Šis raksts tapis kā atsauce ziņai, ka veselības ministrs Guntis Belēvičs ministrijas ierēdniecībai devis rīkojumu līdz Ziemassvētkiem izstrādāt jauna ārstniecības likuma pamatus. Drosmīgs, ambiciozs solis, taču – īstajā laikā. Pašreizējais Ārstniecības likums ir novecojis, daudzkārt labots, tam nav struktūras un virzības. Kā izsmiekls skan likuma 2. pants, kas apgalvo, ka Ārstniecības likums regulē sabiedriskās attiecības: “Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju” Pašreizējais Ārstniecības likums apgalvo, ka par pacienta veselību atbildīgs ir valsts budžets, tajā reāli nav pieminēta profilakse, tas nenosaka medicīnas finansēšanas principus, kur nu vēl naudas izlietošanas principus. Neticami lielu likuma daļu aizņem psihisko slimību ārstēšanas jautājumi, kam būtu nepieciešams atsevišķs likums.
Likuma normu sakārtošana neapšaubāmi būtu pamati, uz kuriem pārbūvēt mūsu nedaudz noplukušo veselības namu. Jaunu likumu rakstīšanai nebūtu jēgas, ja likuma radīšana neietu rokrokā ar reformām. Tiesa, par reformām katram no mums ir savs viedoklis, kas dziļi sakņojas katra personiskajā pieredzē. Katra reforma kādam ir apdraudējums, un vairākums allaž ir pret reformām pat tad, ja tās kopumā ir noderīgas. Arī likumu izmaiņas nebūt nenāks viegli. Lai to skaidrotu, esmu uzzīmējis medicīnas likumdošanas piramīdu. (Skat. attēlu.)
Sākumā būtu mērķtiecīgi uzdot jautājumu – kādi starptautiski nolīgumi un dokumenti ir Latvijai saistoši, vēl vairāk – kuri ir vairāk saistoši nekā Latvijas Republikas normatīvie akti. Jo Latvija ir starptautisks subjekts un kā Eiropas Savienības locekle ir deklarējusi starptautisko līgumu prioritāti attiecībā pret Latvijas likumiem.
Latvijas Republikas Satversmes 111. pantā teikts: “Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.”
Vispārināšu – valsts pienākums ir atbildēt par savu pilsoņu veselību, un, kaut arī tā ne vienmēr spēj garantēt pašu labāko veselības aprūpi iedzīvotājiem, tomēr tā savu iespēju robežās spēj nodrošināt dažādus priekšnosacījumus cilvēka veselības aizsardzībai un uzlabošanai. Parasti jēdzienu tiesības uz veselību mēs saprotam kā valsts atbildību par visas sabiedrības veselību, savukārt mēs katrs savas – valsts iedzīvotāja – tiesības saprotam kā maksimāli iespējamo veselības aprūpes līmeni. Parasti tiesības uz veselību tiek tulkotas kā ekonomisko, sociālo vai kultūras tiesību sastāvdaļa. Šo tiesību sastāvā blakus veselībai mēs atrodam cilvēka tiesības uz tīru gaisu un tīru ūdeni, nepiesārņotu vidi, veselīgu un racionālu uzturu, izglītību (tostarp veselības pratību jeb izglītotību) un pienācīgiem dzīves apstākļiem. Ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības patiesībā ir vienlīdz būtiskas un svarīgas kā pilsoniskās un politiskās tiesības. Pret šīm tiesībām lielākā daļa valstu un to pilsoņu attiecas nolaidīgi vai krietni vienkāršoti. Brīžos, kad šīs tiesības ir jādeklarē un jāpilda, valstij (valdībai) kļūst bail, ka tas kļūs pārāk liels finanšu slogs valsts budžetam (palielināsies nodokļu slogs tiem pašiem iedzīvotājiem).
Veselība ir dažādu cilvēku pieredze no sava skatpunkta savienot objektīvus parametrus un subjektīvas sajūtas. Līdz ar to veselība kā objektīvi, tā subjektīvi ir ļoti atkarīga no ģeogrāfiskiem faktoriem, no valsts stāvokļa, dzīves līmeņa un vecuma. Parasti mēs runājam par fizisko veselību vai arī par fiziskās, psihiskās un sociālās veselības kopumu. Skeptiķi un pesimisti veselību traktē kā slimību neesamību, bet optimisti uzskata, ka veselība ir pozitīva īpašība un vispārēja labklājība.
