits. Ķīnas pieredzi nevar tieši ar copy–paste pārnest pie mums, bet valsts un personiskā depresija var radīt lielākus zaudējumus nekā vīruss.

Ja jau esmu sācis bradāt pa Kariņa jomu (gluži kā viņš televizorā stāsta par slimības simptomiem), tad atkārtošos – mēs šobrīd dzīvojam kara apstākļos. Šādi apstākļi vieglāk pārdzīvojami ASV, kur robežas slēgtas, bet valsts iekšienē var pārvietoties no Sietlas līdz Maiami 5000 kilometrus. Krīzes gadījumā ASV vai lielas valstis ir visai pašpietiekamas – ražo gandrīz visu, izņemot to, ko ieved no Ķīnas.

Latvijas ikdienā daudz vairāk nosaka gan imports, gan eksports. Kara apstākļi nosaka to, ka cilvēkiem ir jāpāriet uz atbalstu nacionālajiem ražotājiem. Tas būtu laiks, kad būtu jāpērk ne tikai vietēja pārtika, bet arī Grindeks un Olainfarm ražotie medikamenti, ja tiem ir konkrēti zāļu analogi. Mūsu farmaceitisko ražotāju eksporta iespējas mazināsies dienu no dienas. Valstij nāksies taupīt. Vismaz tādā mērā, ka valdībai un pašvaldībām būtu kategoriski jāaizliedz iegādāties jaunus automobiļus un jaunas mēbeles, bet datorus – tikai priekš skolām un slimnīcām. Jāpārskata visi līgumi par jaunu tramvaju vai vagonu iegādēm un daļa jāpārskata, atbilstoši Force Majeure situācijai. Ar cietu roku jāatsakās no pārmērībām un nacionālā budžeta pozīcijām Rail Baltica projektā, kur pārāk daudz blēžu bija sagatavojušies pasildīt rokas.

Mums kopā ir uzdevums – izvairīties no vispārnacionālas spriedzes, vispārnacionālas depresijas un vispārnacionālas krīzes. Un šo krīzi vislabāk mēs varam novērst, ja publiski paužam labas, optimistiskas un tai pašā laikā– godīgas vēstis. Latvijai būtu jāpāriet no galvenām ziņām : „ārprāts, ārprāts, nomira viens pacients”, „ārprāts, ārprāts, cik daudz mirušo Itālijā” uz vienkāršu un saprotamu ziņu: „jūs ar vīrusa izraisītu klepu un drudzi saslimsiet, bet izārstēsieties, izstrādāsiet imunitāti. Tad, kad imunitāte būs 2/3 iedzīvotāju, vīruss pārstās izplatīties”. Šo ziņu mēs varētu vēl vairāk optimizēt: „ar lielāko varbūtību jūs slimību pārcietīsiet viegli vai pavisam viegli”.

Un gan Kariņam, gan man tagad būtu jāsstāsta, ka karantīnas un drošības pasākumi ir nevis tāpēc, lai mēs visi kopā no slimības izvairītos, bet tāpēc, lai vienlaikus slimnīcas nenoslogotu pārāk daudz smagu pacientu. Ja pasaules epidemioloģijas guru uzskata, ka pandēmija nav apturama, tad mums ir jābūt tai gatavai, katram cilvēkam pašam ir jāveic viss iespējamais, lai slimību pārslimotu iespējami viegli.

Vai man ir kas pavisam optimistisks, ko jums teikt? Ir, bet lūdzu neuztvert šīs ziņas par 100% drošām. No pieredzes ar SARS un MERS mēs zinām, ka koranovīrusi pakāpeniski kļūst mazāk infekciozi un izsauc arvien vieglākas saslimšanas formas. Tātad – vissmagākās slimības formas bija sastopamas Ķīnā, Uhaņā janvārī, bet jau šoruden slimība noritēs salīdzinoši vieglāk. Par šo tēzi es pats neesmu pilnīgi pārliecināts, skatoties Itālijas pieredzi. Atšķirība tikai tāda, ka par Ķīnu mums ir ievērojami vairāk informācijas.

Otra salīdzinoši optimistiskā ziņa ir pieņēmumā, ka vīruss pašlimitēsies, proti, saslimstība mazināsies un pazudīs, kā tas notika ar SARS. Uz šo pieņēmumu balstās liela daļa mūsu karantīnas pasākumi, un šo pieņēmumu stiprina teorijas par vīrusu sezonālo iedabu. Reāli medikamenti vīrusa slimības ārstēšanai tiek pētīti, pētījumi ir optimistiski vismaz četriem zāļlīdzekļiem, kas iepriekš lietoti HIV/AIDS, malārijas un citu vīrusslimību ārstēšanai. Ķīna piedāvā risinājumus. Protams, vismaz puse no Ķīnā izstrādātajām ārstēšanas vadlīnijām ir balstītas uz Ķīnas tradicionālo medicīnu – akupunktūru un fitoterapiju.

Par vakcināciju: es domāju, ka vakcīna būs gada laikā, kad vīrusa panika būs pārgājusi. Iespējams, to nojauš arī lielo farmācijas kompāniju menedžeri, jo nesteidz ieguldīt triljonus dolāru vakcīnas izstrādē. Viņi labi atceras, ka SARS vīruss (kas ir mūsu šodienas koronavīrusa SARS 2 brālis) pazuda un nevienam nenāktu prātā šodien pret to vakcinēties.

Savus parastos ieteikumus – KO DARĪT? reducēšu līdz pieciem punktiem:

• veikt visu, ko iesaka SPKC un infektologi – distancēties no citiem līdz 2 metriem, nepulcēties lielās grupās, mazgāt rokas un virsmas, neklepot, nešķaudīt un nekliegt uz citiem, ventilēt telpas, lietot cimdus un brilles, izvairīties no garāka sarunu vai iepirkšanās laika par 10 minūtēm, iespējami netuvoties vecākiem cilvēkiem un hroniskiem slimniekiem;

• ārstēt savas hroniskās slimības, īpaši cukura diabētu, paaugstinātu asinspiedienu, bronhiālo astmu, hronisku obstruktīvu plaušu slimību, sirds mazspēju utt., un sazināties par ārstēšanu ar savu ārstu;

• iespēju robežās iet, skriet, braukt ar velosipēdu svaigā gaisā – pa mežu, gar jūru, atklātos sporta laukumos. Vingrot, un vingrojumos ventilēt savas plaušas;

• nesmēķēt nemaz, minimalizēt alkohola patēriņu. Profesors Māris Taube definē, ka alkohols ir depresants, bet priekšā ir depresijas (ekonomiskas krīzes) laiks, kur alkohols ir patiesi bīstams gan katram cilvēkam, gan visai tautai;

• mīlēt un godāt savus ārstus, māsas un citus medicīnas profesionāļus.