Pēteris Apinis

ārsts

Dazādi pasaules informācijas avoti ļoti atšķirīgi traktē grautiņus un demonstrācijas ASV un citās pasaules valstīs. Šo rindu autors lielā mērā pieturas pie viedokļa, ka Covid–19 pandēmija un ASV valdības un pavalstu gubernatoru pretrunīgā rīcība pandēmijas apkarošanā bija galvenais nemieru cēlonis. 

Lielāku vai mazāku cilvēku neapmierinātību radīja arī visu citu pasaules valstu valdību atšķirīgā, bet neticami haotiskā un pārlieku politizētā reakcija uz nepieciešamību pandēmiju ierobežot. Ar skatu no 2020. gada jūnija pozīcijām (tas nenozīmē, ka viedoklis nemainīsies) pandēmijas ierobežošanai bija trīs pareizas un veiksmīgas stratēģijas:

(i) ceļojumu ierobežojumi (kas ASV teritorijā ir mazāk nozīmīgi kā noslēdzot Latvijas robežas); 

(ii) distancēšanās 2 metri un lielu pasākumu aizliegšana (arī globālas izmaiņas attieksmē pret kliegšanu, klepošanu, šķaudīšanu un dziedāšanu vienam uz otru);

(iii) īpaši higiēnas, sanitārijas, komunikācijas ierobežošanas pasākumi slimnīcās un vecu ļaužu sociālās palīdzības namos, kur ir daudz cilvēku no riska grupām.

Man šķiet, ka mūsu paaudzei neizdosies uzzināt, kurš bija īstenais globālās informācijas destrukcijas autors, kas ar informācijas kara metodēm ļāva pandēmijai kļūt par iemeslu globālai ekonomiskai recesijai, vēl lielākai ekonomiskai plaisai starp bagātajiem un nabagajiem, bagātām valstīm un nabagajām. Skaidrs, ka SARS-CoV-2 vīrusa radītie slimības un nāves gadījumi bija nesalīdzināmi mazāka problēma par globālo haosu un informācijas krīzi. Aizliegumi apmeklēt medicīnas iestādes un ārstēties no citām slimībām globāli radīs daudz lielākus veselības zaudējumus nekā Covid–19. Latvijā šogad noslīkuši 50 cilvēku, SARS-CoV-2 klātesamībā miruši 30, bet vēl joprojām valsts ierobežo peldētapmācību.

Sabiedrības taisnīguma garants ir morāles uzstādījumi, un to loma ir apgriezti proporcionāla valsts režīma autokrātismam. Diktatūras apstākļos (jebkuras jomas) morāles kodeksam ir maza loma, bet demokrātijas apstākļos – ļoti liela. Zinātnei un zināšanām būtu jāvirza valsts varas rīcību dažādos apstākļos. Taču zinātne un zināšanas pašas kā tādas nekad neizraisa rīcību, to izraisa lēmumi.  

Minēšu Latvijas piemēru – ārsti Latvijā zināja un skaļi teica, ka tieši kustības un sports veicina cilvēku nespecifisko imunitāti, ka vīrusu praktiski nevar transmitēt svaigā gaisā, ka maskām uz ielas nav jēgas, ka jāuzmanās galvenokārt ir no vīrusa transmisijas iekštelpās. Tā vietā valdība iekliedzās „sēdi mājās”, pie kam šo kliedzienu ierakstīja reklāmas rullīšos par iedzīvotāju (budžeta) naudu un šos rullīšus grieza vienā laidā televīzijā un sociālajos mēdijos. Patiesībā ar bērnu sporta skolu slēgšanu, aizliegumiem staigāt pa jūras krastu vai dabas takām valdība un ierēdņi kaitēja iedzīvotāju veselībai. 