Mēs pazīstam vairākus terminus. Būtiskie ir tiesības uz veselību, tiesības uz rūpēm par veselību, tiesības uz veselības aizsardzību un tiesības uz aprūpi. Nozīmīgākais dokuments, kas starptautiski nosaka cilvēka tiesības uz veselību, ir Pasaules Veselības organizācijas statūti. Tie atbilstoši starptautiskajām tiesību normām tiek atzīti par starpvalstu līgumu veidu, vēl vairāk, šie statūti visām dalībvalstīm ir prioritāri attiecībā pret nacionālo likumdošanu. Tas nosaka, ka PVO statūti ir obligāti visām valstīm, kas ir PVO biedri. Tā kā Latvija ir gan ANO, gan PVO biedrs, tad šo organizāciju statūti mums ir prioritāri salīdzinājumā ar mūsu Ārstniecības likumu.
PVO definējusi, ka “veselība ir pilnīga fiziska, garīga un sociāla labklājība, ne tikai slimību neesamība”. Pasaules Veselības organizācija ir nozīmīgākā struktūra pasaulē savā jomā. Tajā ir 6 reģionālās nodaļas, un tā apvieno vairāk nekā 180 valstis. Galvenais PVO mērķis ir nodrošināt visiem cilvēkiem pašu augstāko iespējamo veselības līmeni.
Imperatīvs dokuments katrai valstij ir Cilvēktiesību deklarācija, kuras 25. pants skan šādi: “Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, ieskaitot uzturu, apģērbu, mājokli, medicīniskos pakalpojumus un vajadzīgo sociālo apkalpošanu, kas nepieciešams viņa un viņa ģimenes veselības uzturēšanai un labklājībai, un tiesības uz nodrošinājumu sakarā ar bezdarbu, slimību, invaliditāti, atraitnību, vecuma iestāšanos vai citos eksistences līdzekļu zaudējumu gadījumos, kas radušies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ.”
Būtisks veselības aprūpes speciālistiem ir arī šī panta 2. punkts: “Mātēm un bērniem ir tiesības uz īpašu aizsardzību un palīdzību. Visiem bērniem, laulībā un ārlaulībā dzimušajiem, ir jābauda vienāda sociālā aizsardzība.“
Imperatīvi dokumenti valstij ir ne tikai ANO paspārnē tapušie dokumenti. Būtiskākais dokuments visas zemeslodes mediķiem ir Pasaules Ārstu asociācijas (WMA) pieņemtā Helsinku deklarācija, kurai šogad apritēja 50. gadskārta. Žurnālā Latvijas Ārsts jau esam publicējuši šā dokumenta jaunākās redakcijas pilnu tulkojumu. Manuprāt, tieši Helsinku deklarācijai un tās filozofijai par ārstu pašpārvaldi un ētikas principiem būtu jābūt par vienu no topošā ārstniecības likuma stūrakmeņiem.
Helsinku deklarācija tapa 1964. gadā kā zināma antitēze 1947. gada Nirnbergas kodeksam, kas bija radies, lai nosodītu nacistiskās Vācijas medicīnas pētniecības principus koncentrācijas nometnēs. Otrā pasaules kara gados visas lielvaras savus pētījumus veica ar bēgļiem, ieslodzītajiem un karagūstekņiem, bet nosodīta tika tikai Vācija. Nirnbergas kodeksu Anglija, Francija, bet īpaši Krievija neievēroja. Ir pietiekami daudz apstiprinājumu faktam, ka Krievijā vēl ilgi pēc otrā pasaules kara gulaga nometnēs notika medicīniski eksperimenti un pētījumi ar ieslodzītajiem.
Patiesībā, tikai sākot no 1962. gada, parādījās pirmie reālie starptautiski aizliegumi veikt pētījumus un eksperimentus ar bērniem, ieslodzītajiem, etniskajām minoritātēm, kā arī mazattīstītās valstīs. Bet 1964. gadā pieņemtā Helsinku deklarācija parādīja ārstu ceļu uz ētiku un pašpārvaldi, kā arī ļāva mediķiem saglabāt kontroli pār biomedicīniskiem pētījumiem un noteikt zināmu pašregulāciju.
