Daugavpilī no 11. līdz 13. septembrim notika starptautiskas neatliekamās medicīniskās palīdzības un katastrofu medicīnas mācības Dzīvības cena jeb Pretium vitae 2014. Neko ļaunu nedomādams, piekritu Daugavpils domē 11. septembrī nolasīt lekciju Modernais fizikālais, ķīmiskais, bakteriālais un virusoloģiskais karš un tā konsekvences Latvijā. Zālē, kā izrādījās, sēdēja arī vairāki žurnālisti, kas manu stāstīto interpretēja un publicēja gan portālos, gan avīzēs, tiesa, nedaudz sajaucot mēri ar Sibīrijas mēri, vīrusus ar viromu, bet visādi citādi – ar izpratni. Pēc tam man nācās lasīt gan dažādi interpretētus katastrofu medicīnas mācību aprakstus, gan šo aprakstu neizpratni komentāros.

Esmu pabijis Ukrainā tuvu karadarbības zonai, joprojām sazinos ar Ukrainas mediķiem, turklāt Ukrainas veselības ministrs Olehs Musijs ir mans labs ilggadējs paziņa, ja ne draugs. Informācija, kas ir manā rīcībā, liecina, ka galvenais iemesls pamieram Ukrainā bija nevis vienas un otras puses sankcijas, Putina un Porošenko diplomātijas spējas, karadarbības rezultāti, bet fakts, ka Doņeckas-Luhanskas separātisti nolēma uzbrukt Zaporižjes (Запоріжжя) virzienā.

Zaporižje pa autoceļu atrodas 230 km attālumā no Doņeckas Dņipras krastā. 1927. gadā pēc GOERLO plāna Zaporižjē sāka būvēt hidroelektrostaciju, ko atklāja 1932. gadā. Lejpus DņiproHES 1956. gadā Nova Kahovkā uzbūvēja vēl lielāku HES, bet pie šā HES milzīgās ūdenskrātuves Enerhodarā (Енергодар) 1981. gadā tika sākta Zaporižjes atomelektrostacijas būvniecība, pirmais bloks tika palaists 1984. gadā, bet stacija pabeigta 1993. gadā. Tagad Zaporižjes atomelektrostacija ir lielākā atomelektrostacija Eiropā, bet blakus tai atrodas arī milzīga termoelektrostacija. Visi šie enerģijas uzņēmumi ir pilnībā atkarīgi viens no otra – DņiproHES sagraušana noslīcinātu atomelektrostaciju, bet Nova Kahovkas ūdenskrātuve garantē šīs atomelektrostacijas dzesēšanu.

Lūdzu lasītājus uzskatīt nākamās pāris rindkopas par manu pieņēmumu. Doņeckas seperātistu vēlmi iegūt savā pārraudzībā atomelektrostaciju (lūdzu lasīt arī Agra Auces publikāciju portālos!) ar neuzticību uzņēma kā Rietumeiropa, tā Vladimirs Putins. Zaporižjes atomelektrostacijas atstāšana bez dzesēšanas radītu ievērojami lielāku kaitējumu nekā Černobiļa, lielāku par atomieroču izmantošanu. Stacijas avārija nozīmētu katastrofu ceturtdaļai Eiropas un lielai daļai Krievijas. Šķiet, Vladimiram Putinam nebija pārliecības, ka Doņeckas puiši labi pārvalda atomenerģētiku, bet bija skaidrs, ka viņi var netīšām apšaut vai aizbiedēt atomelektrostacijas vadītājus. Un atomavāriju Eiropas centrā šodien nevēlas neviens, jo šāda katastrofa nudien atbilst trešajam pasaules karam.

Patiesībā atomelektrostacijas dzesēšanas apturēšana vai nejauša bombardēšana būtu daudz bīstamāka izklaide nekā jebkuru konvenciālo ieroču lietošana. Tiklīdz karā piedalās kāds, kas var netīšām nogāzt pasažieru lidmašīnu, jebkuram ir skaidrs, ka viņš var netīšām nobumbot atomelektrostaciju vai vienkārši HES dambi. Domāju, ka tieši pie šīs atziņas nonāca Vladimirs Putins un meklēja ceļus pamieram.

