Vakcinācija ir viens no efektīvākajiem veselības profilakses veidiem. Kā indivīdam, tā valstij vakcinācija vienmēr ir lētāka un izdevīgāka par ārstēšanu un rehabilitāciju. Antibiotiku ēra beidzas, jaunas antibiotikas netiek sintizētas, bet pret vecajām rodas rezistence. Sādā situācijā vakcinācija var kļūt par vienīgo izeju cīņai ar ļoti nikniem, rezistentiem mikrobiem.
Pēdējo gadu galvenā problēma Eiropā ir vakcinācijas aptveres strauja samazināšanas, īpaši attiecībā uz vecajām, tradicionālajām infekcijām (masalas, masaliņas, garais klepus, difterija, TB, ), kas ir nopietns risks kolektīvajai drošībai. Katrā Eiropas valstī ir savādāks vakcinācijas kalendārs, stipri atšķiras lietotās vakcīnas un sistēma kā tāda. Tautietes piedzemdē Latvijā, bet jau pēc dažiem mēnešiem dodas uz Lielbritāniju vai Vāciju naudiņu pelnīt, bērna vakcinācijas kalendārs tiek pilnībā izjaukts.
Reāla problēma ir romu tautības cilvēku migrācija, pieņemot, ka tieši Bulgārijā un Rumānijā pastāvīgi dzīvojošie romu tautības cilvēki ir ar zemāko vakcinācijas aptveri, bet viņi vairāk vai mazāk brīvi pārvietojas pa visu Eiropu. Savukārt imigranti no trešajām (piem., Ziemeļāfrikas) valstīm allaž uzrāda dokumentus par vakcināciju pret visām zināmajām infekcijām, bet Eiropas ārstiem ir pamatots viedoklis, ka Ziemeļāfrikā par lētu naudu var iegūt vakcinācijas dokumentu.
Vakcīnu izplatīšanu un tirdzniecību veic gan ražotāji, gan vairumtirgotāji, taču tie Eiropā ir ieinteresēti galvenokārt vienā pircējā– valstī vai valsts intereses pārstāvošā infekciju kontroles centrā. Viens valsts pārstāvis ir ja ne vienīgais, tad lielākais pircējs noteikti, un viņa izvēli nosaka profesionalitāte vai sīka merkantila ieinteresētība.
Līdz ar to vakcinācijas aizstāvjus Eiropā pārstāv interesi zaudējuši tirgotāji vai savu godkāri vai finansiālo interesi realizējuši birokrāti. Kā viens tā otrs necenšas korekti un moderni aizstāvēt vakcinācijas nepieciešamību. Vakcinācijas popularizēšana notiek ar coppy paste metodi– viens kopē no otra, pie tam kā argumentus izmanto novecojušus un neinteresantus pētījumus.
Masu mēdiji nepublicē tekstus par nepieciešamību vakcinēties– šie teksti nesatur presei nepieciešamo sensāciju. Toties prese nekavējoties apraksīs un plaši apzelēs vienīgo vakcinācijas komplikāciju. Lielākā pateicība par haosu un publisko negāciju vakcinācijas jomā Latvijā mums jāizsaka bijušajai ministrei Baibai Rozentālei. Viņa ar savu pārspīlēto aktivitāti jaunu vakcīnu ieviešanā radīja tautā iespaidu, ka vakcinācijas plāna izmaiņām ir tikai komerciāls raksturs.
Pretvakcīnu cīnītāju rīcībā ir izcili klipi, ietekmīgas pretvakcīnu reklāmas. Pret vakcīnām uztājas ievērojami mūziķi, aktieri, sabiedrības ietekmes līderi. Pavaicājot GOOGLE: „vakcinācija”, priekšplānā izvirzās pretvakcīnu apoloģētu saiti. Latvijā pretvakcīnu kustības vadībā ir Aelita Folkmane, patiesi zinoša un pasaules literatūrā informāciju sasmēlusies.
Vienā jomā es pretvakcīnu cīnītājiem piekrītu– nevar vienoti raudzīties uz visām vakcīnām. Ja es nepieļauju diskusiju par nepieciešamību jebkuru bērnu vakcinēt pret tuberkulozi, difteriju, stingumkrampjiem vai poliomielītu, tad jautājumā par nepieciešamību visus vakcinēt pret ērču encefalītu, gripu vai hepatītu esmu daudz piesardzīgāks. Mežos orientēšanās sporta sacensībās skrienu 3–4 reizes nedēļā 45 gadus, bet sevi pret ērču encefalītu nevakcinēju, savukārt obligāto revakcināciju pret difteriju un stingumkrampjiem veicis esmu.
Pēteris Apinis, ārsts
Jaunākie komentāri