Pasaules hepatīta diena – diena zināšanām un izpratnei, nevis politiskai pašreklāmai
28. jūlijā tiek atzīmēta 7. Pasaules Hepatīta diena, īpaša uzmanība šogad veltīta C hepatītam. Pievēršot uzmanību šim datumam un slimībai kā tādai, aktīvisti publiski maļ aknas (jādomā – liellopu) un dzer tomātu sulu, kas izskatās pēc asinīm. Pilnīgi normāli, ja šādas aktivitātes notiek dažādu valstu parlamentu, valdības ēku vai veselības ministriju pakājē. Sagadīšanās pēc avīzēs un portālos vīd blondās Baibas Rozentāles portrets, un tikai KNAB var apgalvot, ka tā nav priekšvēlēšanu kampaņa.
Hepatīta vīruss
C hepatīta vīruss identificēts 1980. gadā, bet 1990. gadā atzīts par slimības izraisītāju. Līdz tam slimība tika saukta „ne A, ne B hepatīts”. C hepatīta vīruss ir viens no mazākajiem un vienkāršākajiem vīrusiem – viens antigēns, viens RNS, kas gandrīz pilnībā izslēdz iespēju jebkad izstrādāt vakcīnu pret C hepatītu. Un vēl – C hepatīta vīrusu grūti kultivēt ārpus organisma, tādēļ visa pētniecība ir ļoti dārga, bet ļoti dārga un visai nepilnvērtīga ir arī ārstēšana.
Tas viss atšķirībā no B hepatīta vīrusa, pret kuru ir efektīvas vakcīnas. Arī pretvīrusu terapija pret B hepatītu darbojas efektīvi. B hepatīta vīruss ir viens no sarežģītākajiem uz zemeslodes un ir viens no visbiežākajiem vēža izraisītājiem.
Vīrusi uz pasaules ir mūžīgi
Vīrusi uz pasaules ir mūžīgi, vismaz cilvēka izpratnē. Piemēram, herpesvīruss atrasts mūžīgajā sasalumā, kas ir vecāks par cilvēces diviem miljoniem gadu.
Vīruss ir dzīvības indikators, un tas eksistē tikai dzīvā šūnā – mirušā šūnā vīrusu nav. Jādomā, sākumā zemeslodi sāka apdzīvot baktēriju vīrusi – bakteriofāgi. Okeānā vīrusu masa piedalās skābekļa apritē, bez vīrusu līdzdalības zemeslode jau sen būtu nosmakusi. Dabā viss ir līdzsvarā, vīrusam ir sava loma katrā organismā.
Vīrusi dzīvo savā pasaulē un mistiskā veidā komunicē savā starpā. Ir tāds klasisks piemērs – septembrī un oktobrī sabiedrībā cirkulē daudz dažādu respiratoro vīrusu, kas izraisa saaukstēšanās slimības. Tiklīdz ziemas sākumā parādās gripas vīrusi, pārējie respiratorie vīrusi pazūd vai vismaz to daudzums ievērojami samazinās.
Vīrusu epidēmijas sākās apmēram pirms 12 000 gadu, kad cilvēki sāka dzīvot blīvākās kopienās. Tas ļāva vīrusiem ātri izplatīties un vēlāk kļūt endēmiskiem. Cilvēki apmēram pirms 10 000 gadu kļuva atkarīgi no lauksaimniecības, tad arī parādījās mājaugu un mājlopu vīrusu slimības.
Visas organismā esošās vīrusa daļiņas mēs saucam par viromu. Ar metagenomu analīzi var noteikt, ka katrā cilvēka „dzīvo” aptuveni 300 vīrusu – tie cilvēka mūža laikā nāk klāt un pazūd. Vīrusi mainās un ietekmē arī „cilvēka programmatūru”. Mēs labi zinām to, ka vīruss izraisa slimības, bet visai maz – par to, ka vīruss dzīvo šūnu saudzē, ārstē, atbalsta. Dabā viss ir līdzsvarā, vīrusam ir sava loma katrā organismā.
Dabā vīrusi no cilvēka uz cilvēku visvairāk pārvietojas dzimumceļā. Arī C hepatīta vīruss dzīvoja savu dzīvi, tika nodots no vecākiem bērniem, mazākā mērā – arī dzimumceļā. C hepatīts bija endēmiska slimība, kas visplašāk izplatīta Austrumāzijā (Japānā), bet arī Dienvidāzijā, Arābijas pussalā un Ziemeļāfrikā. Tagad C hepatīts visvairāk izplatīts Ēģiptē un citās Ziemeļāfrikas valstīs, kā arī Arābijas pussalā.