Mēģināsim īsumā no ārsta viedokļa definēt – ko nozīmētu trešais pasaules karš? Lādiņi un sprāgstvielas radītu fiziskus ievainojumus. Ķīmiskie un kodolieroči radītu piesārņojumu un toksicitāti. Vides izpostīšana nozīmētu ekoloģisku katastrofu un vides padarīšanu par tādu, kas nevar uzturēt dzīvību. Ģenētiskais karš nozīmētu izmainīt genomu gan radot slimības, gan kontrolējot vairošanos. Mikrobu karš nozīmētu reanimēt ļoti smagas infekcijas slimības, padarot izraisītājus rezistentus pret antibakteriālajiem līdzekļiem. Visbeidzot vīrusu karš, izmantojot asinsreci graujošus vīrusus, kā Ebolas vīrusu, Marburgas drudža vīrusu, Venecuēlas zirgu encefalīta vīrusu, Rifta ielejas drudža vīrusu vai Lasas drudža vīrusu. Mūsdienu karš lielā mērā ir aizgājis prom no karalauka. Vēl pirms diviem gadsimtiem armijas nostājās viena otrai pretī spožos mundieros plašā laukā un šāva, cik spēja, un uzvaru noteica drosme, karavadoņu ģenialitāte vai vienkārši sagadīšanās, toties mūsdienu karš notiek pilsētā, presē un vidē. Izraēlā, Gazas sektorā, kaujinieki ierīkoja savus štābus zem slimnīcu vai skolu ēkām, bet Ukrainas separātisti lielgabalus izvietoja bērnudārzos– sak, ja mēģināsiet iznīcināt lielgabalu, nāksies nošaut nevainīgus bērnus.

Modernais karš nekad nenozīmē – pieteikt karu, bet gan karot un izlikties to nedarām. Modernā kara mērķi ir:

• izraisīt bailes, mainīt dzīvesveidu, ienaidnieka civiliedzīvotājos sēt nepatiku, neuzticību pret savu valsti;

• samazināt populāciju, liekot karot vīriešiem fertilā vecumā un mūkot sievietēm fertilā vecumā;

• tērēt pretinieka resursus (labāk ievainot, nekā nogalināt – ievainotais modernajā karā ir grūti ārstējams, vēlāk kā invalīds – dārgi uzturams);

• trenēt savu personālu un militāristus;

• visādi, īpaši ekonomiski un sociāli, vājināt pretinieku.

Visvairāk šiem mērķiem atbilst bioloģiskais karš. Ja pēkšņi uzrastos nāvējošs vīruss un inficētu vairākus tūkstošus iedzīvotāju, tad pārpildītās slimnīcas nespētu sniegt palīdzību pat ļoti slimiem vai ievainotiem pieaugušajiem un bērniem. Vienkāršoti – šādā gadījumā netiks sniegta palīdzība pacientiem ar hroniskām slimībām, onkoloģiskiem pacientiem, bērniem, kam ir ģenētiskās slimības, veciem cilvēkiem, kam ir skleroze vai smadzeņu asinsrites problēmas.

Ļoti līdzīgs scenārijs būtu lielākām avārijām un terora aktiem. Ukrainā, laikā, kad īsts karš starp separātistiem un Ukrainas valdību vēl nebija sācies, prettanku raķete trāpīja strādnieku autobusam, kas veda ogļračus uz darbu. Deviņi cilvēki bija miruši uzreiz, bet 34 smagi ievainotie tika atvesti uz rajona slimnīciņu. Nav grūti iztēloties, kas notiktu šādā brīdī Ogres, Dobeles, Tukuma slimnīcās, līdzīgs haoss iestātos arī dižākās slimnīcās.

