Veselības sociālo priekšnoteikumu koncepcija uz zemeslodes ir kļuvusi banāla, kooptēta vai reducēta tikai un vienīgi uz smēķēšanu, mazkustīgu dzīvesveidu un trūcīgu pārtiku. Tie ir būtiski un nozīmīgi faktori, bet aiz šiem simptomiem atrodas sociāla konstrukcija, kas ir balstīta uz globalizētu hegemonisku kultūru, kuras galamērķis ir dzīves kā tādas komercializācija.

Būtiskākais rādītājs veselības aprūpē ir veselības pakalpojuma pieejamība.

Pirms izskatīt šo tēzi, būtiski pievērsties vairākām atziņām:

(i) medicīna, ja vien tai ir pietiekami daudz līdzekļu, var pagarināt katra indivīda dzīvi ļoti ievērojami;

(ii) katrs indivīds mūsdienās pretendē uz ļoti lielu kopējās naudas daudzumu, lai pagarinātu savu individuālo dzīvi, un neatkarīgi no valsts ekonomiskās bagātības medicīnas sektorā katastrofāli sāk trūkt naudas;

(iii) jebkurš resurss (mediķa zināšanas, intuīcija, pieredze, darba laiks, telpas, aparatūra, medikamenti, nauda), kas tiek ieguldīts veselības aprūpē, specifiskajā profilaksē, diagnostikā, ārstniecībā un rehabilitācijā, pagarina cilvēka dzīves ilgumu un uzlabo dzīves kvalitāti;

(iv) medicīnas pamatparadokss – jo vairāk naudas tiek ieguldīts veselības aprūpē, jo cilvēki dzīvos ilgāk (kā jau iepriekš rakstīts, sadzīvos ar savu hronisko slimību), jo lielāki resursi būs vajadzīgi veselības aprūpei;

(v) visās valstīs, kas nonāk šajā ekonomiskās attīstības stadijā, sākas iedzīvotāju strauja neapmierinātība ar veselības aprūpes sistēmu un veselības aprūpes finansēšanu;

(vi) lielajā pasaules kopējā maciņā vai globālajā ekonomikā pēdējos trīsdesmit gadus medicīnas īpatsvars pieaug. Pasaulē kopumā medicīnai un veselības aprūpei tērēto līdzekļu kopapjoms pieaug par 3–5% gadā, tātad ievērojami straujāk nekā visas zemeslodes ekonomiskais kopprodukts. Izdevumi veselības aprūpei uz vienu cilvēku kopš 1990. gada ir pieauguši par 70%. Tas ir rezultējies vairākos panākumos, kā reālā dzīves ilguma pagarināšanās un mirstības samazināšanās no tādām slimībām kā vēzis;

(vii) dzīves ilgums kopš 1990. gada ir pagarinājies vidēji par vienu gadu četru gadu laikā.

Dzīves ilguma novērtējums attiecībā pret veselības izdevumiem ir nozīmīgākais rādītājs veiksmīgai veselības aprūpes sistēmai. Šis rādītājs ir daļējs, jo neatspoguļo saslimstību, invaliditāti, dzīves kvalitāti. Tai pašā laikā dzīves ilgums korelē ar tādiem rādītājiem kā zīdaiņu un priekšlaicīga mirstība, labāka dzīves kvalitāte, ko nodrošina labāka veselības aprūpe.

Cilvēku dzīves ilgums– nozīmīgākais rādītājs veiksmīgai veselības aprūpes sistēmai ir ļoti atšķirīgs atsevišķu valstu vidū, bet īpaši atšķirīgs starp iedzīvotājiem ar dažādu izglītības un ieņēmumu līmeni.

Netaisnīguma cēlonis gan nāciju iekšienē, gan starp tām ir neoliberālas ekonomikas vēlme pēc neierobežotas peļņas. Pasaules mūsdienīgais uzstādījums balstās uz nedaudzu varu pār daudziem un dabas resursu izlaupīšanu, tas ir cēlonis bezgalīgajai finansu, enerģijas, pārtikas un ētikas krīzei, ar kādu mēs saskaramies šodien.

Neoliberālā hegemonija balstās uz reģionālas, valsts un starpvalstu ekonomiskas un sociālas kārtības uzturēšanu, kas atļauj peļņas progresējošu un paātrinātu uzkrāšanu. Sabiedriskās veselības jomā šī hegemoniskā vara pārvēršas dzīves komercializācijā, likuma aizsardzībā intelektuālajam īpašumam, kas nes labumu medicīnas industrijas kompleksam, mediju kontrolē, lai radītu „nepieciešamību” caur šoku, kaitējumu sabiedrības veselības sistēmām, manipulācijām ar pilsonisko sabiedrību, daudzveidīgām vardarbības formām un citām zemiskām startēģijām, lai pakļautu kolektīvo domu. Pasaules farmācijas bizness pilnībā saplūdis ar pasaules informācijas biznesu, kas radījis „slimību žurnalistiku”.

Zāļu firmas savus aktīvus un peļņu iegulda lielākajās pasaules ziņu aģentūrās. Lielais farmācijas bizness un lielais mēdiju bizness uz zemeslodes ir saplūdis un atrodas vienās rokās.

Farmācijas industrija atbalsta slimību žurnalistiku:

(i) 2001.gadā mums bija C hepatīts;

(ii) 2003. gadā mums bija sūkļveida encefalopātija jeb Kreicfelda Jakoba slimība;

(iii) 2005. gadā – SARS;

(iv) 2007. gadā – Putnu gripa;

(v) 2009. gadā – Cūku gripa.

Laikrakstu pirmajās lappusēs tiek rakstīts, kā putni migrē un izplata putnu gripu.

