Pauls Stradiņš savulaik definēja, ka medicīna ir māksla, zinātne un amats. 20. gadsimta 50. gados tas tiešām tā bija – īsts ārsts ne tikai ārstēja, bet arī pētīja, savukārt nezināmajās lietās daudz klausījās savā intuīcijā un pieredzē.
Mūsdienu veselības aprūpi nosaka četri pamatprincipi:
sociālā determinance;
ētika (empātija);
uz pētījumiem balstīta ārstniecība (zināšanas);
gudra veselības rīcībpolitika.
Sliktākajā versijā medicīna nozīmē sliktu pieejamību, birokratizāciju, biznesu un politiķu jaukšanos jautājumos, par kuriem viņiem nav ne mazākās nojausmas. Mūsu mērķis ir veselība visās politikās, bet Latvijas realitātē nereti iznāk politika visās veselībās. Realitāti veselības aprūpē vienmēr nosaka skatpunkts, no kura mēs uz medicīnu skatāmies.
Veselības sociālo priekšnoteikumu koncepciju politiķi padarījuši banālu, kooptētu vai reducētu vienīgi uz smēķēšanu, mazkustīgu dzīvesveidu un trūcīgu pārtiku, polifarmāciju vai, tieši otrādi, zāļu trūkumu vai nepieejamību atkarībā no tā, ko konkrētā valstī mazsāpīgāk kritizēt. Visi tie ir nozīmīgi faktori, bet aiz šiem simptomiem atrodas sociāla konstrukcija, kas ir balstīta uz globalizētu hegemonisku kultūru, kuras galamērķis ir dzīves komercializācija. Šī komercializācija meklē atbildes uz jautājumu: kāpēc cilvēks slimo un pārlieku agri nomirst –, bet sniegtā atbilde parasti ir politizēta. Visā pasaulē tiek pārvērtēta vairāku faktoru – ēšanas un higiēnas paradumu, kā arī ceļu satiksmes drošības – ietekme un korelācija ar ilgu un veselīgu mūžu.
Sociālās determinances pētījumi apliecina, ka vislielākā korelācija ar ilgu un veselīgu mūžu ir:
izglītībai;
turībai;
kustībai un sportam visa mūža garumā.
Izglītība un turība viegli korelē ar aktīvu dzīvesveidu un kaitīgu ieradumu neesamību, kā arī otrādi. Pētījumi dažādās pasaules valstīs liecina, ka cilvēks ar augstāko izglītību dzīvo 8–12 gadus ilgāku mūžu nekā neizglītotais. Protams, šī starpība jaunattīstības valstīs ir lielāka nekā demokrātiskajā Skandināvijā vai Austrumāzijā. Būtiskākais rādītājs veselības aprūpē ir pakalpojumu pieejamība. Jo attīstītāka un demokrātiskāka valsts, jo mazākas atšķirības pieejamībā starp turīgo – mazturīgo, veco – jauno, slimo – veselo, centrā vai perifērijā dzīvojošo.
Sabiedrības veselības globālas attīstības un medicīnas panākumu dēļ strauji pieaug katra individuāla cilvēka dzīves ilgums un sabiedrības iedzīvotāju mūža garums kopumā. Dzīves ilgums kopš 1990. gada ir pagarinājies vidēji par vienu gadu četru gadu laikā (Latvijā vēl straujāk). Sabiedrībā pieaug vecu ļaužu īpatsvars. Veselības aprūpē dominē vecu hroniski slimu iedzīvotāju ārstēšana. Novecošanai uz zemeslodes ir nozīmīgas konsekvences:
medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami;
katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu, lai pagarinātu savu individuālo dzīvi, un neatkarīgi no valsts ekonomiskās bagātības medicīnas sektorā katastrofāli sāk trūkt naudas;
jebkuri resursi – mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda –, kas tiek ieguldīti veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti;
medicīnas pamatparadokss – jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvos ilgāk (sadzīvos ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi būs vajadzīgi veselības aprūpei;
visās valstīs, kas nonāk šajā ekonomiskās attīstības stadijā, sākas iedzīvotāju strauja neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un veselības aprūpes finansēšanu;
lielajā pasaules kopējā maciņā vai globālajā ekonomikā pēdējos trīsdesmit gadus medicīnas īpatsvars pieaug. Pasaulē kopumā medicīnai un veselības aprūpei tērēto līdzekļu kopapjoms pieaug par 3–5% gadā, tātad ievērojami straujāk nekā visas zemeslodes ekonomiskais kopprodukts. Izdevumi veselības aprūpei uz vienu cilvēku kopš 1990. gada ir pieauguši par 70%. Rezultāts ir vairāki sasniegumi, kā reālā dzīves ilguma pagarināšanās un mirstības samazināšanās no tādām slimībām kā vēzis.