Tieši dienu pirms pamiera sākšanās Dņipropetrovskas Mečņikova slimnīcā (salīdzināma ar Gaiļezera slimnīcu) rīta pusē tika atvesti 200 smagi apdeguši slimnieki (cietuši no GRAD raķešmetēja) – gan militārpersonas, gan civiliedzīvotāji. Iespējams, ka konkrētajā situācijā tika izmantots fosfors. Fosfora ieroči ir aizliegti kopš 1972. gada, PSRS savus ieročus noslīcināja Baltijas jūras dziļākajā ieplakā iepretim Liepājai. Laiku pa laikam jūra izskalo mazus fosfora gabaliņus, ko savāc bērni vai vecāki cilvēki, noturot par dzintaru. Fosforam izžūstot, cilvēki gūst neticami dziļus apdegumus. Tieši šādi apdegumi bija Doņeckas kaujiniekiem, bet pierādīt fosfora lietošanu nevar. Turklāt šādu ieroču aizliegums attiecas uz karu, bet Doņeckā, kā zināms, karš nav pasludināts. Tomēr tieši konkrēto apdegumu dēļ Dņipropetrovskā ieradās diezgan daudz NATO novērotāju, kas liecina, ka arī NATO ir pamanījis kaut ko aizdomīgu.

Labi – nerunāsim par karu. 2001. gada 11. septembrī terora aktā Ņujorkā bojā gāja gandrīz 3000 cilvēku, ievainoto skaits bija daudz lielāks, bet vairākiem miljoniem ASV iedzīvotāju terora akts radīja nopietnas psihotraumas. 1931. gadā plūdos Ķīnā bojā gāja 2,5–3,7 miljoni iedzīvotāju, bet aptuveni 40 miljoni kaut kādā mērā cieta no plūdiem. Lielākā avārija pasaulē notika Indijā Bhopālā 1984. gadā naktī no 2. uz 3. decembri. Gāzes sprādziens notika Union Carbide India Limited pesticīdu rūpnīcā, pēc sprādziena cilvēki tika pakļauti galvenokārt metilizocianāta ietekmei. Valdība apstiprināja 3787 nāves gadījumus, 8000 cilvēku nomira divu nedēļu laikā. Tika reģistrēti 558 125 cietušie, no kuriem 38 478 bija guvuši smagas traumas.

2013. gada 15. februārī nokrita meteorīts Čeļabinskā (ezerā pie Čebarkulas). Dažādi ievainojumi (plīstošu logu stiklu radīti ievainojumi, nelieli apdegumi) bija 1500 cilvēkiem, bet 14 000 meklēja palīdzību slimnīcu uzņemšanas nodaļās panikas vai salīdzinoši niecīgu traumu dēļ. Čeļabinska ir nedaudz lielāka par Rīgu, tāpēc es iesaku iedomāties šādu pacientu skaitu vienlaikus ierodamies Rīgas slimnīcās.

Pašlaik Latvijā visas slimnīcas kopā (no Alūksnes līdz Liepājai un no Krāslavas līdz Ventspilij) var vienlaikus uzņemt 1500 pacientu. Tas neattiecas uz slimniekiem smagā stāvoklī, kuru uzņemšanas iespēju lielā mērā nosaka ventilācijas iekārtu kopējais skaits (stacionāru un NMPD brigāžu).

Modernais karš visvairāk notiek ideoloģiskajā frontē. Ja palasa, ko par Ukrainas konfliktu raksta Krievijā, ko Ukrainā, ko ASV, tad šie teksti “nu nemaz nav līdzīgi”. Informācija par Ukrainas konfliktu ir pilnīgi pretēja. Šādos gadījumos izdari secinājumus no tā, ko esi redzējis savām acīm. Krievijas telekanālos biju redzējis, ka Dņipropetrovska kā piefrontes josla ir pilnīgi depresīva, cilvēki aizmukuši, Kijevas varai netic. Savām acīm vēroju pilnīgi pretēju ainu – ielas bija labi apgaismotas, jaunieši vakarā bija gan uz ielām, gan klubos, neticami plaši tika vākta palīdzība cietušajiem, bija izveidotas bēgļu kopmītnes. Brīvprātīgie, galvenokārt studenti, bēgļus aprūpēja, izsniedza uzturu, siltas drēbes, slimniekus veda uz medicīnas iestādēm. Pieļauju, ka Doņeckas pusē es arī redzētu kaut ko no mums plaši paustā, kas neatbilst patiesībai.