Asins pārliešana 20. gadsimtā kā galvenā HIV/AIDS, C un B hepatīta epidēmiju radītāja
Par HIV/AIDS, B un C hepatīta epidēmijām mums jāpateicas asins pārliešanai 20. gadsimtā. Pārlejot asinis, šo slimību vīrusi nonāk citā vidē, kur to ietekmē cita cilvēka genoms, kā arī cita cilvēka viroms. Jādomā, ka tieši vairākkārt pārlieti (asins recipients pēc kāda laika pats kļūst donors, un viņa asinis ar izmainīto vīrusu tiek pārlietas jau nākamajam cilvēkam) vīrusi strauji kļuva patogēni.
Asins pārliešanas vēsture sākās 1492. gadā, kad pāvests Inocents VIII pēc triekas nonāca komā. Viņa ārsts ieteica asins pārliešanu. Pāvests tomēr nomira.
Asins pārliešanas tehniku 1615. gadā pirmo reizi izskaidroja zinātnieks Andreass Libavijs. 1628. gadā angļu ārsts Viljams Hārvijs atklāja asins cirkulāciju un aprakstīja sirdsdarbību. Par pirmo veiksmīgo asins pārliešanu tiek uzskatīta 1818. gadā akušiera Džeimsa Blundela veiktā. Dzemdībās daudz asiņu zaudējušai sievietei tika pārlietas vīra asinis. Tomēr lielākoties asins pārliešana 19. gadsimtā bija neveiksmīga, līdz 1900. gadā austriešu patologs Karls Landšteiners atklāja asins grupas, bet pēc tam Ņujorkas Sīnaja kalna klīnikas ārsts Rihards Levizons atklāja nātrija citrātu kā antikoagulantu.
Visvairāk asiņu pārlēja 2. pasaules kara gados. Amerikāņu nozīmīgākā palīdzība PSRS un Anglijai, iespējams, bija nevis ieroču piegāde, bet miljoniem asins flakonu un medikamenti. Asinis pārlēja ne tikai pēc ievainojumiem, bet arī frontē savārgušiem karavīriem, jo valdīja uzskats, ka svešas asinis atjauno dzīvības spēkus.
Pirmais pārsteigums nāca Korejas kara laikā, kur arī karavīriem pēc ievainojumiem un vienkāršai spēcināšani pārlēja asinis. Ar hepatītu pēc asins pārliešanas saslima 22% amerikāņu karavīru.
Asins pārliešanas bums pasaulē turpinājās līdz astoņdesmitajiem gadiem, kad asinis tika pārlietas sepses, pneimonijas, tuberkulozes, plašu infekciju gadījumā. Arī šodien vismaz 2/3 asins pārliešanu notiek situācijā, kad reālu nāves draudu no asins vai tā daļu trūkuma nav.
Mēs labi zinām, ka, saņemot ar asinīm HIV, kā arī B un C hepatīta vīrusus, pēc zināma laika cilvēks saslimst. Tagad šos vīrusus mēs nosakām donoru asinīs, līdz ar to nepārlejam inficētas asinis. Bet pārējos 300 vīrusus, kas ir cilvēka viromā, mēs taču nepārbaudām. Latvijā asins pārliešanai vajadzētu noteikt daudz nopietnākas indikācijas, protams, asins vai eritrocītu masas pārliešana hematoloģijas slimniekiem, politraumas slimniekiem, arī masīvu asiņošanu gadījumā vēl kādu laiku būs nepieciešama.
C hepatīts Latvijā
Latvijas apstākļos pašlaik ir visai grūti precīzi noteikt C hepatīta slimnieku reālo skaitu, jo šī slimība 10– 20 gadus norisinās slēptā formā un to pamana donoriem vai kādas citas slimības gadījumā. Jādomā, ka pašlaik Latvijā ir vismaz 40 000 C hepatīta vīrusa nēsātāju, no kuriem vismaz 150–200 katru gadu būtu jāsāk ārstēšana. Līdz ar to gadā būtu ārstējami ap 600 slimnieku.
Vismaz ceturtā daļa no C hepatīta vīrusa nēsātājiem vai slimniekiem ir intravenozie narkomāni, kuriem C hepatīts nereti kombinējas ar HIV/AIDS, tuberkulozi un seksuāli transmisīvām slimībām.
Diezgan daudz C hepatītu ieguvuši medicīnas darbinieki, kam netīšām iznācis iedurt ar adatu vai skalpeli sev operācijas vai manipulācijas laikā, bet principā tā ir pagātne. Šodien bez cimdiem mediķi vairs nestrādā, arī instrumenti ir daudz drošāki.