Dzīves ilguma novērtējums attiecībā pret veselības izdevumiem ir nozīmīgākais rādītājs veiksmīgai veselības aprūpes sistēmai. Taču tas neatspoguļo saslimstību, invaliditāti, dzīves kvalitāti. Dzīves ilgums korelē ar tādiem rādītājiem kā zīdaiņu un pāragra mirstība, labāka dzīves kvalitāte, ko nodrošina labāka veselības aprūpe.
Cilvēku dzīves ilgums kā nozīmīgākais rādītājs veiksmīgai veselības aprūpes sistēmai ir ļoti atšķirīgs atsevišķu valstu vidū, bet īpaši atšķirīgs starp iedzīvotājiem ar dažādu izglītības un ieņēmumu līmeni.
Netaisnīguma cēlonis gan nāciju iekšienē, gan starp tām ir neoliberālas ekonomikas vēlme pēc neierobežotas peļņas. Pasaule mūsdienās balstās uz nedaudzu varu pār daudziem un dabas resursu izlaupīšanu, tas ir cēlonis bezgalīgajai finanšu, enerģijas, pārtikas un ētikas krīzei.
Neoliberālā hegemonija balstās uz reģionālas, valsts un starpvalstu ekonomiskas un sociālas kārtības uzturēšanu, kas atļauj peļņas progresējošu un paātrinātu uzkrāšanu. Sabiedrības veselības jomā šī hegemoniskā vara pārvēršas dzīves komercializācijā, likuma aizsardzībā intelektuālajam īpašumam, kas nes labumu medicīnas industrijas kompleksam. Tas notiek mediju kontrolē, lai caur šoku, kaitējumu sabiedrības veselības sistēmām, manipulācijām ar pilsonisko sabiedrību, daudzveidīgām vardarbības formām un citām zemiskām stratēģijām pakļautu kolektīvo domu. Pasaules farmācijas bizness pilnībā saplūdis ar pasaules informācijas biznesu, kas radījis slimību žurnālistiku. Zāļu firmas savus aktīvus un peļņu iegulda lielākajās pasaules ziņu aģentūrās. Lielais farmācijas bizness un lielais masu saziņas līdzekļu bizness uz zemeslodes ir saplūdis un atrodas vienās rokās.
Farmācijas industrija atbalsta slimību žurnālistiku:
2001. gadā uzmanības centrā bija C hepatīts;
2003. gadā – sūkļveida encefalopātija jeb Kreicfelda–Jakoba slimība;
2005. gadā – SARS;
2007. gadā – putnu gripa;
2009. gadā – cūku gripa.
Laikrakstu pirmajās lappusēs tiek rakstīts, kā putni migrē un izplata putnu gripu, – putni parasti migrē no ziemeļiem uz dienvidiem, bet gripa, lūk, no austrumiem uz rietumiem. Ja ikviens vēlētos dzīvot amerikāņu dzīves stilā, mums būtu nepieciešami vismaz piecu tādu planētu kā Zeme resursi. Preces, kas saražotas pār mēru, neatrisina kolektīvās vajadzības un tiek nevienlīdzīgi sadalītas. Miljoni cilvēku varētu gūt labumu no visa tā, kas pasaulē tiek saražots, – preces, apģērbi, medikamenti –, pietiekami daudz mums visiem, lai varētu dzīvot labi. Uz Zemes ir bagātīgi resursi visām sugām, kas to apdzīvo; taču tirgus ekonomikas principi neļauj katram iegūt to, kas viņam vajadzīgs. Lielā mērā tas attiecas uz veselības resursiem.
Trīs galvenās PVO Veselību noteicošo sociālo faktoru komisijas rekomendācijas: uzlabot ikdienas sadzīves apstākļus, likvidēt varas, naudas un resursu nevienlīdzīgo sadalījumu, kā arī novērtēt un saprast problēmu un izvērtēt rīcības sekas.