Visplašāk tiek izplatīta informācija, ka pretējā puse lieto aizliegtus (ķīmiskus, bakteriālus, virusoloģiskus) ieročus, proti, tiek sētas bailes. Lielā mērā trešais pasaules karš notiek informācijas telpā. Tiek noplūdināta informācija, piemēram, ka cūku mēris ir apzināta provokācija. Protams, pastāv iespēja, ka Āfrikas cūku mēri izraisošais vīruss mutācijas rezultātā var kļūt bīstams cilvēkam, taču tas tiešām nenotiks Latvijas mazajās cūku fermās. Mutācija varbūt notiks, kad vīruss sasniegs Šanhajas vai Tjaņdziņas piepilsētas cūku fermas ar miljoniem cūku, kur tās dzīvo tādā “labturībā” (blīvumā), kas eiropiešiem pat prātā nenāktu.

Tie, kas tic dažādiem ļauniem sazvērestību scenārijiem, uzskata, ka SARS, cūku gripa, HIV/AIDS arī ir laboratoriju produkti, nevar noliegt, ka par to raksta pat ļoti nopietni autori.

Potenciālie bioloģiskie patogēni karā tomēr ir reāla problēma. NATO rokasgrāmatā uzskaitīti 39 līdzekļi, to skaitā baktērijas, vīrusi, toksīni utt. Patogēni izplatās paši, tāpēc vajadzīgā deva ir daudz mazāka. Visticamāk, militāristu rokās tiešām ir hemorāģiskie vīrusi, kuru mazas partijas spēj viegli inficēt lielu populāciju, jo vīruss varētu būt ļoti lipīgs. Spriežot pēc pašreizējām nostādnēm NATO, Krievijā un Ķīnā, tiek izstrādāti tādi cilvēku patogēni, kas nav nāvējoši (var atgriezties pie izplatītāja), bet gan ar bīstamu, ilgstošu ietekmi uz veselību. Pastāv pieņēmums, ka visvairāk šajā jomā tiek strādāts ar Venecuēlas zirgu encefalīta vīrusu (Venezuelan equine encephalitis virus), kā arī Ebolas vīrusam visai līdzīgo Marburgas slimības izraisītāju. Savukārt publiskajā telpā tiek nepārtraukti noplūdināta informācija par ienaidnieku rīcībā esošajiem mēra, Sibīrijas mēra, baku un citu vairāk vai mazāk aizmirstu slimību izraisītājiem.

Visticamāk, nevienai citai valstij vai valstu grupai nav pietiekamu resursu virusoloģisku ieroču izstrādei. Irākas diktatora Sadama Huseina rīcībā nebija ķīmisku ieroču, bet Sibīrijas mēra sporas raķešu galviņām tomēr bija. Vēsture liecina, ka 1979. gadā PSRS militāristiem netīšām gadījās palaist Sibīrijas mēra sporas. 2001. gadā ASV 5 vēstulēs uz Floridu, Ņujorku un Vašingtonu tika nosūtīts pulveris, kas saturēja Sibīrijas mēra sporas (Ames strain – pētniecisks paveids). Bija 22 saslimšanas gadījumi. Tomēr šāda sporu sūtīšana ir dārga izklaide, lielākoties vēstulēs sūtītais nezināmais pulveris tiešām bijis veļas pulveris. Salīdzinājumam – krievu izlūka Aleksandra Ļitviņenko slepkavība tika veikta ar radioaktīvo poloniju, kas maksāja vismaz 20 miljonus eiro. Slepkavību varētu veikt arī ar lētākiem paņēmieniem, tāpēc pasaulē valda uzskats, ka Ļitviņenko slepkavība patiesībā bija nelaimes gadījums.