Šobrīd pacients medicīnisku manipulāciju, operāciju, asins pārliešanas ceļā C hepatītu iegūt nevar. Var jau būt, ka vēl kaut kur ir saglabājušās zobārstniecības iekārtas nereģistrētos kabinetos, mājas apstākļos, kur pretvīrusu sterilitāte nav pilnīga. Zobārstniecības klīnikās un praksēs sterilitātes normatīvi ir ļoti augsti.
Vismaz puse vīrusa nēsātāju nezin un parasti pat nenojauš – kādā veidā C hepatīta vīrusu ieguvuši.
Atšķirībā no HIV/AIDS C hepatīts mazāk iegūstams seksuālu kontaktu ceļā, ja nu vienīgi nododoties netradicionālam seksam ar asiņošanu vai mīlējoties mēnešreižu laikā. Lāgā neticu, ka C hepatītu var iegūt pie friziera, ja nu vienīgi, bārdu skujot ar lielo balbiera nazi un slaukot putas kopā ar asinīm. Daudz uzmanīgākiem vajadzētu būt manikīra, pedikīra kabinetos, bet īpaši – tetovēšanas darbnīcās.
Tomēr visvairāk vajadzētu uzmanīties, apmeklējot Ēgipti, Ziemeļāfrikas un Dienvideiropas kūrortus, un tur nu nekādām manipulācijām, kur iespējama saskare ar šūnām, nepiekrist.
C hepatīta ārstēšanā revolucionāras izmaiņas jau pēc 2 gadiem
Runājot par ārstēšanu, jāatzīst, ka mums nav zināms C hepatīta patoģenēzes cikls. Nopietnāka C hepatīta ārstēšana sākusies 1994. gadā ar interferonu, 1998. gadā ārstēšanā sāka lietot ribaverīnu, bet kopš 2000 gada – peginterferonu. Šī kombinācija bija zināmā mērā efektīva, taču slimnieki to ļoti slikti panesa. Kopš 2011. gada ārstēšanā tiek lietoti arī HCV NS3 serīna proteāzes inhibitori boceprevirs un telaprevirs.
Pašlaik noteicošais faktors C hepatīta slimnieku ārstēšanā ir medikamentu blaknes. Ārstēšana slimniekiem izraisa anēmiju un asinsrecēšanas traucējumus, vājumu, nespēku, reiboņus, vairogdziedzera funkcijas traucējumus, sirds un asinsvadu simptomātiskas problēmas, dziļu depresiju un pat rīcībspējas traucējumus. Vēža incidence ārstētiem C hepatīta slimniekiem ir lielāka nekā neārstētiem. Lielai daļai ārstu ir grūti nozīmēt ārstēšanu, kuras blakusparādības nereti ir smagākas par pašu slimību.
Tagad radīti jaunas paaudzes medikamenti, ar ko ārstēt C hepatītu, – jaunie tiešās darbības pretvīrusu medikamenti (DAAs): sofosbuvirs, simeprevirs un daclatasvirs. Šie medikamenti Latvijas tirgū nonāks nākamgad, bet visdrīzāk 2016. gadā. Šie medikamenti būs tabletēti, iztrūks garās intravenozās infūzijas, turklāt tie vīrusu iznīcinās pilnībā, nevis tikai samazinās kā pašreizējie medikamenti. Jādomā, ka šiem preparātiem gandrīz nebūs smagās blaknes.
Jauno medikamentu ārstniecības kurss būs dārgāks, turklāt tie, iespējams, būs jākombinē ar esošajiem. Īstās problēmas, kas saistītas ar C hepatīta ārstēšanu, tātad sagaidīsim, gatavojot 2017. gada budžetu, jo jaunie medikamenti derēs arī plašākai slimnieku grupai – arī tādu C hepatīta vīrusa genotipu nēsātājiem, kam pašreizējā terapija nepalīdz vai nav lietderīga.
Es nemēģinu paziņot, ka 2017. gadā visas C hepatīta problēmas būs atrisinātas. Jaunie medikamenti iznīcinās ne tikai C hepatīta vīrusu, bet arī lielu daļu no iepriekš minētā 300 vīrusu plašā cilvēka viroma, kurš, kā jau iepriekš rakstīju, nāk no dabas un kam ir liela nozīme cilvēka dzīvē. Iespējams, ka 2030. gadā mēs noliegsim šos jaunos preparātus tāpat, kā šodien noliedzam standarta interferonu, ar kuru ārstējām hepatītu deviņdesmitajos gados.