Sešdesmitie gadi bija laiks, kad pašnoteikšanās tiesības kļuva par noteikumu sabiedrībā kopumā un medicīnas praksē. Precīzi pašregulējumi bija nepieciešami, lai izvairītos no valsts nevajadzīgas un nepamatotas iejaukšanās profesijas regulējumā. Būtiski, ka tas galvenokārt bija pacientu interesēs. Ētika ieguva jaunu lomu medicīnas izglītībā un praksē. Ētika, kā likums, ir nevērtīgs instruments, ja cilvēki nav gatavi to ievērot un rīkoties atbildīgi. Pasaulē ir daudzas valstis, kurās medicīnas ētiku un ārstu pašregulāciju nosaka speciāli likumi.
Helsinku deklarācija ir definēta, koncentrējoties uz plašās medicīnas jomas dalībnieku (pacientu un ārstniecības personu) aizsardzību, viņu cieņu, tiesībām un labklājību. Pasaulē pieņemts ciniski atzīt, ka likumi un noteikumi pastāv, lai tiktu pārkāpti.
Juridisku vai ētisku normu pārkāpumi rosina stingrāku normu pieņemšanu, citiem vārdiem sakot – šīs normas tiek paceltas likumu piramīdā uz augšu. Ja visi medicīnas jomas dalībnieki rīkotos saskaņā ar atzītiem ētiskiem un juridiskajiem standartiem, nebūtu nekādas vajadzības radīt jaunus normatīvos aktus. Piemēram, ja ārsti vienmēr pilnībā informētu savus pacientus, pirms jautātu viņu piekrišanu manipulācijai vai operācijai, nebūtu nepieciešams noteikt informētu piekrišanu par juridisku normu.
Atgriezīsimies pie mūsu piramīdas, kas ir mana tiesiskās kārtības vīzija. Augšpusē Satversme un tiesību regulas ietver svarīgākos noteikumus, kuros ir katra indivīda pamattiesības un pamatbrīvības attiecībā pret valsti. Zemāk ir likumi, ko pieņem Saeima. Likumiem būtu jābūt konkrētākiem, jāaptver valsts atbildība un jānosaka attiecības starp personām konkrētā sabiedrībā. Apakšā atrodas profesionālie noteikumi un standarti, tostarp rīcības kodeksi, ētikas kodeksi, vadlīnijas. Būtiska ir zemāka līmeņa noteikumu saskaņa ar augšējām piramīdas likumdošanas rindām. Patiesībā šī piramīda ļauj mums vilkt paralēles starp medicīnas juridiskajām un ētiskajām normām un to pamatojumu.
Ārstniecības likuma izstrāde tikai nelielā mērā attiecas uz Veselības ministrijas ierēdņiem. Daudz lielākā mērā tā attiecas tieši uz profesionāļiem, kas vienīgie izprot pašregulāciju, ētikas principus un medicīnas normas, aizstāvot universālu un harmonisku izpratni par augstākajiem ētikas principiem – aizsargājot gan ārstu, kas veic ārstniecību, gan personu, kas šo ārstniecību saņem, gan pētījuma dalībnieku, kas strādā jaunu tālākejošu mērķu vārdā.
Helsinku deklarācija nav akadēmisks dokuments. Tas ir vēstures produkts, lobēšana no dažādu ieinteresēto personu puses, Pasaules Ārstu asociācijas attīstības stratēģija. Tās pašreizējā struktūra un saturs ir mediķu un arī zinātnieku aprindu konsenss. Tieši šādu es saskatu arī tuvākā vai tālākā nākotnē rakstāmo Latvijas ārstniecības likumu.
21. gadsimtā medicīnas ētika un pašregulācija kā ārstniecības, tā medicīnas finansēšanas, tā sabiedrības veselības un pētniecības jomā piedzīvojusi būtiskas pārmaiņas, piemēram, pasaules attieksme mainījusies no vispārējiem medicīnas principiem (Pauls Stradiņš: “Medicīna ir māksla, zinātne un prakse”) uz detalizētu regulējumu (vadlīnijas pat apakšspecialitātēs un manipulāciju veikšanā), no ierobežotām normām Veselības ministrijas dokumentos uz blīvu un sarežģītu tiesisko regulējumu, kas bieži noslēpts ar medicīnu tieši nesaistītos likumos un Ministru kabineta noteikumos. Pētniecībai un ārstniecībai kā milzu miglas deķis pārklājusies institucionalizācija, birokratizācija un globalizācija visdažādākajās izpausmēs.