Visa informācija Latvijā, Eiropā un pasaulē tika pakļauta šausmu stāstiem, ka kaut kur daudzi un ļoti daudzi ir miruši no Covid–19. Visu pasaules valstu avīžu un portālu virsraksti vēstīja par Covid–19 šausmām un nāves pļauju. Bija arī pretēji piemēri – Somijas valdība pieņēma noteikumus, ka informāciju par iepriekšējā dienā 1 vai 2 mirušajiem ar Covid–19 drīkst publicēt tikai tad, ja tiek pievienota informācija, ka vakar valstī ar vēzi miruši x, ar sirds infarktu y, no traumām z slimnieku. Kopā katru dienu Somijā no dažādām kaitēm mira ap 250 cilvēku. Masu mēdijiem šis salīdzinājums nelikās saistošs, un no Somijas portālu virsrakstiem šausmas par Covid–19 klātstāvēšanu pie kāda cilvēka nāves pazuda. Latvijā valdība un mēdiji visu laiku atkārtoja briesmu stāstus, sējot bažas, bailes un paniku. Latvijā katru dienu martā, aprīlī, maijā no dažādām kaitēm mira 70–80 cilvēku, bet informācija kliedza par vienu, kam hroniskās kaites bija kombinējušās ar vīrusa infekciju. 

Sociālās determinantes, kas nosaka iedzīvotāju veselību

Katrs sevis cienošs politiķis un veselības aizsardzības organizators laiku pa laikam savos priekšlasījumos un intervijās ir paudis, ka medicīnai piedien tikai 15 vai 20% no cilvēka dzīvildzes skaitļiem. Daudz iespaida uz veselību tiek ģenētikai vai iedzimtībai, ieradumiem un paradumiem (ēšanai, mazkustībai, miegam), kaitīgajiem ieradumiem (smēķēšanai, dzeršanai vai narkotiku lietošanai). To, ko pie mums stāsta retāk – ka 50% paliek sociālajām determinantēm.

Tātad galvenos veselības (mirstības, veselīgu dzīves gadu utt.) rādītājus nosaka nevis slimnīcu skaits un ārstniecības metodes, bet sociālās determinantes. Par sociālo determinanšu izpratnes tēvu pamatoti tiek uzskatīts Londonas profesors Maikls Marmots (Sir Michael Gideon Marmot), kurš šogad ir publicējis ievērojamu pārskatu par sociālo apstākļu ietekmi uz dažādu paaudžu iedzīvotāju veselības rādītājiem atšķirīgās dzīves vietās. Lasot šo darbu, netieši rodas asociācija, ka labi apgādātās un aprīkotās Anglijas un ASV lielās slimnīcas un ārstu prakses ir cilvēku remontdarbnīcas, kas cenšas likvidēt sociālo veselības faktoru izraisītus veselības traucējumus. 

Maikls Marmots galvenos veselības faktorus ir iedalījis sešās kategorijās:  

(i) mātes grūtniecība, dzemdības un agrīnās bērnības apstākļi; 

(ii) izglītība; 

(iii) darbs; 

(iv) vecāka gadagājuma cilvēku sociālie apstākļi;  

(v) sabiedrības izturētspējas elementu kopums, piemēram, transports, mājoklis, drošība un kopiena; 

(vi) taisnīgums, kas ir transversāls dzīves uztveres kopums, kas nozīmē pietiekamu bagātības un ienākumu pārdali, lai nodrošinātu sociālo un ekonomisko drošību un sociālo aizsargātību.  

Viena no pasaulē labāk zināmajām sociālās determinantes metaforām ir Ņujorkas metro kartes saistība ar paredzamo dzīves ilgumu. Jo bagātākā Ņujorkas rajonā cilvēks dzīvo, jo ilgāks viņam paredzamais mūžs, bet katrā nākamā pieturā no centra cilvēks dzīvo vidēji par vienu gadu īsāku mūžu. Manhetenas iedzīvotāja vidējais dzīves ilgums ir par 10 gadiem garāks kā Dienvidbronksas iedzīvotājam, bet šajā metaforā tas nozīmē – 6 mēneši vidējā dzīves ilguma uz katru minūti metro. 