Ķīmiskie ieroči ir aizliegti kopš 1972. gada. Tie pēc tam nekad nav tikuši izmantoti karadarbībā, bet itin bieži lokālos konfliktos. Katru reizi, kad kāds mēģina izmantot ķīmiskos ieročus, pasaules politiskajām lielvarām pietiek spēka šo agresoru apturēt un viņam ķīmiskos ieročus atņemt. Sīrijas konfliktā ķīmiskos ieročus izmantoja gan valdības spēki, gan opozicionāri, taču 2013. gada 21. augustā ķīmisko ieroču izmantošanas gadījumā pie Damaskas dzīvību zaudēja simtiem cilvēku, bet cieta desmitiem tūkstoši cilvēku. Kara statistiskiem skaitļiem ticēt nav vērts, turklāt allaž vainu par šādu ieroču izmantošanu viena karojošā puse noveļ uz otru. Tomēr pēc šī gadījuma abas puses atdeva starptautiskiem novērotājiem visu savu ķīmisko ieroču arsenālu. Pasaules informācijas aģentūras ziņo, ka ķīmiskie ieroči ir Irākā karojošo sunnītu rīcībā. Nemiernieku grupējums Islāma valsts Irākā un Levantē jūlijā sagrāba Al Mutannas ķīmisko ieroču ražošanas rūpnīcu ar 2500 raķešu kaujas galviņām, kas satur neiroparalītiskas vielas, tostarp zarīnu un iprītu. Jādomā, ka 2014. gadā šie ieroči tiks likti lietā. Vēl ķīmiskie ieroči ir Indonēzijas un Malaizijas nemiernieku arsenālā. Tomēr lielākas bažas ķīmiskie ieroči rada kā terorisma līdzeklis. Ja karš Sīrijā un Irākā beigsies, Eiropā atgriezīsies (vai ieradīsies jauni) musulmaņu karotāji, kas būs izcili sagatavoti terorisma operācijām.

Šis raksts ir tikai neliels apskats par notiekošo uz zemeslodes. Pašlaik pasaulē notiek četri militāri konflikti ar vairāk nekā 10 000 kritušo vai bojāgājušo: jau minētie konflikti Sīrijā, Irākā, kā arī Dienvidsudānā un Meksikā (karš ar narkodīleriem). Kari, kur kritušo skaits ir no 1000 līdz 10 000, ir konflikti Ukrainā, Izraēlā – Gazas sektorā, Ziemeļrietumpakistānā, Afganistānā, Somālijā, Centrālāfrikas Republikā, Kolumbijā, un vēl vismaz 20 valstīs pašlaik notiek lielāki vai mazāki bruņoti konflikti. Kādas ir Latvijas medicīnas konsekvences?

Pirmkārt, Latvija ir NATO dalībvalsts, bet NATO ir demokrātisku valstu alianse, kas nodarbojas ar militāriem jautājumiem. Medicīniskajos jautājumos mums vajadzētu vadīties no medicīniskā atbalsta koncepcijas (Concept of Operations of Medical Supports in Chemical, Biological, Radiological and Nuclear Environments, 2007. gada 6. dec.), kur dalībvalstīm ir strikti norādīts, kādai jābūt medicīniskā dienesta gatavībai kara gadījumam. NATO standarts ir zelta stunda, kuras laikā jāsniedz specializēta palīdzība, bet operācija ievainotam un politraumas slimniekiem jāveic, vēlākais, četru stundu laikā. Tiesa, Latvijā pašlaik nav neviena, kas valstiski atbild par traumas menedžmentu un politraumu. Pēdējie ministri – Juris Bārzdiņš un Ingrīda Circene –saglabāja galveno speciālistu dienestu tikai tādēļ, lai sasauktu kādam PR pasākumam, pastāstītu šiem speciālistiem par kādu ministrijas ieceri un ļautu parunāt par šo jautājumu pusotras stundas. Latvijā galvenajiem speciālistiem nav ne pienākumu, ne funkciju, ne atbildības, ne darba aprakstu, nemaz nerunājot par jebkādu samaksu par padarāmo darbu.

Otrkārt, Latvijā nav materiālo rezervju. Proti, materiālās rezerves ir, bet tās ir komplektētas tālajos padomju gados, tur ir nestuves un teltis, veci pārsienamie materiāli, nenozīmīgs zāļu krājums. Šīs rezerves atrodas vairākās vietās Latvijā, kam nav nekādas saistības ar palīdzības sniegšanas vietām. Patīk kādam vai ne – militāra konflikta vai terora akta gadījumā palīdzības sniegšana būs jāorganizē trijām universitātes slimnīcām, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcai un Rīgas 2. slimnīcai, kā arī sešām reģionālām slimnīcām – Daugavpilij, Rēzeknei, Valmierai, Jelgavai, Liepājai un Ventspilij.