Kamēr ārsti un pētnieki lūgs sīkāku un precīzāku regulējumu, viņi vienlaikus ierobežos savu brīvību un atbildību. Ja cilvēkiem ir skaidra izpratne par saviem pienākumiem, viņiem ir mazāk vajadzīgs īpašs regulējums. Pašregulācijai, kas būtu ietverta Ārstniecības likumā, būtu jākļūst par būtisku barjeru pret pašreizējo ārstniecības, pētniecības, medicīnas ētikas normu birokratizēšanos. Sistēmai būtu jāspēj vairāk paļauties uz atbildīgiem medicīnas jomas dalībniekiem, kas spēj interpretēt un īstenot ētikas pamatprincipus, nevis tehnisku dokumentu izpildi.
Nav jēgas jaunam likumam, ja tas neiet rokrokā ar reformu.
Mediķi un pacienti kā reformu gaida rīcības kopumu, kas ļautu padarīt veselības aprūpes struktūru kompaktāku, mērķtiecīgāku, kas spētu veiksmīgāk izmantot cilvēkresursus, materiālos resursus, tehnoloģijas, telpu un transporta resursus utt. Valdības finansisti (parasti Finanšu ministrijas ierēdņu izskatā) par reformām veselības aprūpē uzskata tikai izdevumu samazināšanu veselības jomai kopumā un atbrīvojušās naudas masas ieguldīšanu tehnoloģiskā attīstībā.
Savukārt 90% sistēmā iesaistīto kā reformas saprot finansējuma palielināšanu no valsts budžeta (piemēram, līdz 4,5% no IKP).
Tas, ko mēs patiesi nevēlamies no reformām –vienkāršotu kādas sistēmas finansējuma apgriešanu kādai citai sistēmai par labu. Piemēram, ministrs Juris Bārzdiņš noņēma finansējumu universitāšu slimnīcām par labu reģionālajām un aprūpes slimnīcām. Vēl neveiksmīgāks reformu modelis ir stimulēt (noteikt kā prioritāru) kādu nozari (piemēram, Baiba Rozentāle palielināja vakcinācijas apjomu, bet Ingrīda Circene virzīja mākslīgo apaugļošanu), nepalielinot kopējo finansējumu, tā ka realitātē šī prioritāte kļūst par slogu visai sistēmai.
Publiski pieņemts paust, ka veselības aprūpē kopumā ir “slikti”, ka ir nepieciešamas reformas. Vienalga, cik vajadzīgas un vērtīgas būs reformas, tām opozīcija būs ļoti nopietna, opozīcija ievērojami pārsniegs 50% no tiem, kam vispār par šo jautājumu ir viedoklis. Tātad reformām ir nepieciešama ļoti stipra griba jeb politiskā vilkme.
Lielā pretestība reformām ir iemesls, kāpēc pa īstam neviens nevēlas reformas veikt, bet pilnībā nododas naudas izsišanai. Taču, ja reformas tiek atliktas, tās nākotnē izmaksās dārgāk.
Reformas 21. gadsimtā nozīmē pagarināt veselīgi nodzīvotus mūža gadus – reforma sabiedrības veselības jomā, maksimāli racionāli izmantojot esošos solidāros (valsts budžeta) līdzekļus visu sabiedrības locekļu diagnostikā, ārstēšanā un rehabilitācijā.
Prognozējamā laikā jaunā valdība būs spiesta vienoties par strukturālo reformu nepieciešamību veselībā, bet tikai pēc tam sākt domāt, kurus dienestus (slimnīcas) reformēt.
Visticamāk, tiks radīts prioritāšu un atbalstāmo jomu saraksts, kur par prioritātēm tiks atzīts primārās aprūpes ārstu (ģimenes ārstu) dienests, universitātes slimnīcas un reģionālās slimnīcas, iespējams, – ambulatoriski lietojamie, kompensējamie medikamenti atsevišķām slimībām vai atsevišķām ļaužu grupām (bērniem un/vai pensionāriem). Domāju, ka par prioritārām jomām tiks noteiktas mātes un bērna veselības aprūpe, sirds un asinsvadu slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana, onkoloģisko slimību profilakse, diagnostika un ārstēšana, psihiskās slimības.