Starp Čikāgas Lūpas (Chicago Loop) rajonu un pilsētas rietumrajoniem dzīves ilguma starpība ir pat 16 gadi. Medicīnas palīdzības kvalitāte šajos rajonos ir atšķirīga, bet ne tik būtiski lai veidotos šāda atšķirība (analoģija būtu, ja mēs aprēķinātu, ka Baltezera privātmāju iedzīvotājs dzīvo vidēji 16 gadus ilgāk nekā Maskačkas iedzīvotājs). 

Šobrīd sociālajos tīklos plaši tiek pausti viedokļi, ka marginalizētie dzīvo īsāku mūžu tālab, ko ir nabagi, slinki, smēķē, resni, ar šādu vai citādu ādas krāsu, migranti utt., un šie apgalvojumi nav balstīti ne uz kādiem faktiem. 

Toties uz pētījumiem un analīzi balstās atziņas, ka veselību un labklājību nosaka sociālās determinantes – turība, izglītība, dzīves apstākļi, transports utt. Lielā mērā valdības vai bagātākie sabiedrības viedokļu līderi nav ieinteresēti risināt nozīmīgas veselības determinantes, bet čakli pūlas izcelt nenozīmīgas veselības determinanšu problēmas. Atcerēsimies, ka Latvijā tobrīd, kad bija jāskata grozījumi alkohola ierobežošanai, ar skaļu publisku retoriku tika ierobežoti enerģijas dzērieni, kaut alkohola tirdzniecības apjomi Latvijā pārsniedz enerģijas dzērienu tirdzniecību 1700 reižu, alkoholisko dzērienu ietekme uz veselību un cilvēku dzīvildzes saīsināšanu ir tikpat reižu nopietnāka. 

Savulaik nevēlēdamās risināt bērnu sporta un kustību jautājumus, Saeima un Veselības ministrija pilnā nopietnībā runāja par pētījumiem un pieņēmumiem, ka iespējams uzturā lietot mazāk treknu pienu. Politiķi ne tikai nelasa zinātnisku literatūru, bet pat nemēģina ieklausīties speciālistos. Ja kāds neatceras, atgādināšu, ka jau no pirmās Covid–19 ierobežojumu dienas profesors Uga Dumpis pieklājīgi iebilda pret ārtelpu sporta aizliegumiem un brīnījās par vēlmi visiem uzlikt maskas. Taču valdība pieņēma muļķīgus lēmumus un izlikās, ka tos ieteikuši ārsti infektologi un epidemiologi.  

Visā pasaulē tiek pārvērtēta vairāku faktoru ietekme un korelācija ar ilgu un veselīgu mūžu:
(i) ēšanas paradumi;

(ii) higiēnas paradumi;

(iii) ceļu satiksmes drošība (tai bija ietekme pirms 50 gadiem, bet šim aspektam vēl pieskaršos).

Uz pierādījumiem balstīta sociāla determinanšu analīze liecina, ka vislielākā korelācija ar ilgu un veselīgu mūžu ir:
(i) izglītībai;

(ii) turībai;

(iii) kustībai un sportam visa mūža garumā.

Savukārt trīs nozīmīgākās sabiedrības veselības problēmas uz zemeslodes kopumā ir:

(i) globālā sasilšana;

(ii) endokrīnās sistēmas attīstību kavējošas ķīmiskās vielas (visvairāk – plastmasa jūrā un pesticīdi uz lauka);

(iii) dzeramā ūdens trūkums.
Izglītība un turība viegli korelē ar aktīvu dzīvesveidu un kaitīgu ieradumu neesamību, kā arī otrādi. Pētījumi dažādās pasaules valstīs liecina, ka cilvēks ar augstāko izglītību dzīvo 8–12 gadus garāku mūžu nekā neizglītotais, vairāk sporto, veselīgāk ēd, mazāk smēķē un dzer, taču saražo vairāk atkritumus un patērē vairāk siltumnīcas gāzes utt. Starpība starp bagāto un nabago jaunattīstības valstīs ir lielāka nekā demokrātiskajā Skandināvijā, Austrālijā, Jaunzēlandē, bagātajās Austrumāzijas valstīs. 