C hepatīta ārstēšanas apmaksas haosu radīja Baiba Rozentāle gan kā ministre, gan Infektoloģijas centra vadītāja
Vērojot mediju aktivitātes, rodas iespaids, ka galvenā problēma ir faktā, ka valsts neapmaksā 100% medikamenta cenas, bet gan 75%. Tiesa, valsts pilnībā sedz ārstēšanos bērniem un mazturīgiem iedzīvotājiem, tātad 29% no ārstētajiem valsts ārstēšanos sedz pilnībā.
Protams, līdzmaksājums ir nozīmīga problēma C hepatīta ārstēšanā, jo valsts šim nolūkam tērē 2,7 miljonus, bet vēl vismaz 3,3 miljoni būtu nepieciešami. Pacientam ārstēšanās ar peginterferonu un ribavirīnu mēnesī izmaksā no 100 līdz 300 eiro.
Vērojot jezgu ap C hepatīta ārstēšanu daudzu gadu garumā, rodas iespaids, ka Baiba Rozentāle to radījusi apzināti. Ārstniecības izvēle – cik lielā apmērā ārstēt un ar kādiem medikamentiem, lielā mērā palikusi konsilija ziņā, bet Infekcijas slimnīcā nevienā konsilijā neviens profesorei Rozentālei pretī runāt nemēdz. Ak jā, bija daži, kas brīnījās par atsevišķiem lēmumiem, bet tie vairs Infektoloģijas centrā nestrādā.
Medikamentu iepirkšana Infektoloģijas centrā ir bijusi daudzu kontrolējošo iestāžu, arī KNAB izmeklēšanas objekts – jo gan slimnīcas ārējā, gan iekšējā aptieka realitātē atrodas vienās rokās, bet Baiba Rozentāle vienmēr tikusi sveikā ar plašu politisku retoriku par slimnieku interesēm. Veselības ministrija allaž brīnas, kāpēc tieši C hepatīta medikamenti Latvijā ir tik ļoti dārgi, ražotāji allaž piekrīt cenas samazināt, bet līdz Infektoloģijas centram cenas paceļas. Nemēģināšu ne aizstāvēt, ne oponēt tiem, kas uzskata, ka C hepatīta ārstēšanas organizācijā redzamas iespējamas korupcijas pazīmes.
Vai C hepatīta ārstēšana tiek politizēta? Lai iekļūtu Rīgas domē, Baiba Rozentāle ar sev padotu Infektoloģijas centra darbinieku rokām organizēja parakstu vākšanu, kur vairāk nekā 13 000 pilsoņu parakstīja vēstuli Saeimai ar aicinājumu apmaksāt C hepatīta ārstēšanai nepieciešamos medikamentus 100% apmērā. Šī parakstu vākšana bija tik efektīva, ka Baibu Rozentāli kā „Saskaņas centra” deputāti ievēlēja Rīgas domē, kur viņa sevi iecēla par Rīgas 2. slimnīcas valdes locekli, daudzkāršojot savu algu. Tagad valsts kompensē C hepatītam paredzētos medikamentus 75% apmērā, savukārt līdz 2011. gadam šos medikamentus kompensēja 50% apmērā. Līdz šim līmenim šo medikamentu apmaksa tika samazināta tieši veselības ministres Baibas Rozentāles darbības laikā (viņa arī slēdza Rīgas 1. slimnīcu kā akūtās palīdzības iestādi, Vides veselības centru, Medicīnas bibliotēku utt.).
Jebkurš pamanīja, ka piektdien Baiba Rozentāle parādījās „900 sekundēs”, bet viņas vārdus, ka viņa gatava uzņemties veselības ministres amatu, kopā ar lielu profesores portretu publicēja visi mediji. Šodien lielā laikraksta „Diena” pielikumā stāstīts par C hepatītu (informācijas apmaksātājs nav uzrādīts, bet neticu, ka laikraksts pats iniciēja šo četrlapi), un Baibas Rozentāles bilde ar rakstu pa puslapaspusi. Vai jūs esat redzējuši, ka tik daudzos medijos bez maksas vienlaikus parādās kāds deputātu kandidāts priekšvēlēšanu kampaņas laikā? Rokraksts ir tik stingrs, ka liecina par labu PR kampaņas darbu. Kas šo kampaņu apmaksā? Jūs teiksiet – „Saskaņas centrs”? Diez vai. Rodas iespaids, ka nauda Baibas Rozentāles priekšvēlēšanu kampaņai nāk no C hepatīta slimnieku ciešanām.
* Arī grāmatas „C hepatīts” autors.
Pēteris Apinis,
ārsts, nav politisku partiju biedrs un nekandidē vēlēšanās*
Jaunākie komentāri