Saeimai un valdībai nāksies izšķirties, vai atbalstīt reformas, zināmu haosu un nesapratni vai norakstīt visu uz reformas veicēju neprasmi, nepareizajiem konsultantiem, starptautiskajiem ļaunprāšiem, kas vēlas aizvilināt prom mūsu ārstus, māsas, pacientus.
Reformas patiesībā var īstenot tikai tad, ja tās veic nevis vienpatis ministrs, bet valdība kopumā. Mūsu mērķis ir veselība visās politikas nozarēs, bet Latvijas realitātē nereti sanāk politika visās veselības jomās. Realitāti veselības aprūpē vienmēr nosaka skatpunkts, no kura mēs uz medicīnu skatāmies.
Reformas būtu jāīsteno ātri, pretējā gadījumā tās novedīs pie ierēdņu skaita palielināšanās, jaunu dokumentu, veidlapu, atskaišu radīšanas. Ierēdniecība ir visneieinteresētākā reformās, tāpēc jebkura reforma no ierēdniecības puses tiek virzīta tikai ierēdniecības palielināšanai (uzpūsti štati) un ierēdniecības nepieciešamības pamatojumam. Visas reformas, kas ieilgst (piemēram, e-veselība vai ar diagnozēm saistītu grupu (DRG) principa ieviešana apmaksā par medicīnas pakalpojumu), rada tikai jaunus kafijdiskusiju ierēdņus, kas veido darba grupas, raksta vēstules un gaida atbildes.
Lielākā problēma, kas nepieļauj reformas Latvijas medicīnā, ir tradīcijas. Tradīcijas nosaka, ka katrā pilsētā ir slimnīca, ka cilvēks ar sliktu pašsajūtu ir pelnījis pagulēt slimnīcā, ka vērtība ir gultas dienai, jo tradicionālā uztverē tieši slimnīcas gulta, nevis konkrēts ārsts ārstē slimnieku. Pie tradīcijām pieder arī lokālā hierarhija.
Latvijā slimnīcas lielākoties atrodas pašvaldību īpašumā (Rīgā pacienti galvenokārt palīdzību saņem valsts – universitāšu –slimnīcās). Pašvaldības vadībai slimnīca ir lielākā un mīļākā rotaļlieta, kuru pārkrāsot, nopirkt datortomogrāfu un valdē iecelt izbijušus deputātus un domes darbiniekus. Visu pašvaldību vadītāji iemanās reflektēt ar vārdiem “gultas dienas”, “ārstniecības rezultāti”, “cilvēkresursi” ar piebildi – par labo atbild pašvaldība, par slikto – valsts.
Kādas reālas reformas būtu jāīsteno?
Pirmkārt, jārada sistēma solidārai finansējuma izmantošanai. Tas nozīmē radīt jaunu caurskatāmu finansējuma izlietošanas sistēmu (sākotnēji radīt finanšu pankūku, kurā precīzi nolasāms, cik procentuāli naudas valsts gatava lietot profilaksei, primārajai aprūpei, neatliekamajai palīdzībai, onkoloģijai, kardioloģijai utt.).
Otrkārt, jācentralizē veselības aprūpes sistēmu. Latvijā pašlaik ir 119 sabiedrības veselības aprūpes modeļi un pieejamības risinājumi, kam nav nekāda pamatojuma 2 miljonu iedzīvotāju valstī. Nāksies pārņemt valsts īpašumā vismaz reģionālās slimnīcas.
Treškārt, ievērojami jāreformē un jāveicina primārās aprūpes ārstu (ģimenes ārstu) dienests.
Īslaicīgas naudas injekcijas katra gada beigās ir atelpa veselības jomai, bet pilnībā nav problēmas risinājums. Pieprasījuma palielināšana nekādā gadījumā nerisina problēmu, bet dod īstermiņa uzlabošanās ilūziju.
Lielākā problēma likumdošanas sakārtošanai un reformām – medicīnas darbinieku profesionālā prestiža publiska graušana
21. gadsimta sākumā reāli krītas ārstu darba profesionālais prestižs. Pacientu tiesību aizsardzības institūcijas, virkne kareivīgu žurnālistu, sociālo tīklu sērfotāji un portālu komentētāji ir pilnīgi pārliecināti, ka cilvēki mirst tikai un vienīgi ārstu dēļ. Latvijā ir moderni lamāt ārstus, slimnīcas, medicīnu kopumā. Gandrīz nav dienas, kad nebūtu lasāma kāda negatīva informācija par medicīnu.