Maikla Marmota pētījumi rāda, ka daudz nozīmīgāka sociālā determinante ir pirmskolas un pamatskolas izglītība nevis augstākā izglītība, jo tiem, kas sasnieguši augstāko izglītību, tālākas stratēģijas un perspektīvas ir relatīvi līdzīgākas. Ja bērns mācījies vājā pamatskolā ar zemām prasībām un bez iespējām katru dienu nodarboties ar fiziskām aktivitātēm un sportu, viņa paredzamais dzīves ilgums ir daudz mazāks par līdzīgu bērnu labā skolā ar augstām prasībām un ar sportošanas iespējām. 

Ļoti būtiskāks rādītājs veselības aprūpē ir veselības pakalpojuma pieejamība. Jo attīstītāka un demokrātiskāka valsts, jo mazākas atšķirības kvalificētas medicīnas pieejamībā starp turīgo – mazturīgo, veco – jauno, slimo – veselo, centrā vai perifērijā dzīvojošo. 

Sabiedrības veselības globālas attīstības un medicīnas panākumu dēļ strauji pieaug katra individuāla cilvēka dzīves ilgums un sabiedrības iedzīvotāju mūža garums kopumā. Dzīves ilgums kopš 1990. gada ir pagarinājies vidēji par vienu gadu četru gadu laikā (Latvijā vēl straujāk). Sabiedrībā pieaug vecu ļaužu īpatsvars. Veselības aprūpē dominē vecu hronisku iedzīvotāju ārstēšana.

Pandēmija globāli visvairāk ietekmēja mazturīgo slāni, arī ASV

Kaut visai daudzos medicīnas literatūras avotos var lasīt, ka ģenētiski cilvēki ar tumšu ādas krāsu ir vairāk pakļauti smagai Covid–19 gaitai ar elpošanas mazspēju, recēšanas traucējumiem, respiratoru distresa sindromu, kā arī, ka tieši afroamerikāņi procentuāli vairāk miruši ASV slimnīcās nekā eiropiešu rases pārstāvji, atrast šim apgalvojumam pilnīgi drošus epidemioloģiskus avotus man nav izdevies. Ir visai liela korelācija apgalvojumam, ka afroamerikāņi ASV vairāk pakļauti sociālo determinanšu problēmām (sliktāka izglītība, zemāki ienākumi, nedrošība utt.) un neveselīgiem sadzīves paradumiem (neveselīgs uzturs, liekais svars, mazkustība darbā un mājās, smēķēšana, narkotisko vielu, īpaši marihuānas un opioīdu lietošana), un šo iemeslu dēļ viņiem ir lielāka hronisko slimību incidence, kas nudien bija Covid–19 riska faktors. 

Kaut arī ASV ir superbagāta valsts ar milzīgiem resursiem, arī ASV nabadzīgais slānis ir visai plašs, un nabadzīgie ļaudis pandēmijas ietekmē cieta daudz vairāk nekā cilvēki ar uzkrājumiem. 

ASV nepietiekamu vai nekvalitatīvu uzturu relatīvas nabadzības dēļ ikdienā uzņem 40 miljoni iedzīvotāju, 2.3 miljoni amerikāņu atrodas cietumos un speciālās iestādēs, 40% vecāka gadagājuma cilvēku dzīvo vientulībā, 600000 ir bezpajumtnieku, minimālus vai nepietiekamus veselības aprūpes pakalpojumus saņem 70% cilvēku ar garīgām slimībām. 

Amerikas Savienotās Valstīs pēdējo trīs gadu laikā katru gadu ir samazinājies paredzamais dzīves ilgums, un tā ir neparasta tendence kopš 1918. gada gripas pandēmijas. 