Putni parasti migrē no Ziemeļiem uz Dienvidiem, bet gripa, lūk, no Austrumiem uz Rietumiem.

Ja ikviens vēlētos dzīvot „ amerikāņu dzīves stilā” mums būtu nepieciešami vismaz piecu tādu planētu kā Zeme resursi. Preces, kas saražotas pār mēru, neatrisina kolektīvās vajadzības un tās tiek nevienlīdzīgi sadalītas. Miljoni cilvēku varētu gūt labumu no visa tā, kas pasaulē tiek saražots: preces, apģērbi, medikamenti: pietiekami daudz mums visiem, lai varētu dzīvot labi. Uz Zemes ir bagātīgi resursi visām sugām, kas to apdzīvo; taču tirgus loģika neļauj cilvēkiem iegūt to, kas viņiem vajadzīgs.

Trīs galvenās PVO Veselības noteicošo sociālo faktoru komisijas rekomendācijas: uzlabot ikdienas sadzīves apstākļus, likvidēt varas, naudas un resursu nevienlīdzīgo sadalījumu, kā arī novērtēt un saprast problēmu un izvērtēt rīcības sekas.

Netaisnīgums veselības aprūpē ceļas no sociālajiem apstākļiem, kuros cilvēki dzimst, pieaug, dzīvo, strādā un noveco un, kas tiek dēvēti par veselību noteicošajiem sociālajiem faktoriem. Tie ietver bērnības pieredzi, izglītību, ekonomisko statusu, nodarbinātību un piemērotu darbu, mājokli un apkārtējo vidi, un efektīvas saslimšanu profilakses un dziedināšanas sistēmas.

Labas veselības priekšnoteikums ir universāla, visaptveroša, taisnīga, efektīva, atbildīga un pieejama veselības aizsardzības sistēma.

Būtiskais jebkurā pasaules valstī ir risināt neatliekamās problēmas– tādas kā bada un nabadzības izskaušana, drošas pārtikas un ēdināšanas ieviešana, droša dzeramā ūdens un sanitārijas pieejamība, nodarbinātība un piemērots darbs, kā arī sociālā aizsargātība, vides aizsardzība un objektīvas ekonomiskās izaugsmes nodrošināšana. Šī risināšana nozīmē veselības sociālajos priekšnoteikumus visās nozarēs un visos līmeņos.

Eksistē piecas slēdzenes jomas, kas mazina netaisnīgumu veselības jomā: 

(i) īstenot labāku veselības jomas un tās attīstības pārvaldi;

(ii) veicināt līdzdalību politikas veidošanā un īstenošanā;

(iii) nākotnē reorganizēt veselības sektoru, pavēršot to netaisnīguma mazināšanas virzienā;

(iv) stiprināt globālu sadarbību;

(v) monitorēt progresu un paaugstināt atbildību.

Veselīgs uzturs ir būtisks, taču ne noteicošais veselības faktors.

Cilvēku dzīves ilgums palielinas neatkarīgi no līdzcilvēku pūlēm pretoties šim procesam, ēdot neveselīgi, maz kustoties, smēkējot, dzerot, pārmēru lietojot sāli un cukuru.

Tiem, kas šodien sadzīvojuši 50 vai 60 gadus, ar lielāko varbūtību nāksies nodzīvot līdz 90 vai 100 gadiem.

Cilvēku ģenētiskais materiāls nosaka garāku dzīvi.

Līdz 2050. gadam medicīna sasniegs iespējas pagarināt katra individuāla cilvēka dzīvi par gadiem divdesmit. Toties šī pagarināšana no 100 uz 120 gadiem būs ļoti ļoti dārga, un visiem naudas nepietiks.

Skats uz šodienas piecdesmitgadmnieku vecumdienām kaut kad šā gadsimta piecdesmitajos. Neviens nevēlētos 2050. gadā gulēt gultā sociālās palīdzības namā un tikt barotam ar zondi vai karotīti un gaidīt pamperu maiņu. Sabiedrības veselība, kas ir uz pierādījumiem balstīta zinātne, ir pierādījusi– tie, kas kustas, nenonāk tajā grupā, kur vajadzīga simtprocentīgs cita cilvēka atbalsts izdzīvošanai. Cilvēka organisma audi, funkcijas un ģenētiskais materiāls arī 2050. gadā atbildīs tam, kāds tas veidojies mūsu senčiem 10.000 gadus atpakaļ lai viņi izdzīvotu dabiskā izlasē. Cilvēka ķermenis ir veidots lai kustētos. Ķermenisko un garīgo labsajūtu un pilnvērtīgu darbību nosaka fiziskās aktivitātes. Fiziskā aktivitāte ietekmē gandrīz visus orgānus un audus, bet regulāra fiziskā slodze šiem orgāniem un audiem ļauj pilnīgot savas funkcijas. Regulāra fiziskā aktivitāte ievērojami samazina pāragras nāves risku.

Pirmais noteikums, lai savas vecumdienas sagaidītu kustīgi un aktīvi, ir sportot vismaz piecas reizes nedēļā, vismaz pusstundu katru reizi, vismaz līdz sviedriem. Optimāli būtu katru dienu veikt 10000 soļu. Tas ir vismaz astoņi līdz desmit kilometri soļiem vai skriešus vai ekvivalents– 30 kilometru ar velosipēdu.

Otrs noteikums, lai 2050. gadā satiktos vairāk vai mazāk aktīvām kustībām un rosīgām smadzenēm ir nesmēķēt un nedzert vairāk par vienu glāzi vīna vai kausu alus dienā.

Trešais noteikums būtu loģiski un gudri ēst.

 

(2.12.2011)