Netaisnīgumu veselības aprūpē rada sociālie apstākļi, kuros cilvēki piedzimst, pieaug, dzīvo, strādā un noveco un kuri tiek dēvēti par veselību noteicošajiem sociālajiem faktoriem. Tie ietver bērnības pieredzi, izglītību, ekonomisko statusu, nodarbinātību un piemērotu darbu, mājokli, apkārtējo vidi un efektīvas slimību profilakses un dziedināšanas sistēmas.
Labas ilgstošas veselības un gara kvalitatīva mūža priekšnoteikums ir universāla, visaptveroša, taisnīga, efektīva, atbildīga un pieejama veselības aprūpes sistēma.
Būtiskais jebkurā pasaules valstī ir risināt neatliekamās problēmas – tādas kā bada un nabadzības izskaušana, drošas pārtikas un ēdināšanas ieviešana, droša dzeramā ūdens un sanitārijas pieejamība, nodarbinātība un piemērots darbs, kā arī sociālā aizsargātība, vides aizsardzība un objektīvas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšana. Šī risināšana nozīmē veselības sociālos priekšnoteikumus visās nozarēs un visos līmeņos.
Ir pieci pamatvirzieni, kuru īstenošana mazina netaisnīgumu veselības aprūpē:
panākt labāku veselības aprūpi un tās attīstības pārvaldi;
veicināt līdzdalību politikas veidošanā un īstenošanā;
nākotnē reorganizēt veselības sektoru, pavēršot to netaisnīguma mazināšanas virzienā;
stiprināt globālu sadarbību;
monitorēt progresu un paaugstināt atbildību.
Kā jau minēts, cilvēka mūža vidējais ilgums par vienu gadu pieaug četru gadu laikā. Cilvēku dzīves ilgums palielinās neatkarīgi no daudzu pūlēm pretoties šim procesam, ēdot neveselīgi, maz kustoties, smēķējot, dzerot, pārmēru lietojot sāli un cukuru. Tiem, kas šodien sadzīvojuši 50 vai 60 gadus, ar lielāko varbūtību nāksies nodzīvot līdz 90 vai 100 gadiem. Cilvēku ģenētiskais materiāls nosaka ilgāku dzīvi. Līdz 2050. gadam medicīna sasniegs iespējas pagarināt katra cilvēka dzīvi par gadiem divdesmit. Toties šī pagarināšana no 100 līdz 120 gadiem būs ļoti dārga, un visiem naudas nepietiks. Šajā jomā būtiska loma būs tā sauktajai slimību saspiešanai, kas ļaus ilgāk cilvēkam dzīvot, saglabājot labu veselību.
Sabiedrības veselības pētnieki pierādījuši – tie, kas kustas, nenonāk tajā grupā, kur vajadzīgs simtprocentīgs cita cilvēka atbalsts izdzīvošanai. Cilvēka organisma audi, funkcijas un ģenētiskais materiāls arī 2050. gadā atbildīs tam, kāds tas veidojies mūsu senčiem pirms 10 000 gadiem, lai izdzīvotu dabiskā izlasē. Cilvēka ķermenis ir veidots, lai kustētos. Ķermenisko un garīgo labsajūtu un pilnvērtīgu darbību nosaka fiziskās aktivitātes. Fiziskā aktivitāte ietekmē gandrīz visus orgānus un audus, bet regulāra fiziskā slodze orgāniem un audiem ļauj pilnīgot savas funkcijas. Regulāra fiziskā aktivitāte ievērojami samazina pāragras nāves risku.
No tiem noteikumiem, kā cilvēks pats spēj pagarināt savu dzīvi, saspiest slimību laiku, nozīmīgākie ir trīs: kustības, loģiska un gudra ēšana, ļaundabīgo ieradumu (smēķēšanas, alkoholisma) ne esamība. Tātad galvenais nosacījums, lai savas vecumdienas sagaidītu kustīgi un aktīvi, ir sportot vismaz piecas reizes nedēļā vismaz pusstundu katru reizi, vismaz līdz sviedriem. Optimāli būtu katru dienu veikt 10 000 soļu – astoņus vai pat desmit kilometrus soļiem vai skriešus. Ekvivalents – 30 kilometru ar velosipēdu. 1964. gadā tika pieņemta Helsinku deklarācija, kas nosaka medicīnas ētikas principus. Tuvojoties Helsinku deklarācijas pusgadsimta jubilejai, arvien vairāk skatāmies uz pārmaiņām medicīnā. Katra valsts, katrs medicīnas organizators, lasot Helsinku deklarāciju, jūt, ka tā ir laba, jauka, pareiza, tomēr nedaudz stagnē.