Tas tiešām ir diezgan neparasti, jo Amerikas Savienotās Valstis tērē daudz vairāk līdzekļu veselībai uz vienu iedzīvotāju nekā jebkura cita valsts pasaulē. Šo rindu autors ir Obamas veselības finansēšanas modeļa (saukta par Obamacare) atbalstītājs. Manuprāt, Trampa darbība veselības jomā ir palielinājusi nevienlīdzību un īpaši sociālās determinantes bāgāto un nabago starpā.

Galvenie iemesli mirstības rādītāju pieaugumam pēdējos 3 gados ir traumatisma pieaugums, pašnāvību skaita pieaugums, šaujamieroču lietošana, nāves gadījumu skaita palielināšanās no neirodeģeneratīviem traucējumiem, tādiem kā Alcheimera slimība, demence, kā arī no narkotisku vielu (alkohols, opioīdi, marihuāna) pakārtoti izraisītām slimībām.    

Taču visi šie iemesli ir vienkāršas pakārtotas sekas daudz lielākiem socioekonomiskiem jautājumiem.

Pie cilvēka ar zemāku izglītības līmeni un zemākiem ienākumiem nonāk vienpusīga informācija. Ar mazāk izglītotu cilvēku vieglāk manipulēt, viņam vieglāk iestāstīt par līķu kaudzēm, par pilnībā izmirušām slimnīcām, par to, ka nepietiek aparātu, ar kuriem ventilēt smagos slimniekus utt. ASV bez tam tika izplatīti mīti par jaunām kapsētām ar masu kapiem, kas tiekot raktas tikai Covid–19 upuriem. Paralēli tam izolācijas un karantīnas apstākļos strauji pieauga alkohola patēriņš (arī Latvijas valdība ar nodokļu politiku un atļauju alkoholu tirgot internetā veicināja alkohola lietošanu), kā arī marihuānas lietošana.

Grautiņi un demonstrācijas ASV nebija tieši saistītas ar viena konkrēta cilvēka Džordža Floida nāvi, pat ne ar rasismu. Tie bija saistīti ar sociālajām determinantēm, ko cilvēki nezināja, bet nojauta. Tie bija saistīti ar konsekvencēm, ko izgaismoja Covid–19 pandēmija un ierobežojošie faktori. Lielais nezināmais režisors atrada Covid–19 par labu ieganstu cilvēku izolēšanai, ierobežošanai, globālo finanšu pārdalei. Neproporcionāli ilglaicīga izolācija un karantīna var novest pie liela skaita pašnāvību, vardarbības vai arī pretestības. ASV sabiedrība, sajutusi apdraudējumu, metās cīnīties, par trigeri ņemdama viena konkrēta cilvēka nāvi. 

Saspīlējums, agresija un grautiņi ASV būs iemesls pasaules valdībām pārstāt veikt nepamatotus ierobežojumus pie Covid–19 otrā, trešā utt. viļņa. 

Vienmēr jautājums ir par samērību. Ir pamatoti aizliegumi šādas pandēmijas laikā, ko nosaka samērība – aizliegumi plaši pārvietoties starp valstīm un lielākās valstīs pat valsts teritorijā, lielu pasākumu aizliegums, skatītāju ierobežojums sporta un kultūras pasākumos, īpaši iekštelpās, prasības pēc sanitārijas un higiēnas, augstākas prasības slimnīcās un vecu ļaužu sociālajos namos, kur vairāk hronisku slimnieku (autors atzinīgi vērtē lielāko daļu Latvijas valdības, bet īpaši epidemiologu lēmumu martā un aprīlī). Tomēr arī Latvijā bija nesamērīgas prasības, piemēram, aizliegt bērniem nodarboties ar sportu, tajā pašā laikā atstājot atvērtus lielveikalus un būvmateriālu veikalus, tirgus un blīvi piepildot sabiedrisko transportu. Ir nesamērīgas prasības visiem nēsāt maskas ārpus medicīnas iestādes, jo šīs maskas ne no kā nesargā. Nesamērīga prasība bija pārlieku gara karantīna vēl ilgi pēc slimības simptomu izzušanas, jo bija zināms, ka pacienti 2 nedēļas pēc inficēšanās lielākoties nav infekciozi. 

