Katram agri vai vēlu nākas kļūt pa pacientu mūžīgajā stāstā: šamanis un pacients, dziednieks un pacients, mūks un pacients, vālāk – ārsts un pacients, bet mūsdienās – globālā informācija un pacients. Tas ir brīdis, kad pietrūkst kaut kā noteikta vai nenoteikta. Cilvēka ierastais miers un drošības sajūta ir pārtapusi par nemieru un nedrošību. Cilvēkam pietrūkst sava veselā stāvokļa slēptās harmonijas, kas ļauj pilnībā atdoties daudzveidīgajiem dzīves pienākumiem. Tā vietā cilvēks sāk laiku veltīt tēmām, kas saistītas ar sāpēm, ar savādu, citādu vai svešādu stāvokli, ar rūpēm par sevi. Tas turpinās pārāk spēcīgi vai arī pārāk ilgi, un pacients pārliek uzticēšanos savām spējām palīdzēt pašam sev uz cita pleciem. Un pacients dodas pie ārsta tāpēc, ka ārsts var noteikt diagnozi, ielūkoties un saskatīt vairāk, nekā spētu indivīds pats. Galu galā, šis solis nekad nav atdalāms no domām par dzīvību un nāvi, jo katram atmiņā glabājas piemēri par to, ka kāds gājis pie ārsta kaut kāda sīkuma dēļ, bet mājās pārnācis ar nedziedināmas slimības diagnozi. Jebkuram cilvēkam pirmā sastapšanās ar nāvi vienmēr ir kāda pazīstama cilvēka nāve. Internets nozīmē informāciju par dzīvību un nāvi.
Globalizācija nāk ar patērētāja filosofiju. Patērētāju filosofija kā normu nosaka divas aksiomas: “vairāk medicīnas – tātad labāk veselībai” un “dārga medicīna – tas ir labāk nekā lēta medicīna”. Līdz ar to maksātspējīgi pacienti tiek apkalpoti kā karaliski klienti, nevis kā slimi ļaudis. Patērētāju filosofija noved pie situācijas, kad vienlīdzības zīmi liek starp slimu cilvēku un salauztu auto.
Globalizācija ļauj mums iegūt jebkuru pasaules mācību literatūru internetā dažu minūšu laikā, gandrīz visu starptautisko medicīnas kongresu materiāli ir atrodami globālajā tīmeklī. Gluži tāpat neierobežotas ir kontakta un konsultāciju iespējas – mums nav grūti palūgt konsultāciju vai nodoties telemedicīnai.
Kāpēc tik garš ievads jautājumam – medicīniskās informācijas nodošana globalizācijas laikmetā?
Medicīnā visu nosaka resursi – nauda, cilvēkresursi, zināšanas, aparatūra, medikamenti. Katra cilvēka dzīvi modernā medicīna spēj pagarināt ļoti ievērojai, bet kopumā visai sabiedrībai resursu nekad nepietiks. Tādēļ ierobežotajos medicīnas resursus cilvēks sāk darboties pats, iztiekot bez ārsta vai cita speciālista padoma. Savastarpējā informācijas apmaiņa starp vienas vai otras grupas slimniekiem ir ļoti nozīmīga. Pasaulē arvien lielāka nozīme ir pacienta izglītošanai, jo tā dod iespējas ārstam pastāstīt pacientam par viņa slimību, pacientiem apvienoties interešu grupās (cukurslimnieku asociācija, anonīmie alkoholiķi, spinālo slimnieku sporta klubi). Šīm slimnieku organizācijām ir starptautiski sakari un iespēja apmainīties ar informāciju starptautiski, līdz ar to informācijas gadsimts nozīmē informācijas apmaiņu gan starp ārstiem, gan pacientiem.
Nelaime tā, ka cilvēki bieži nespēj atšķirt graudus no pelavām arī informācijas jomā. Internetā dominē nevis godprātīga informācijas apmaiņa, bet komercinformācija. Visas starptautiskās un pašmāju vietnes ir piepildītas ar uzturbagātinātāju vai zāļu piedāvājumiem, pie kam šī informācija ir melīga, bet profesionāli mārketēta. Otrkārt, internetā pieejamās zāles 35–50% gadījumā ir viltojumi. Domāju, ka ļoti liels procents ir maldīgai, komercializētai informācijai par slimību diagnostiku un ārstēšanu.
Globalizācija ir nenovēršams process. Atšķirība starp lielām valodām (angļu, krievu) un mazo latviešu valodu ir tāda, ka angļu valodā par jebkuru jautājumu var atrast arī korektu, starptautiskas autoritātes atzītu informāciju, bet latviešu valodā profesionāļiem nepietiek resursu, lai korektu informāciju ievietotu. Lasītājiem es ieteiktu – interesēties un pētīt internetā pieejamu medicinas informāciju, bet vairāk uzticēties tai, ko izvietojusi Veselības ministrija, Rīgas Stradiņa universitāte vai Latvijas Ārstu biedrība.
(12.07.2012.)
Jaunākie komentāri