Viktors Kalnbērzs, traumatologs, ortopēds, Dr.habil.med., Latvijas ZA īstenais loceklis, Krievijas ZA īstenais loceklis
Atmiņas pierakstījis Pēteris Apinis
Profesoru Aleksandru Bieziņu atceros kā bērnu ķirurgu jau no studiju gadiem, un tie bija pagājušā gadsimta piecdesmitie gadi. Daudzi Latvijas Universitātes profesori un docētāji bija devušies trimdā, un palikušajiem nācās ļoti daudz docēt. Tāds bija arī profesors Aleksandrs Bieziņš, viņš daudz operēja, lasīja lekcijas, vadīja studentiem praktiskās nodarbības, bet īpaši pamanāms viņš bija ārstu konferencēs. Viņš studentiem un jaunajiem ārstiem bija ļoti liela autoritāte, un es apbrīnoju viņa spējas, zināšanas un operatīvo aktivitāti.
1964. gadā tika dibināts Traumatoloģijas un ortopēdijas institūts, un Aleksandrs Bieziņš bija gan viens no institūta dibinātājiem, gan viens no aktīvākajiem ķirurgiem – jau kopš institūta dibināšanas viņš bija galvenais institūta bērnu ķirurgs. Vēl vairāk – profesors bija ļoti aktīvs arī administratīvajā darbā, un Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta direktoram Arčilam Mačabeli (1905–1960) bija galvenais balsts bērnu ķirurģijā. Tāda atmiņā paliekoša lieta bija dežūru nodošana un pieņemšana – ārsti konferences formā ziņoja par pacientiem, vienmēr bija diskusijas un vienmēr runāja Aleksandrs Bieziņš.
Studiju gados nācās asistēt Bieziņam. Laikā, kad studēju sestajā kursā, biju Ķirurģijas pulciņa priekšsēdētājs un subordinators un Traumatoloģijas institūtā pavadīju ļoti daudz laika. Pēckara periodā brūču apstrādei pievērsa ļoti nopietnu uzmanību, un arī man nācās daudz strādāt gan pie brūču primārajām apstrādēm, gan sniedzot neatliekamo palīdzību. Tad arī man nācās asistēt Aleksandram Bieziņam, un esmu daudz guvis no viņa atbildīgās attieksmes pret palīdzību traumatoloģiskam slimniekam. Bieziņš gan pirms, gan pēc operācijas skatīja pacientu pats. Pirms operācijas Aleksandrs Bieziņš vienmēr pārbaudīja asinsgrupu, vienmēr pats pašrocīgi ierakstīja pacienta asinsgrupu slimības vēstures 1. lapaspusē un ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi parakstījās zem šī dokumentālā ieraksta. Pie operāciju galda Bieziņš bija mierīgs un delikāts ar izteicieniem. Viņš īsti neatbilda padomju laika liela ķirurga tēlam, jo tajā laikā normāls ķirurgs meta uz grīdas neasu skalpeli un rupjiem vārdiem lamāja māsiņu. Bieziņš operēja diezgan ātri, manuāli bija ļoti labs. Varētu teikt – Bieziņam bija zelta galva un labas rokas.
Ķirurga darbs nozīmē arī naktī novērtēt slimnieku un koriģēt ārstēšanu, Bieziņš šai ziņā bija atsaucīgs – uz slimnīcu brauca arī vēlu vakarā un agri no rīta.
Tas bija 1950. gads. Studijas it kā turpinājās tieši tāpat kā līdz šim, bet mums izskaidroja, ka mēs vairs neesam Latvijas Universitātes, bet gan Rīgas Medicīnas institūta studenti. Tā nu es, nomācījies visus pēckara gadus Latvijas Universitātē, saņēmu Rīgas Medicīnas institūta diplomu, toties – pirmo diplomu ar izcilību.
Liela daļa inovāciju iniciatīvu ortopēdijā nāca no Bieziņa. Un ne tikai bērnu ortopēdijā, bet ortopēdijā vispār.
Ārējās fiksācijas aparāti Latvijā ienāca, pateicoties Aleksandram Bieziņam. Traumatoloģijas un ortopēdijas institūts saņēma pirmos salīdzinoši vienkāršas konstrukcijas Gudušauri ārējās fiksācijas aparātus. A. Bieziņš sāka pagarināt ekstremitātes ar Gudušauri ārējās fiksācijas aparātiem. Tiesa, pirmais mēģinājums nebija veiksmīgs – kaulu gali novirzījās un gandrīz perforēja ādu, aparātu nācās noņemt un atgriezties pie ekstensijas.
Ārējā fiksācija ļāva pakāpeniski aiziet no ekstensijas. Ekstensija prasīja milzīgu pacietību no pacienta – atsvars bija līdz 10 kilogramiem, bērniem tādēļ nācās gulēt ar galvu uz leju.
Vienlaikus ar ārējo fiksāciju parādījās arī plāksnes. Kopā ar Aleksandru Bieziņu sākām izmantot plāksnes kaula fiksācijai – līdz tam galvenokārt tika izmantota intramedulāra fiksācija ar naglu. Viens no maniem pirmajiem patentētajiem izgudrojumiem tiešām bija speciāla plāksne.
Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā bērnu ķirurģija ļoti uzplauka, bija atsevišķa bērnu nodaļa, kuru vadīja Kārlis Krūmiņš, kas bija karā piedalījies kā leģiona ārsts. K. Krūmiņu raksturoja izcilas zināšanas, aktivitāte, koleģialitāte un spēja būt atvērtam jaunām metodēm. Piecdesmitajos gados Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā tika veiktas arī barības vada plastikas bērniem. A. Mačabeli sāka retrosternālo barības vada plastiku. A. Bieziņš parasti veica antetorakālo zemādas plastiku un tāpēc tomēr zaudēja šai jomā.
Aleksandrs Bieziņš daudz laika pavadīja Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā, šķiet, ka daudz vairāk nekā bērnu slimnīcā. Tomēr katru dienu viņš paguva aizbraukt ne tikai uz šīm abām slimnīcām, bet arī paguva piedalīties dažādās konferencēs, sēdēs, plānošanās. Viņš ļoti mīlēja braukt pie stūres, viņam bija liela ērta mašīna ZIM, ar ko viņš aktīvi pārvietojās no Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta uz bērnu slimnīcu.
Nebija jau tā, ka A. Bieziņš strādāja tikai ar lūzumiem un ekstremitāšu deformācijām, gan bērnu slimnīcā, gan traumatoloģijas institūtā viņš daudz domāja un virzīja operatīvo aktivitāti arī citu patoloģiju ārstēšanā – piemēram, mēģināja attīstīt sirds operācijas. Viņam tiešām bija plašs redzeslauks un lieli plāni. Es ļoti labi zinu, ka arī bērnu slimnīcā A. Bieziņš bija ļoti aktīvs kā ķirurgs, bet man gribas teikt – A. Bieziņš kā ortopēds un traumatologs bija vairāk nekā bērnu ķirurgs un pediatrs, viņa sirds un domas bija Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta bērnu ķirurģijas nodaļā.
Viņam bija ļoti labas angļu, vācu un krievu valodas zināšanas, viņš daudz lasīja svešvalodās, viņš mācēja sagādāt sev ārvalstu žurnālus. Viņa pasaules medicīnas zināšanas ļāva viņam kļūt par autoritāti ne tikai Latvijā, bet visā PSRS. Pateicoties A. Bieziņam, uz Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta bāzes notika arī konferences, bet, sākot no sešdesmitajiem gadiem, tās bija PSRS mēroga konferences, un aktīvākais lektors vienmēr bija Aleksandrs Bieziņš. Arī Maskavā viņš bija ļoti ieredzēts – viņš izveidoja pirmo PSRS jauno bērnu ķirurgu skolu, kurā, kā atceros, aktīvi piedalījās gan Jānis Gaujēns, gan tagad pasaulslavenais bērnu ķirurgs, Krievijas Ārstu palātas prezidents Leonīds Rošaļs, kurš publiski A. Bieziņu joprojām sauc par savu skolotāju.
Sadzīvē Bieziņš bija ļoti sirsnīgs cilvēks. Bieži braucām ar vilcienu kopā uz konferencēm Maskavā. Tolaik Maskavas vilcienā bija speciāls SV vagons, kur varēja pasūtīt ēdienu. Aleksandra Bieziņa sieva vienmēr bija sagādājusi uzkodas ceļam, bija sacepusi kotletes un gaļu ne tikai savam vīram, bet visiem līdzbraucējiem. A. Bieziņš tad nu dalījās ar savu ēdamo, pasūtījām tēju, ēdām un runājām par traumatoloģiju.
Kā svešvalodu zinātāju Aleksandru Bieziņu iekļāva PSRS ortopēdu delegācijā braucienam uz Kanādu, Montreālu. Tieši tur viņš pieļāva kļūdu – viņš atļāvās sniegt interviju televīzijā labā angļu valodā un televīzijā atļāvās paslavēt Kanādas bērnu ķirurgu panākumus. Tas bija tieši tas laiks, kad A. Bieziņu mēģināja virzīt par PSRS Medicīnas zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli. Bija savākta milzu mape par A. Bieziņa darbību zinātnes attīstībā, bērnu ķirurģijas attīstībā, pedagoģijā. Šajā mapē bija publikācijas PSRS un ārvalstu žurnālos. Diemžēl tieši šī neveiksmīgā intervija Kanādas televīzijā kļuva par iemeslu, kāpēc A. Bieziņš nesaņēma Latvijas kompartijas centrālkomitejas atbalstu un ievēlēts par korespondētājlocekli netika.
Īsti nebija skaidrs, kurš no Latvijas centrālkomitejas locekļiem bija tas, kas apturēja A. Bieziņa virzīšanu uz PSRS Medicīnas zinātņu akadēmiju, jo A. Bieziņam bija labas attiecības ar kompartijas darbiniekiem, viņš bija ietekmīgs arī ārpus medicīnas. Latvijā A. Bieziņam bija pieeja visiem valdības vīriem, jo bērni un mazbērni bija taču arī augstiem kungiem. Tolaik allaž, ja bija saslimis kāda ietekmīga vecāka bērns vai mazbērns, bija pieņemts lūgt A. Bieziņa konsultāciju.