ASV nesamērīgas prasības noveda pie grūti kontolējamas masu psihozes. 

Cik lielā mērā varas lēmumi nosaka mūsu veselību?

Varas lēmumi nosaka mūsu veselības determinantes. Ar dažiem nepareiziem lēmumiem valsts vara var saīsināt savas valsts iedzīvotāju vidējo dzīves ilgumu un veselīgi nodzīvotos gadus, piemēram, uzsākot karu. Ar dažiem pareiziem lēmumiem valsts vara var arī pagarināt cilvēku vidējo dzīves ilgumu, pat, ja cilvēku vairums tos sākotnēji nepieņem. Minēšu divus piemērus. 

Pēdējos simt gados cietušo skaits un bojāgājušo skaits mehānisko transportlīdzekļu avārijās un nelaimes gadījumos ir dramatiski samazinājies, kaut automašīnu skaits ir daudzkārt pieaudzis. Vai tas ir tāpēc, ka autovadītāji ir kļuvuši kļūt par labākiem braucējiem? Nē. Iemesls tam, ka bojāeja motorizēto transportlīdzekļu avārijās ir samazinājusies, ir drošāki ceļi, norobežojumi ceļa malās, satiksmes organizācija, drošības spilveni, drošības jostas, speciāli automašīnu stikli, kā arī likumi, kas liedz vienlaikus dzert (alkoholu) un braukt.

Otrs piemērs. Latvijā 2013.–2014. gadā milzu problēmu radīja jaunās psihoaktīvās vielas, kas bija jaunas narkotiskas vielas tīrā formā vai preparātā, kas nebija uzskaitītas atbilstoši 1961. gada 30. marta Vienotajai konvencijai par narkotiskajām vielām, taču radīja veselībai līdzvērtīgus draudus. Katru dienu Latvijas slimnīcās nogādāja vidēji 30 bērnu un jauniešu pēc šo vielu lietošanas. Vidēji viens bērns vai jaunietis nedēļā mira pēc šo vielu pārdozēšanas. Kriminalizējot šo vielu pārdošanu, Latvijā šīs problēmas vairs nav. 

Šie vienkāršie piemēri rāda, ka mēs varam pārvarēt privilēģiju izvēli, ka patiesībā tas, kas vajadzīgs, lai padarītu mūs veselīgus, ir radīt apstākļus ap mums, kas virza mūs veselības virzienā, jo visi ļaudis nebūt nemēdz izdarīt veselīgas izvēles. Mums ir vajadzīga strukturāla pasaule, kas mūs ved pa veselības ceļu. Es neprasu valdību, kas nodrošina „aukles valsti”, vai valdību, kas kontrolē manu rīcību. Tomēr es vēlos, lai tie privātā un publiskā sektora lēmumi, kas veido mūsu pasauli, tiktu pieņemti, domājot par veselību.    

Sociālās determinantes Latvijā kā Covid–19 mācības

Atkārtošos – mēs politikā, publiskajā informācijas apritē un sociālajos tīklos mēdzam runāt par veselību, bet ar to saprotam:

(i) Veselības ministrijas publisko retoriku;

(ii) NVD maksājumus par kādu nebūt ārstniecības pakalpojumu;

(iii) slimnīcu ar datortomogrāfu un operāciju zāli;

(iv) neatliekamās palīdzības dienestu;

(v) ģimenes ārstu un ambulatoras medicīnas centru. 

