Valdības deklarācijā noteikts, ka veselības mācību skolās vajag, bet Izglītības ministrijas amatpersonas uzskata, ka daudz vērtīgāk ir 14 stundas mācīt čemurziežu uzbūvi vai gāzu likumus. Būtiskais arguments kāpēc nemācīt, – ir atziņa, ka par prezervatīviem visu skolotāji pastāstot sabiedrības mācības stundās, tā teikt, integrēti ar atziņu, ka skolēnu vecumā par dzimumdzīvi nav jādomā. Izglītības ministrijas ierēdņiem veselība vispār šķiet viena vienīga nepiedienīga erotika. Tieši tā šo jautājumu uztver arī daža deputāte, kas spēj reducēt jebkuru veselības apmācību līdz kādai Sarkanā Krusta jauniešu veiktai aptaujai par kontracepcijas zināšanām skolēnu vidū.

Izglītība ir galvenais faktors cilvēka veselīgam mūžam, proti – izglītība ir būtiskākā sociālā veselības determinante. Visā pasaulē (Latvijā, Lielbritānijā, Indijā vai Somālijā) cilvēki ar augstāko izglītību dzīvo 8–12 gadus ilgāk nekā cilvēki bez izglītības. Izglītība ar veselību un ilgu mūžu korelē vairāk nekā uztura paradumi, medicīnas pakalpojumu pieejamība vai ceļa satiksmes drošība. Piemērs, kāpēc tas tā ir, nav tālu jāmeklē – vismaz trešdaļa Latvijas meiteņu skolā nonāk tabakas industrijas ietekmē un sāk pīpēt. Gandrīz visas meitenes, kas guvušas augstāko izglītību, atmet smēķēšanu pirmās grūtniecības laikā, bet tās, kas izglītību nav guvušas – smēķē kā skursteņi pie Dzemdību nama un tūkstoškārt palielina sava bērniņa nāves risku.

Veselības izglītotība jeb veselības lietpratība (health literacy) ir veselības literatūrā lietots jēdziens, kas raksturo sakarību starp cilvēka (pacientu) izglītotības līmeni un viņu spēju saglabāt veselību, uzlabot to vai ievērot noteikto ārstēšanos. Par adekvātu veselības lietpratību tiek uzskatīta spēja izmantot veselības zināšanas, prasmes un kompetences. Pasaules Veselības organizācijas (PVO) definīcija nosaka, ka
veselības lietpratība ir kognitīvās un sociālās prasmes, kuras nosaka indivīdu motivāciju un iespējas iegūt, izprast un izmantot informāciju tā, lai tā veicinātu un nodrošinātu labu veselību.

Veselības mācības uzdevums nav radīt fragmentāras zināšanas par cilvēka fizioloģiju, vairošanos un izsargāšanos, smēķēšanas un alkohola noliegumu utt., bet gan veselības lietpratību.

Cilvēki ar augstāku veselības lietpratību vairāk izvēlas profilaksi, piemēram, mammogrāfiju, vakcināciju, racionālu uzturu, veselīgu vidi, kustību režīmu u.tml. Savukārt zema veselības lietpratība rada nopietnus šķēršļus pacientu ārstēšanai hronisku slimību gadījumā vai aplamas zāļu lietošanas dēļ var izraisīt milzīgas un, diemžēl, liekas izmaksas. Zema veselības lietpratība ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēki biežāk spiesti ārstēties stacionārā, kā arī ārstniecības personu redzeslokā nonāk tikai slimību vēlīnās stadijās („ielaistās slimības”).

Veselības aprūpe bez veselības lietpratības ir neiespējama. Prioritāte veselības izglītošanai ir bērni, topošās mātes un sievietes grūtniecības periodā.

Skolās būtu jāatjauno veselības mācība kaut vai trīs mācību gados no divpadsmit:

(I) pamatskolā, kad bērns jāapmāca higiēnas, pašpalīdzības, anatomijas, fizioloģijas pamatos, kā arī veselīga uztura, kustību jautājumos;

(II) 10–12 gadu vecumā bērnam jāmāca veselības lietpratību kā reālu dzīvesziņu, tad nu jāiemāca viss būtiskais par cilvēka dzīvi, veselību, slimību un slimību profilaksi;

(III) vidusskolas vecumā (11. klasē) jauniešus jāapmāca kā topošās māmiņas un tēvus. Ļoti nozīmīgi veselības mācību šajā vecumā apgūt arī profesionāli tehniskajās skolās un internātskolās, kas mums šobrīd rada visvairāk problēmu ar neveselīgu paradumu (smēķēšanas, alkohola, stimulējošu vielu) implementāciju.

Veselības mācība nozīmē izvairīties no slimībām, nozīmē būt gatavam nākamās paaudzes radīšanai un audzināšanai. Pasaulē nav atrasts mērķtiecīgāks un izmaksu efektīvāks naudas ieguldījums veselībā, kā arī labāks līdzeklis bērnu mirstības samazināšanai kā meiteņu apmācība, kas jau pēc dažiem gadiem rezultējas kā grūtnieču un jauno māmiņu zināšanas.