Kā jau minēts, pasaule noveco, īpaši Eiropa, Austrālija, Ziemeļamerika. Pilnībā mainījusies saslimstība – pirms piecdesmit gadiem dominēja infekcijas un akūtas slimības, tagad – hroniskas slimības un neinfekcijas slimības. Vēzis jau tuvākajā laikā ieņems vietu hronisku slimību plejādē. Ārstu un pārējā medicīnas personāla skaits ievērojami pieaudzis, vienlaikus personāls daudz vairāk specializējies. Arī ārsti un medicīnas personāls noveco. Kaut joprojām mēdzam rakstīt garu dzīves un slimību anamnēzi (rokas lūzuma gadījumā atzīmējam saslimšanu ar masalām bērnībā), palpējam un auskultējam, mēs ļoti labi zinām, ka uzticamies pilnīgi citai – modernās diagnostikas – informācijai.
Pasaules medicīnas filozofija arvien vairāk pievēršas dzīvības un nāves tēmai, piemēram, neparedzētai sirdsdarbības apstāšanās situācijai. Šajā brīdī pirmo palīdzību, veicot kardiopulmonālo reanimāciju, sniedz gan profesionāļi, gan amatieri, kas to apguvuši, piemēram, autovadītāju kursos. Izlemjot jautājumu – sākt vai nesākt atdzīvināšanu, ārstam jāorientējas uz rezultātu, lai pacientu varētu pēc ārstēšanas izrakstīt no slimnīcas ar pieņemamu dzīves kvalitāti. Reanimācijas pasākumi ir nesekmīgi 70–98% gadījumu, un reanimējamam iestājas nāve. Savukārt veiksmīga atdzīvināšana pēc sirds apstāšanās ir nodrošinājusi labu dzīves kvalitāti lielākajai daļai no izdzīvojušajiem. Veselības aprūpes iestādes apstākļos sirdsdarbību atjaunot profesionālim ir lielas iespējas gandrīz jebkurā gadījumā, pat slimniekam ar ļoti smagu, ar ilgstošu dzīvi nesavienojamu patoloģiju. Reanimācijas gadījums visvairāk pretnostata 21. gadsimta dilemmu – viena cilvēka dzīves pagarināšana vai sabiedrības veselība, kas pagarina veselas tautas vai visas zemeslodes iedzīvotāju dzīves ilgumu.
Pašlaik medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var paildzināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami. To saprot gan ārsti, gan pacienti, gan viņu radinieki. Mūža ilgumu pagarina un dzīves kvalitāti uzlabo 21. gadsimta medicīnas resursi – mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda –, kas tiek ieguldīti veselības aprūpē, specifiskajā profilak sē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā. Katrs indivīds mūs dienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu savas dzīves pagarināšanai, kas, kā likums, ir solidāri iemaksāta (budžeta vai apdrošināšanas) nauda.
Visās valstīs neatkarīgi no valsts ekonomiskās bagātības medicīnas sektorā katastrofāli sāk trūkt naudas. Rodas medicīnas profesionāļu un iedzīvotāju neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un veselības aprūpes finansēšanu. Jo patiesībā 21. gadsimta medicīna ir paradokss – jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvo ilgāk (sadzīvo ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi būs vajadzīgi veselības aprūpei.