Savukārt ārsts klīniskā kontekstā parasti redz pacientu, kam ir konkrēta slimība. Ārsta funkcijas ir atbildēt par tiem 15–20% cilvēka veselības, par ko atbild medicīna. Ārsts konkrētā brīdī un vietā domā par konkrēto slimību un pacientu, un nevar prasīt ārstam analizēt, ka slimība ir rezultāts tam, ko pacients darījis vai dara, cik viņš smēķē, cik daudz dzer alkoholu, kādu ēdienu ēd šodien un kādu ēdis 10 gadus iepriekš. 

Ja nu mēs meklējam atbildi uz jautājumu – kas ir tava (katram sava) veselība, meklējumi būtu jāvirza uz šādiem jautājumiem:

(i) kur tu dzīvo;

(ii) kādi ir tavi ienākumi;

(iii) vai tu esi (bijis) pakļauts fiziskai vai garīgai vardarbībai; 

(iv) kur tu mācījies pamatskolā; 

(v) kā tu uzaugi un vai skolas laikā tev ir bija apstākļi, lai tu varētu sportot un vingrot;    

(vi) kādu ēdienu tu ēd, vai tava pārtika ir kalorijām bagāta, blīva, uzturvielām nesabalansēta vai arī tā ir veselīga pārtika; 

(vii) vai apstākļi tev ļauj novecot veselam.    

Tas ir tas, par ko būtu jārunā, kad runājam par veselību. Ir diezgan neiespējami kaut ko tādu saklausīt no valdības, Veselības ministrijas vai pašvaldībām.

Šobrīd valstij nav nekāda pamata aizņemties uz budžeta deficīta rēķina un tērēt milzu līdzekļus lielā biznesa (kaut vai nacionālās lidsabiedrības) atbalstam, bet jādara viss iedzīvotāju sociālo problēmu risināšanai, lai samazinātu atšķirības veselības determinantēs starp turīgajiem un mazturīgajiem, slimiem un veseliem, jauniem un veciem, rīdziniekiem un lauciniekiem (īpaši Latgalē).  

Ir nepieciešams, lai tie privātā un publiskā sektora lēmumi, kas veido pasauli, kurā mēs dzīvojam, tiktu pieņemti, domājot par veselību. 

Ja mēs kā pilsoņi pieprasām, lai naudu ieguldītu veselības aprūpē – slimnīcu ēkās, milzīgos elektroniskos aparātos, laboratorijās un operāciju blokos, medikamentos un zālēs, tas ir pareizi, bet nav pietiekami. Mums vienlaikus ir vairāk naudas jāiegulda parkos (tīrā gaisā), peldbaseinos, veloceliņos un veselīgā ēdmaņā. Tikai ar ieguldījumu medikamentu iegādē vien mēs iesim pa apburtu loku – vēl lielākos ieguldījumos, vēl dārgākās zālēs, nepanākot vēlamo veselības stāvokli.    

Jāpanāk, ka tie, kas ir autoritātes pozīcijās, atzīt, ka veselība ir sekas veselai virknei lēmumu. Lēmumi par transportu, lēmumi par mājokļiem, lēmumi par ienākumu iespējām, lēmumi par dzimumu līdztiesību – visi ietekmē mūsu veselību, un mums ir jābūt pārliecībai, ka, pieņemot šos lēmumus valsts līmenī, pašvaldībās vai pat privātajā sektorā, mēs ievērojam sabiedrības veselības prasības.

Mēs vēlētos būt tik veseli, cik vien iespējams, un mēs vēlētos, lai mūsu bērni būtu pēc iespējas veselīgāki. Jo vairāk mēs ieguldīsim krīzes laika papildlīdzekļus mājokļos, agrīnās pirmsskolas izglītības iestādēs, sporta infrastruktūrā un vardarbības novēršanas jomā, jo vairāk šie ieguldījumi radīs veselību. Jo patiesībā mēs valdību un pašvaldību ievēlam talab, lai mēs paši un mūsu līdzcilvēki varētu ilgāk, veselīgāk un kvalitatīvāk dzīvot.