Mūžsens jautājums: “Ko darīt?” Ko darīt situācijā, kad naudas nepietiek? Ko darīt situācijā, kad politiķi nesaprot? Patīk kādam vai nepatīk, Latvijas valsts budžets nekad nav veidots pēc sistēmas, cik procentu no budžeta vai no IKP kurai nozarei vajag. Latvijas budžets allaž veidots pēc principa – iepriekšējais budžets ar korekciju. Latvijas ekonomika gadā pieaug par 2–5%, nedaudz vairāk pieaug budžets, un nākamā gada budžets tiek rēķināts 102–105% no iepriekšējā gada. Tos dažus procentus tad nu uz savu pusi staipa armija (likumā paredzēti 2%, kas garantē dalību NATO, bet realitātē armiju finansējam mazāk), iekšlietas (policisti un muitnieki savu toleranto attieksmi pret kontrabandistiem, točkām, huligāniem pie Brīvības pieminekļa pamato ar mazajām algām), izglītība un zinātne, kultūra un, protams, medicīna. Tātad objektīvi medicīna varētu pretendēt uz 1% no iepriekšējā gada budžeta klāt. Un tas nebūtu maz, vismaz vairāk nekā nekas. Bet man šķiet – nebūs nekas.

Vispirms jau tāpēc, ka vairāk nekā 100 000 cilvēku parakstījās par pensiju indeksāciju. Arī mediķi un skolotāji. Viņi parakstījās zem saukļa – nekādā gadījumā nepalielināt medicīnas un izglītības darbinieku algas. Jo minimāla pozitīva kustība pensijās noēd visu iespējamo pieaugumu. Atcerēsimies – krīzes gados medicīnas darbinieku algas samazināja par 20–30 procentiem, bet pensijas ne. Tāpēc vidējā medicīnas māsas alga ievērojami atpaliek no vidējās pensijas. Tās gan maksā no sociālā budžeta, taču starp nozaru budžetiem Latvijā darbojas savienoto trauku princips – valsts budžets sedz sociālā budžeta problēmas.

Pašlaik visneaizsargātākās ir daudzbērnu ģimenes un vientuļās mātes (viņu vidū arī medicīnas māsas un skolotājas). Vientuļa māte ar diviem bērniem dzīvo zem iztikas minimuma. Valstij vajadzētu izšķirties, ko atbalstīt – atbildīgā darbā strādājošu medmāsu vai pensionāru. Kas notiks? Pareizi – Latvijas valsts indeksēs pensijas un nepalielinās medicīnas darbinieku algas, jo pēc zaudējuma Rīgas vēlēšanās šā gada jūnijā (prognoze) valdošā koalīcija nevarēs atļauties zaudēt arī Saeimas vēlēšanās nākamruden. Bet vienīgais atbildīgais vēlētājs mūsu valstī ir pensionārs. Un politiķi to zina, viņi ir gatavi iztapt.

Ir arī otra caurā kabata Latvijas budžeta žaketē – tie ir nesaimnieciski uzņēmumi, kas pamanījušies valsti nostādīt ķīlnieka situācijā. Nerunāsim par Parex un airBaltic – abas šīs kompānijas no nodokļu maksātāju naudas paņēmušas ievērojami lielāku naudas summu nekā divu gadu medicīnas budžets. Tagad priekšā Liepājas metalurgs, kura glābšana valstij droši vien izmaksās vairāk nekā ceturtdaļu medicīnas budžeta.

Vēl dažas valstiskas izšķērdības – tukši superdārgi tramvaji kursē uz Mežaparku; tika uzcelts milzīgs monstrs – Iekšlietu ministrijas ēka Čiekurkalnā, toties vējš gaudo pa izsistiem logiem arhitektūras pērlēs stūra namā un Raiņa bulvārī; tiek celts Ieņēmumu dienesta nams, kas atkal nozīmēs kabinetu skaitam atbilstošu ierēdņu skaitu. Un, kad uzzinu, ka ministrs Sprūdžs Vides ministrijā savam birojam ir sacēlis astronomiskas algas, iegādājies par iedzīvotāju naudu i-fonus un i-padus, man arī gribas dūres vīstīt.

Pērn situācija bija labāka – Ingrīda Circene ne bez nevalstisko organizāciju atbalsta papildus izcīnīja 62,5 miljonus latu. Šogad – pagaidām nekā. Vajadzību medicīnā ļoti daudz, naudas maz – visi neapmierināti. Enerģiskākie sāk teikt revolucionāras runas un dibināt jaunas organizācijas – saules (budžeta naudas) nesējas. Mērķis vecu vecais – mums vajag 4% finansējuma no nacionālā kopprodukta, vislabāk rīt uz pēcpusdienu, sliktākajā gadījumā – nākamā gada budžetā.

Kādi tad ir tie līdzekļi, ko enerģiskākie ģimenes ārsti piedāvā cīņai par bagātīgu budžetu? Dzirdamas runas par ārkārtas ārstu un pacientu kongresu Arēnā “Rīga” jūnijā, proti, pirms 2014. gada budžeta izstrādes. Protams, daudz labāks būtu šāds ārkārtas kongress Dziesmu svētku estrādē, bet, šķiet, tādam cilvēku skaitam ārsti Pauls Princis un Valērijs Valdmanis vēl nav gatavi.

Ja es zinātu, kā savākt cilvēkus klausīties revolucionāras runas Arēnā “Rīga” vasaras vidū, noteikti piedalītos. Diemžēl es šādu 10 000 cilvēku kopāsaukšanas mehānismu nezinu, un šķiet, to nezina arī LVSADA priekšsēdētājs profesors Valdis Keris, kas to jau sen būtu izdarījis. Vissliktākais būtu radīt kaut ko pārsteidzīgu, nesaskaņotu un nerezultatīvu. Jo pat 10 000 kopā sanākuši cilvēki diez vai ir pietiekams kairinātājs, lai samazinātu naudu izglītībai un ceļiem, atdodot to veselībai.

Ko darīt? Es, protams, morāli atbalstu puišus, kas cenšas rīkoties, bet pagaidām neredzu viņu rīcībā skaidri saprotamu plānu un stratēģiju. Latvijas Ārstu kongress notiks septembrī, un 21. septembra rīta pusē notiks ļoti nopietna sēde par finansējumu veselības aprūpē, par pierādījumos balstītu nozares budžeta veidošanu. Dažkārt šķiet, ka rīkojamies pretēji, – mediķi visu laiku runā tikai par ekonomiku un politiku, bet Saeimas komisija stratēģiskos jautājumus reducē uz bažām, ka 3.  nodaļā nav siltā ūdens, vai stāstu par to, kā kaimiņiene gaida rindā uz datortomogrāfiju. Es lāgā nezinu, vai latvieši ārsti spēj būt revolucionāri, celt barikādes no bruģakmeņiem pie Saeimas. Neesmu redzējis Latvijā nevienu ārsta Če Gevaras līdzinieku.

Pēteris Apinis