Pa Rīgas un Pierīgas mežiem skrienu 45 gadus, kas nozīmē – vairāk par 100 tūkstošiem kilometru. Manā dzīvē ir bijuši mēneši, kad esmu noskrējis vairāk par 1000 kilometriem, tagad labi, ja noskrienu 80 mēnesī, savulaik skrēju ātri, tagad – klibojot, savulaik labprāt skrēju katrā kalnā, šobrīd – apkārt tiem. Pagājušo sestdien Rīgas rogainingā startēja vairāk nekā 1000 cilvēku, un gandrīz visi vienlaikus dienas vidū ieskrēja Kleistu mežā. Izrādījās – tur visi Imantas suņmīļi bija aizveduši klusumā pastaigāties savus mīluļus, un gan suņi, gan saimnieki bija panikā par milzīgām skrienošu ļaužu masām.

Vienmēr esmu izvēlējies skriešanai meža taku, un kur vēl Rīgā ērti skriet, ja ne pa Biķernieku mežu vai Šmerli – šeit esmu noskrējis desmitiem tūkstošus kilometru. Un ticiet – es neesmu ne čaklākais, ne meistarīgākais, ne uzcītīgākais orientierists savā vecuma grupā. Vismaz daži mani jaunības draugi šajā laikposmā saskrējuši divtik.

Šajā laikposmā skrienot esmu sastapies ar tūkstošiem suņu, kas pie saites vai bez tās, brīvi skrienoši un rejoši vai savās darīšanās aizņemti šķērsojuši manu skrējienu. Arī mani, kā jebkuru citu skrējēju, ir satraukuši suņi, kuru dēļ esmu bijis spiests apstāties, lai rējējam izskaidrotu, ka viņš ir kļūdījies. Diezgan viegli novērtēt – dobermanis, rotveilers un dažādi terjeri ir iegansts uz brīdi skriešanu pārtraukt. Labradors, vācu aitu suns un mazāki kranči labprāt pieņems uzaicinājumu pievienoties tavam skrējienam, bet tālumā atskanēs saimnieku izmisīgie “Džeri, Džeri…” vai “Zero, Zero, pie manis!”. Haskijs mežā nozīmē, ka mēs esam netīšām tikušies, un viņš labprāt pados ceļu.

Manos simttūkstoš kilometros man neviens nav centies iekost, tiesa, dažas reizes esmu nometies četrrāpus, lai pierādītu, ka šoreiz suņam nav taisnība, un lielākais šajā situācijā esmu es. Nu labi, esmu paņēmis rokā arī lielāku zaru, tad gan rējējs, kā likums, atceras, ka viņam ir arī citas darīšanas. Man līdz šim nebija ienācis prātā, ka es varētu ņemt līdzi pistoli treniņā. Man ir draugs, kas treniņā Mežaparkā ņem līdzi gabalu desas ar ko suņus pielabināt, tiesa, dažkārt pēc sarunas svešais suns ne tikai pavada kopā ar viņu visu treniņu, bet pavada līdz mājām un jūtas apvainots, ka netiek ielaists dzīvoklī.

Es tiešām uzskatu, ka suns mežā ir jāved pie saites, īpaši, ja tas nav zelta retrīvers ar pastāvīgu laimīgu smaidu sejā. Es tiešām uzskatu, ka klaiņojošie suņi un kaķi ir nevēlama parādība un ar to problēmu jātiek galā, galvenokārt tādēļ, ka nodara postu dabai. Tomēr tad, ja kāds dodas skriešanas treniņā ar kaujas pistoli, ņemot līdz otru aptveri (!), es jūtos daudz vairāk apdraudēts nekā gadījumā, ja mani pārsteidz dusmīgs kvankšķis.

Skriešana visā pasaulē ir neticami drošs pasākums. Esmu skrējis Kolumbijā, esmu skrējis cauri Riodežaneiro graustu rajoniem un gar Āfrikas nabago būdiņām. Skrējējs pasaulē patiesībā nekur nav apdraudēts. Ja kādam skrējējam ienāk prātā ņemt līdzi pistoli, to varētu uzskatīt par paranoju (paniskām bailēm). Bet tā otra aptvere izskatās pēc vēlmes šaut un šaut.

Pašlaik publiskajā telpā un likumsargājošajās institūcijās par vainīgo personu nesenajā Biķernieku meža konfliktā, kur skrējējs raidīja šāvienus suņa virzienā, tiek padarīts Ghetto Games organizators Raimonds Elbakjans, kurš, apzinoties situācijas nopietnību, aizturēja neprātīgo skrējēju.Es teiktu – nedod Dievs, ka mūsu mežos parādās „skrējēji” ar pistolēm.