Ziemassvētki atnāk gaidīti, nevis kā ziema ar negaidītu un nenotīrāmu sniegu no ceļiem un ledu uz gājēju pārejām. Esmu pārliecināts, ka Ziemassvētkus sagaida pat Rīgas domes vadītāji, kas citādi izbrīnēti un pārsteigti blenž uz lielajām lāstekām no Rīgas namu jumtiem pēc tam, kad dažas no tām jau kritušas uz rīdzinieku galvām. Gaidīšanas prieks latviešiem ir raksturīgs. Latviešiem gēnos teikts– labs nāk ar gaidīšanu. Jau pēdējos piecus gadus latvieši gaida banku krīzi. Un neviļas– laiku pa laikam banku krīze pienāk. Tiesa, tā piezogas no negaidītās puses, tieši no tās, kuru raksturo augstākais sirdsmiera procents. Un latvietim nav lāga skaidrs– kas viņam trāpa biežāk– bankas maksātnespēja vai kārtējās vai ārkārtējās vēlēšanas vai kārtējais nejēdzīgais referendums. Dažas bankas milzīgus līdzekļus iegulda realitātes šovos, kur nāk un iet jauni nedziedātāji. Dažas telekompānijas naktīs rok lielas bedres un pasaulei stāsta par meteorītu krāteriem.
Dažām bankām nekas nav jādara– viņu vietā visu paveic tenkas– realitātes šovā iesaistās pusmiljons ļaužu, kas sacenšas naudas izņemšanā no bankomātiem, bet bankas nosaukumu dažādos locījumos par brīvu liek uz visu laikrakstu pirmajām lapaspusēm, televizora diktors bankai velta divas trešadaļas ēterlaika. Jaukiem Ziemassvētkiem tomēr viena banku krīze iederas labāk nekā referendums par nepieciešamību ziemassvētku pantiņus skaitīt krievu valodā. Banku krīzi visvieglāk radīt tiem, kas pavēro zviedru strādīgumu, atklāj, ka zviedru remonstrādnieks bankomātu spēj labot vairākas dienas, un par bankomāta nestrādāšanu paziņo radiem uz Latviju. Latvieši nostājas rindā pie bankomātiem un kārtējo reizi izņem visus ietaupījumus, vecmāmiņas pensiju un 250 latu kredītu piedevām. Neskatoties uz Ilmāra Rimševica un citu amatpersonu zvērestiem, visi paliek pārliecībā, ka viena, otra vai trešā banka nupat ir bankrotējusi tepat Latvijā, Zviedrijā vai nedod dievs, ASV. Pirmajā dienā pēc Ziemassvētkiem latvieši ierodas darbā. Visi grāmatveži un ierēdņi gan ministrijās, gan pašvaldību institūcijās sēžas pie datora vienlaicīgi– atver mīļoto Windows un dodas uz savu interneta banku pārbaudīt– vai vēl kaut ko varētu noskaitīt no neuzticamās bankas prom. Šajā mirklī interneta banka uzkaras un latvietis saņem vēsti– „interneta banku skārušas īslaicīgas problēmas”. Ko padomā latvietis? Plkst. 9.20 no Facebooca, skypa un citām ierindas rīta izklaidēm uz interneta banku pārsviežas arī igauņi un leiši, jo viņi kaut ko ir dzirdējuši par latviešu paniku ap banku. Viņi saņem šo pašu informāciju par īslaicīgām problēmām. Ko padomā igauņi un leiši? Pareizi– to pašu ko latvieši. Tad viņi metas uz tuvākajiem bankomātiem, stājas rindā, nervozi gumza kredītkarti un šajā izņemšanas gaisotnē vada laiku starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Ziemassvētki ir saskaņas un piedošanas laiks. Visi tie, kam Ziemassvētku nav pūlas Ziemassvētkos radīt neiecietību. Vislabāk tas padodas sveštautiešiem, kuru eliģijā par Ziemassvētkiem nav ne vārda. Naidu un nesaskaņu nav grūti stimulēt gadā, kad izdevies nejēdzīgākais