Tātad militārajām rezervēm ir jāatrodas pie universitātes un reģionālajām slimnīcām, bet šīm rezervēm jābūt valsts pārraudzībā. Rezervēs atbilstoši NATO standartiem jābūt analgētiskiem, pretšoka, infūzijas, pretmikrobu līdzekļiem, kā arī imobilizācijas un pārsienamajam materiālam mēneša rezerves apjomā, bet vēl – NATO standartam atbilstošām autonomām elpināšanas iekārtām. Un šīs rezerves valstij ir jāiegādājas par militārā budžeta līdzekļiem. Es atbalstu to, ka valstij ir jātērē 2% sava budžeta militārajiem mērķiem, bet par šo naudu mums, iespējams, nevajag vecus angļu bruņutransportierus vai grimstošus pretmīnu kuģus. Mums par šo naudu ir jāveido rezerve, lai mēs glābtu savus ievainotos un cietušos kara apstākļos. Attiecībā uz šo rezervi jāveido arī glābšanas autotransporta rezerve. Ukrainas pieredze liecina, ka sanitārais helikopters ir iekārojamākais mērķis, un arī viena sanitārā lidmašīna jau ir notriekta. Tātad pacientus un ievainotos nāksies vest ar autotransportu, vislabāk, ja slimnīcu rezervē būtu dažas mašīnas ar iespējām transportēt vienlaikus 4–6 cietušos, daļu uz nestuvēm, daļu – sēdus. Arī šādu rezerves autotransportu neiegādāsimies par medicīnas budžetu, bet gan par militārajai jomai paredzēto naudu.

Latvijā Aizsardzības ministrija un Veselības ministrija nekomunicē. Ierēdņi Aizsardzības ministrijā pat nenojauš par veselības jomas iespējām un cilvēkresursiem, bet Veselības ministrijas ierēdņi krīt panikā par jautājumiem, kā ārstēt vai glābt militārpersonas. Mobilizācijas likums eksistē uz papīra un nav izmantojams reālajā dzīvē medicīnas darbinieku mobilizācijai. Krīzes, katastrofas, terora akta vai militāra konflikta gadījumā nav nekādas iespējas ietekmēt un pārkārtot stacionāru darbu, organizēt ārstu un māsu personālu, jo medicīnas aprūpei ir tikai naudas subordinācija – medicīnas iestādes pieder pašvaldībām vai privātpersonām. Vēl vairāk – mums realitātē nav militārās medicīnas, mums 20 gadus ne studentiem, ne ārstiem nekad, nekur nav mācīti militārās medicīnas pamati.

Labā ziņa, protams, ir tā, ka brīdī, kad rakstu šīs rindas, karadarbība Ukrainā ir pieklususi, pamiers, kaut arī ar diegiem šūts, tomēr izrādās visai stingrs. Slimnīcā, kurā četrus mēnešus ieveda vidēji trīsdesmit astoņus politraumas slimniekus (šauts ievainojums + apdegums + kontūzija) dienā, tagad ieved 1–2 ievainotos ar mazāka apjoma ievainojumiem. Latvijas iedzīvotāji jau piemirsuši nesenos notikumus, raiti seko TV seriāliem, priekšvēlēšanu debatēm un modes skatēm. Politiķi atviegloti uzelpo, ka viņiem jelkāda atbildība atkal iet secen, pārdod valsts banku, iepērk mundierus un plintis.

Latvijas Ārstu biedrība 28. novembrī rīkos konferenci par militārās medicīnas konsekvencēm Latvijā, aicinot galvenokārt ārvalstu lektorus – ārstus ar pieredzi militāro konfliktu zonās. Ārstu biedrība vērsusies pie Valsts prezidenta un valdības ar aicinājumiem atjaunot militāro kursu medicīnas studentiem, veidot modernas medicīnas materiālās rezerves, bet 2015. gada sākumā – laikā, kad Latvija būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts, rīkot augsta līmeņa konferenci Karš Ukrainā, medicīniskās konsekvences Eiropā. Kopā ar Veselības ministriju un Aizsardzības ministriju plānojam 2015. gadā katastrofu medicīnas mācības apvienot ar militārām mācībām.

 

Mēs nevēlamies karu, bet vēl mazāk – karu, kam neesam gatavi, kurā mēs neorganizētības, nesagatavotības, nemākulības dēļ zaudētu savus cilvēkus.