KNAB, VID un citas pusprofesionālas organizācijas cenšas provocēt diskusijas par pacientu sniegtajām pateicībām, medicīnas darba kvalitāti, bet īpaši nomelno privāto medicīnu (piemēram, zobārstniecību) kā valsts kases izlaupītājus, proti, nodokļu nemaksātājus.
Visām šīm struktūrām un žurnālistiem raksturīga pilnīga neizpratne par to, ka medicīna galvenokārt attiecas uz vecāka gadagājuma hronisku slimību pacientiem. Nozīmīgākā ilūzija ir par to, ka slimība, kā likums, ir akūta un slimnieks pilnībā izārstējams. Šīs ilūzijas ierēdņi cenšas pārnest likumdošanā.
Protams, politiķim, finansistam, ierēdnim un (patiesībā arī) ārstam vairāk patīk ātrie, iespaidīgie rezultāti akūto slimību ārstēšanā, nevis nepateicīgais un nogurdinošais hronisko slimnieku ārstēšanas process. Jo vairāk medicīna atļaujas būt atkarīga no ekonomikas un pārvērst pacientus par klientiem, jo par piemērotāku klientu kļūst tas, kuru ārstējot investīcijas visātrāk sevi attaisno, un var sasniegt vislabākos rezultātus ar vismazāko piepūli.
Katra pirmā tikšanās starp ārstu un pacientu reālā psihoemocionālā krīzes stāvoklī izvirza ārstam mērķi: “Restitutio ad integrum” –, kas nozīmē ierastajam dzīvesveidam raksturīgā stāvokļa atjaunošanu – tādu, kādu pacients baudījis, būdams vesels. Tādi gadījumi, par laimi, mēdz notikt, jo ir patoloģiski stāvokļi, ko var novērst operatīvi vai ar tehnisko līdzekļu palīdzību. Visbiežāk, kad runa ir par īstu slimību, kur pārdzīvojumos ir sava vieta bailēm, laikam, vēsturei un attiecībām, atgriešanās iepriekšējā normālajā stāvoklī nav reāla. Pat visveiksmīgākā operācija, visveiksmīgākie reanimācijas pasākumi, vislieliskākā terapija nespēj cilvēkam sniegt to veselības un labsajūtas apjomu, ko viņš baudījis pirms slimības.
Lielākoties visi, kas raksta laikrakstos, izpaužas citos masu saziņas līdzekļos, spriedelē par ārstu un pacientu attiecībām no savu finanšu vai drošības iestāžu pozīcijām, ir gados jauni, fiziski veseli cilvēki, kuru tikšanās ar ārstu ir bijušas visai īslaicīgas. Šī sabiedrības daļa publiski ziņo, ka viņi samaksājuši nodokļus, bet neko no medicīnas nesaņem. Viņi nesaprot, ka lielu daļu viņu veselībai tērēto līdzekļu viņi avansa veidā saņēmuši bērnībā, kad nemaksāja vēl ne centa nodokļos, bet lielāko daļu saņems sava mūža pēdējos gados, kad arī nemaksās neko.
Pasaules medicīnas zinātni tieši vai netieši virza zāļu firmas, cilvēki no zāļu biznesa, big pharma publiskais sektors (lai skatām P. Stradiņa KUS vai Bērnu KUS vadību). Big pharma pasauli skata ekonomiskās kategorijās. Arī biznesam izdevīgāk ir ārstēt slimniekus, kuriem ir iespēja pēc ārstēšanas panākt restitutio ad integrum. Tas nozīmē ārstēt pacientus maksātspējīgajā pasaules iedzīvotāju segmentā, jo valsts budžets tieši vai netieši ir pavērsts ar seju pret akūto, pilnībā izārstējamo pacientu. Un, ieguldot miljonus zāļu pētniecībā, zāļu firmas virzās to slimību virzienā, par kuru ārstēšanu tiks dāsni maksāts.
Globalizācijas, lokālo politisko uzstādījumu un big pharma ietekmē medicīna sadodas rokrokā ar ilūzijām. Likumdevēji un izpildvara ilūziju pasaulē sasapņojas, ka par veselību rūpēsies cilvēki, kam nav nekas zināms par slimību. Radīta ilūzija, ka var pārstādīt aknas un vienam cilvēkam atdot veselību. Maksimāli līdzekļi tiek ieguldīti diagnostikā, jo ir ilūzija, ka tieši ar kodolmagnētisko rezonansi, nevis ārsta smadzenēm ārstē pacientu.