Šajā laikā visi pasaules ievērojamākie medicīnas organizatori, tostarp ārstu asociāciju līderi, arvien vairāk runā par sabiedrības veselību kā nozīmīgāko 21. gadsimta ētikas problēmu – daudz nozīmīgāku nekā ārsta un pacienta, ārsta un ārsta, ārsta un slimnieka tuvinieka ētiskās attiecības. Un pēkšņi kā no pārpilnības raga nākušas jaunas ētikas problēmas, kas pretnostata sabiedrības veselību Eiropā un frikā, Ziemeļamerikā un Latīņamerikā, kristiešu un musulmaņu zemēs. Sabiedrības veselības politikā, kas nosaka katras apdzīvotas vietas, valsts un zemeslodes kopumā pretrunīgo un vienlaikus kopējo virzību uz dzīves ilgumu un kvalitāti, parādās agresija un noliegums, rūpes un ignorance, viltus un tukšvārdība. Lai skatām kaut vai pasaules liekulīgo attieksmi pret smēķēšanas postu, plašo narkotikas saturošo augu audzēšanu dažās valstīs vai zīdaiņu mirstību, kas pārsniedz 3 miljonus bērnu gadā – galvenokārt uz jaunattīstības zemju rēķina. Pasaules nabadzīgajās valstīs 170 miljoniem bērnu nepietiekams uzturs nosaka nepietiekamu svaru, bet turpat miljards zemeslodes iedzīvotāju pārēdas, uzaudzē lieku svaru, neveic nekādas fiziskas aktivitātes un rada medicīnas profesionāļiem problēmas.
21. gadsimta sabiedrības veselību lielā mērā nosaka socālā determinance, kas ietekmē veselību daudz vairāk nekā datortomogrāfija, digitālā angiogrāfija un citas medicīnas tehnoloģijas, kopā ņemtas.
Pašreizējais Latvijas ārstniecības likums neatbild uz sabiedrības veselības jautājumiem. Tas nevar sniegt atbildi, kuram pacientam pienākas valsts apmaksāti medikamenti un kādā apjomā. Valsts nespēj un nekad nespēs nodrošināt jaunākos un modernākos ķīmijterapijas medikamentus visiem vēža slimniekiem, tāpēc bieži izlīdzas ar vecākiem un mazāk efektīviem, apmaksā šos medikamentus nepilnīgi, nepietiekamās devās, bet atsevišķos gadījumos pārtrauc šo medikamentu apmaksu.
Tātad – lielā mērā zāļu nodrošināšana vai nenodrošināšana, moderna un dārga ārstēšana vai neārstēšana ir politisks jautājums. Piemēram, palielinot onkoloģisko preparātu apmaksai paredzēto finansējumu divas reizes, situācija būtībā nemainīsies, jo naudas visu pacientu zālēm tāpat nepietiks. Cilvēki ar vēža diagnozi dzīvos ilgāk, kvalitatīvāk, taču viņiem pēc zināma laika atkal vajadzēs ļoti dārgās zāles. Medicīna ir tiktāl attīstījusies, lai pagarinātu viena indivīda dzīvi ļoti ievērojami, bet nekad nepietiks resursu visas sabiedrības veselības vajadzībām. Latvijā, kur joprojām nav sabiedrības veselības likuma, parādās centieni šo sadalījumu risināt Satversmes tiesā.
Satversmes tiesa jau ir lēmusi – ka tas ir taisnīgi, ka viens konkrēts cilvēks nav saņēmis sabiedrības apmaksātas nepieciešamās zāles vēža ārstēšanai (spriedums: http://www.satv.tiesa.gov. lv/upload/spriedums_2008-37-03.htm). Citēšu tikai būtiskākās atziņas:
“12.1. Satversmes tiesa uzskata, ka, izvērtējot to, vai, ar apstrīdētajām normām nosakot atšķirīgu attieksmi, ir ievērots samērīguma princips, jāņem vērā arī apstrīdētās normas saikne ne tikai ar pieteikumā minētajām, bet arī citām Satversmes normām.
12.1.1. Apstrīdētās normas ir saistītas ar Satversmes 111. pantā nostiprinātajām tiesībām uz veselību. Turklāt apstrīdētās normas ietekmē gan to personu tiesības uz veselību, kurām tās tiek piemērotas, gan arī citu personu tiesības uz veselību. Tāpēc ir jāizvērtē valsts pienākumi, kas izriet no personu tiesībām uz veselības aizsardzību.
Apstrīdētās normas regulē no tiesībām uz veselību izrietošo valsts pienākumu nodrošināt personām pieeju zālēm. Taču starptautiskā cilvēktiesību normu piemērošanas prakse liecina, ka no tiesībām uz veselību valstij neizriet pienākums nodrošināt ikvienam nepieciešamās zāles bez maksas. Šāds pienākums neizriet arī no tiesībām uz dzīvību un tiesībām uz privāto dzīvi (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus par pieņemamību lietās: Nitecki v. Poland, decision of 21 March 2002 on the admissibility of the application; Sentges v. the Netherlands, decision of 8 July 2002 on the admissibility of the application; Pentiacova and Others v. Moldova, decision of 4 January 2005 on the admissibility of the application).