Visu veidu goda rakstus un apsveikumus A. Bieziņš katru gadu saņēma no visas PSRS, viņam skapis bija pilns ar goda rakstiem un apsveikuma vēstulēm.
Īpašs stāsts ir par profesora A. Bieziņa lekcijām. Viņš bija interesants lektors, jo varēja stāstīt ne tikai par to, ko veic bērnu ķirurgi citās slimnīcās, bet allaž varēja dalīties arī ar savu pieredzi. Parasti viņa lekcijas sākās ar slimnieku demonstrāciju. Asistentam bija jāatlasa pacienti. Tad asistenti ziņoja par pacientiem, rādīja rentgenuzņēmumus, bet profesors to visu komentēja. A. Bieziņam ļoti patika uz negatoskopa rādīt un komentēt rentgenuzņēmumus. Tas bija laiks, kad parādījās aparāti, ar kuriem varēja demonstrēt fotonegatīvus un pat slaidus no 8 mm filmiņas, kas deva pārskatu – ko ķirurgs operācijā dara. Tomēr šīs projicēšanas metodes A. Bieziņam pārņemt bija grūti, un viņš to darīja reti un maz.
Aleksandrs Bieziņš bija viens no žurnāla Veselība izdošanas iniciatoriem. Viņam ļoti gribējās ārstu zinātnisku žurnālu latviešu valodā, bet kopā ar citiem latviešu profesoriem viņi Maskavā vismaz izcīnīja populārzinātniska žurnāla izdošanas tiesības. A. Bieziņš kļuva par aktīvu redkolēģijas locekli, kas lasīja visus iesniegtos rakstus un aktīvi komentēja.
Mani izsauca ministrs Ādolfs Krauss un paziņoja, ka man uzticēts kļūt par galveno redaktoru. Pieredzes nebija nekādas vai, pareizāk sakot, – bija pieredze studentu zinātniskajā biedrībā kā sienas avīzes un drukātas ziņojumu lapas redaktoram. Šķita neiespējami uzņemties atbildību par žurnālu, īpaši jau tāpēc, ka tas bija laiks, kad man bija jāaizstāv kandidāta disertāciju, ļoti aizrāvos ar disertācijas noformēšanu un satura papildināšanu.
Ā. Krauss izskaidroja vienkārši – mana kandidatūra izrādījās apspriesta Centrālkomitejā, manai kandidatūrai piekritis bija Arvīds Pelše. Ā. Krauss manu iecelšanu galvenā redaktora amatā komentēja šādi: “Ņe suģba igrajet čelovekom, a ceka igrajet čelovekom.” (Nevis liktenis spēlējas ar cilvēku, bet gan centrālkomiteja.) Pēc šādiem argumentiem itin negribīgi biju spiests piekrist kļūt par žurnāla Veselība galveno redaktoru.
Mans galvenais satraukums bija – vai būs atsaucība no kolēģiem rakstīt žurnālā, jo vajadzēja daudzus žurnālus visa gada garumā nodrošināt ar materiāliem.
Atsaucība bija ļoti liela – mediķi, zinātnieki un pedagogi kļuva par žurnāla aktīviem autoriem. Pirmie numuri tika ļoti pozitīvi novērtēti īpaši presē un radio. Ārsti saprata, ka viņi kontaktē ar atsaucīgu pacientu auditoriju, bet žurnāls Veselība cēla ārstu autoritāti.
Redkolēģijā lielākā nozīme bija Augustam Kirhenšteinam un Aleksandram Bieziņam. Kaut arī Augusts Kirhenšteins bija cienījamā vecumā, viņš brauca uz redkolēģijas sēdēm, pats rakstīja, pats deva komentārus. Aleksandrs Bieziņš rakstīja par bērnu slimībām, bet prieku viņam sagādāja raksti par ekstremitāšu deformāciju. Redkolēģijā bija iecelts arī ginekologs Rafails Šubs, bet viņš, šķiet, latviešu valodu nesaprata un redakcijas darbā nejaucās.
Tā A. Bieziņš mani ievilka tajā apritē, ko sauc par medicīnas žurnālistiku. Tiesa, jau pēc nepilniem diviem gadiem – 1959. gada decembrī – es kļuvu par Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniskās pētniecības institūta direktoru, un par žurnāla Veselība galveno redaktoru kļuva farmakologs Jānis Šusters. Savukārt, A. Bieziņš Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā kļuva par direktora vietnieku zinātniskajā darbā, un mūsu kopdarbs lika pamatu tam lielajam zinātnisko pētījumu apjomam, izgudrojumiem, patentiem, disertācijām un konferencēm, ar ko Latvijas Traumatoloģijas un ortopēdijas institūts kļuva pazīstams un ietekmīgs Padomju Savienībā un visā pasaulē.