referendums un nejēdzīgākās ārkārtas vēlēšanas. Augustā Latvijā tika uzstādīts nacionālais rekords slepkavību skaita ziņā, un šis sasniegums tika gūts zem svētā Saeimas atlaišanas karoga. Cilvēka prāts ir vienkāršs kā pieckapeika– skatot kā valstsvīri viens otru apsaukā un gāna, cilvēki saprot, ka ļaunas lietas šai valstī ir cieņā un godā. Un tomēr– pēc gada, ko raksturoja vājprāta politika un bezcerīgi partejiski jaunveidojumi, nāk skaidrais piedošanas brīdis. Īstens latvietis ir īstens kristietis, baznīcā iet Ziemassvētkos, kā arī sava bērna, brāļa vai drauga laulības ceremonijas laikā. Tad nu mācītājs kā sendienās ir vienīgais psihoterapeits, jo īstos psihoterapetus latvietis neapmeklē. Ja vācieši, angļi un francūži uzrāda savās valstīs stresa un depresijas māktos cilvēkus turpat trešdaļu nācijas, tad mūsu veselības statistika neko tādu nenovēro. Sākot no vēlēšanām, kas citugad notiek septembrī, citugad oktobrī radio vai televīzijā ir divu veidu reklāmas– kā pareizāk aizņemties naudu vai džinglbelzs kā Ziemassvētku reklāmmūzika. Patiesībā ir tikai divas lietas, ko cilvēks būtu pelnījis uzzināt Ziemassvētku vēstī– pirmā būtu– kā nepieļaut, lai viņa bērns vai mazbērns neuzgāž sev uz krūtīm karstu zupu vai tēju, uz galvas– eglīti ar svecītēm vai rokās nepaņem karstas alvas laimes. Otrā– neapreibināties tiktāl lai sajauktu hipofondu (šeit nav domāti konkrēta firma, bet kredītiestādes, kas naudu iemāna nelielās devās uz lieliem procentiem) reklāmu ar basketbola komandas VEF reklāma un ņemtu naudu, kas pēc tam būs asarām acīs jāapmaksā līdz nākamajiem, aiznākamajiem vai daudz vēlākiem ziemassvētkiem. Tas, kas šobrīd Latvijai pietrūkst, ko vajadzētu Zemassvētkiem celt, ir mentālā veselība. Mentālā veselība valsts mērogā, lai nepakļautos sīkmanīgiem rīkojumiem Nr. 2 vai svešas valsts provokatoru organizētai parakstu vākšanas kampaņai, kas saškeļ Latvijas iedzīvotājus pēc nacionālā principa. Garīgā veselība nozīmē daudz vairāk nekā antidepresantu lietošana vai plostu neesamība. Trauksme un depresija ir pilnīgi normāli cilvēka ikdienas stāvokļi, ko nepieciešams pārvarēt. Psihiskā veselība nozīmē spēju tikt pāri stresam valstī, darbā, ģimenē, un turpināt produktīvi strādāt. Patiesībā jau labs ģimenes ārsts visai labi spēj atdiferencēt trauksmi, stresu, depresiju no klīniskas shizofrēnijas vai maniakālas depresijas. Psihiska veselība patiesībā ir līdzsvars. Līdzsvars starp prieku un bēdām, līdzsvars starp enerģijas uzplūda optimismu un raizēm, līdzsvars starp možumu un nopietnām pārdomām, līdzsvars starp draudzību un nepatiku, starp mīlestību un naidu, starp optimismu un realitāti. Tad kāpēc tas viss Ziemassvētkos, nevis padomi– kā mazāk ēst taukus un cukuru, mazāk dzert šnabi, bet vairāk augļus un dārzeņus? Laikam jau tālab, ka tas, kas garīgi stabils un līdzsvarots, pats itin labi atrod ceļu uz alkohola un tabakas nelietošanu, uz sportu un kustību, uz kultūru un mākslu, uz nepārmērīgu ēšanu un mīlestību pret savu zemi, tautu un valsti. Ziemassvētku veselībā izšķiroša ir spēja no sirds priecāties.
(22.12.2011)
Jaunākie komentāri