Arī Vispārējā komentārā Nr. 14 ir norādīts, ka valstij ir pienākums nodrošināt pieeju zālēm, it īpaši pieeju Pasaules Veselības organizācijas norādītajām svarīgākajām zālēm. Šis pienākums ietver arī valsts pienākumu nodrošināt zāļu finansiālo pieejamību. Tomēr komentārā nav teikts, ka ikvienam būtu tiesības prasīt, lai viņam nepieciešamās zāles valsts apmaksātu pilnībā.
12.1.2. Gan no pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, gan arī no ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām valstij izriet pienākums gan ievērot, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības. Pienākums ievērot pamattiesības nozīmē valsts pie nā kumu atturēties no iejaukšanās personas tiesībās. Pienākums aizsargāt pamattiesības nozīmē valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības no citu privātpersonu iejaukšanās tajās. Savukārt pienā kums nodrošināt pamattiesības nozīmē valsts pienākumu veikt konkrētus pasākumus pamattiesību īstenošanai (The Maastricht Guidelines on Violations of Economic, Social and Cultural Rights, para 6. Skat. arī Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. punktu).
Pienākums nodrošināt pieeju zālēm ir kvalificējams kā pienākums nodrošināt pamattiesības un kā tāds var būt atkarīgs no valsts rīcībā esošajiem resursiem. Tas ir atzīts ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām. Šā pakta 2. panta pirmajā daļā norādīts, ka valstij ir pienākums maksimālajos tai pieejamo resursu ietvaros veikt pasākumus, lai pakāpeniski nodrošinātu šajā paktā atzīto tiesību pilnīgu īstenošanu. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts nevar atteikties īstenot Satversmē iekļautās ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, taču šo tiesību īstenošanas apjoms var būt atkarīgs no valsts rīcībā esošajiem resursiem (skat. Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-01 14.2. un 14.3. punktu).
12.1.3. Mūsdienu medicīnas un zinātnes straujās attīstības rezultātā ir pieejams plašs dažādu slimību ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču klāsts. Taču valstu finanšu resursi ir ierobežoti un tās nevar apmaksāt ikvienam iedzīvotājam visas tam nepieciešamās zāles, medicīniskās ierīces un ārstēšanu. Līdzekļu piešķiršana vienai pacientu grupai vienlaikus nozīmē to, ka citai pacientu grupai šie līdzekļi tiek liegti. Tāpēc faktiski ikvienai valstij nākas saskarties ar grūto uzdevumu sadalīt resursus un līdz ar to noteikt, kam, kādos apstākļos un kāda veida ārstēšana tiks apmaksāta.
Pasaulē nav izstrādāti universāli kritēriji, pēc kuriem šajā ziņā varētu noteikt prioritātes, tāpēc valstij ir liela rīcības brīvība šo jautājumu izlemšanā. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka, lemjot par ierobežota apjoma resursu sadali, valsts bauda plašu rīcības brīvību (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumus par pieņemamību lietās: Nitecki v. Poland, decision of 21 March 2002 on the admissibility of the application; Sentges v. the Netherlands, decision of 8 July 2002 on the admissibility of the application; Pentiacova and Others v. Moldova, decision of 4 January 2005 on the admissibility of the application). Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota.
Pirmkārt, valstij neatkarīgi no tās attīstības līmeņa ir pienākums veikt pasākumus, lai, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus, panāktu ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī (skat. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 8. punktu). Otrkārt, Vispārējā komentārā Nr. 14 ir uzsvērts, ka nav pieļaujama neatbilstoša veselības aprūpes resursu sadale. Valstij visupirms jācenšas attīstīt primāro veselības aprūpi un profilaksi, kas dod labumu lielai sabiedrības daļai, nevis dārgus veselības aprūpes pakalpojumus, kas bieži vien ir pieejami tikai nelielai sabiedrības daļai.
Arī tiesību zinātnē ir atzīts, ka resursus jācenšas izmantot tā, lai no tiem labumu gūtu pēc iespējas lielāks cilvēku skaits. Ja resursi ir ierobežoti, nepieciešams tāds mehānisms, kas nodrošina pieejamo resursu optimālu izmantošanu.
(20.08.2012. žurnāls “Latvijas Ārsts”)
Jaunākie komentāri