Tas viss neglābjami radījis medicīnas ēnas pusi – tirgum līdzīgo iedalījumu labajos un sliktajos klientos. Parādās pseidozinātniski, pseidoekonomiski prātuļojumi un aprēķini par to, ka jebkura slimnieka izārstēšana dod valstij šādu vai citādu finansiālu ieguvumu. Patiesībā ārstiem, medicīnas personālam, slimnīcai, poliklīnikai, doktorātam, Veselības ministrijai ir tikai divi uzdevumi:
i) pagarināt cilvēka mūža ilgumu (konkrēta atsevišķa cilvēka, populācijas vai zemeslodes iedzīvotāju kopuma vidējo paredzamo mūža ilgumu);
ii) uzlabot cilvēka dzīves kvalitāti (vai iespējami pilnīgi atjaunot dzīves kvalitāti pēc slimības vai traumas).
Vai ārstu profesijas prestiža samazināšanai ir objektīvi iemesli? Ārsti strādā labāk un profesionālāk, par ko liecina iedzīvotāju dzīves ilguma pagarināšanās vidēji par gadu trīs gadu laikā. Ārsti strādā ar jaunām tehnoloģijām, kas ātri un precīzi diagnosticē slimības, atraumatiski operē un droši dod narkozi. Katru gadu tiek radīti jauni zāļlīdzekļi – drošāki un efektīvāki, bet farmācija ik pēc desmit gadiem veic jaunu kvalitatīvu lēcienu. Vēzis vairs nav obligāti mirstama kaite, nemaz nerunājot par tām infekcijas slimībām, kas cilvēkus biedēja daudzus gadsimtus.
Es nemēģinu apgalvot, ka viss Latvijas medicīnā ir kārtībā, nebūt ne. Tomēr vismaz 80% problēmu ir sistēmā (glupa likumdošana, nepamatota finansēšanas kārtība, lielas medicīnai paredzētās naudas daļas novirzīšana nepamatotai tehnoloģiju iegādei vai celtniecībai, neticami liela birokratizācija, kas paņem laiku un resursus) un tikai 20% – pašā profesionālajā medicīnā. Pacients bezcerīgo Ārstniecības likumu nelasa – viņš redz tikai ārstu, kam Ministru kabinets un ierēdnis paģērējis visu pacienta apskatei paredzēto laiku patērēt nevienam nevajadzīgu papīru aizsmērēšanā. Melnā kampaņa pret ārstiem dara tikai ļaunu Latvijas iedzīvotājiem. Šīs kampaņas dēļ Latvija pazaudē mūsu izcilākos ārstus – viņi aizbrauc uz ārzemēm.
Piemēram, kādas universitātes slimnīcas preses sekretāre pamana, ka slimnīcā nonākusi sieva, kas ubago pie stacijas, un ieliek tviterā stāstu par šo gadījumu ar komentāru, ka tantei bijuši klāt 1200 eiro. Pēc tam labi pazīstams žurnālists rada ķengu rakstu par slimnīcas vadītājiem. Šādi ķengu raksti rada aizvainojumu visiem medicīnas profesionāļiem, kas ļoti reti vienā čupiņā redz 1200 eiro un nekad šādu naudu nesaņem kā atalgojumu par krietni padarītu darbu.
Dažkārt rodas sajūta, ka Latvijas birokrāti, žurnālisti, dažādu tiesību aizstāvji, kas vispārina un nopulgo visus ārstus, tieši vai netieši ir ieinteresēti Latvijas iedzīvotāju veselības stāvokļa pasliktināšanā vai citu valstu medicīnas pakalpojumu lobēšanā. Šķēres veselības aprūpes finansēšanā ir lielākā ārstu prestiža graušanas atslēga – jaunais, nodokļus maksājošais nezina, ka dzīve nu vienreiz ir tāda lieta, kas agri vai vēlu iet uz rieta pusi. Katrs, kas šobrīd ir vesels un stiprs un tāpēc deklarē, ka viņam šādi ārsti un šāda medicīna nav vajadzīga, agri vai vēlu sagaidīs to brīdi, kad būs gan vajadzīga.
Jaunākie komentāri