Pasaules Veselības organizācija pasludinājusi vispārējo visaptverošu veselības aprūpi (Universal Health Coverage) par savu būtiskāko veidu, kā sasniegt savu trešo galveno ilgtspējīgas attīstības mērķi– nodrošināt veselīgu dzīvi un veicināt labklājību visiem visos vecumos. ANO Ilgtspējīgai attīstībai ir 17 globāli mērķi, ko 2015. gadā noteica ANO Ģenerālā asambleja. Trešā mērķa sasniegšanai PVO par būtiskāko uzskata Visaptverošo veselības aprūpi, kas ir termins stāvoklim, kurā visi cilvēki un kopienas var izmantot veselības veicināšanas, profilaktiskses, ārstniecības, rehabilitācijas un paliatīvās veselības aprūpes pakalpojumus, kas ir pietiekamā kvalitatē, lai būtu efektīvi, vienlaikus nodrošinot, ka šo pakalpojumu izmantošana lietotājam neizraisīs finansiālas grūtības. Visaptverošas veselības aprūopes definīcija iekļauj trīs sadaļas –
Visas ANO dalībvalstis ir vienojušās, ka, īstenojot ilgtspējīgas attīstības mērķus, līdz 2030. gadam centīsies panākt visaptverošu veselības aprūpi.
Nedaudz par terminu– „Visaptveroša veselības aprūpe” (Universal Health Coverage). Šo profesor Māra Baltiņa ieteikto un profesoru Ģirta Briģa un Dzintara Mozga akceptēto termina tulkojumu (kā labskanīgāko) šajā rakstā lietoju apzināti, taču atzīstu, ka pats ikdienā lietoju jēdzienu „Vispārējais veselības aprūpes pārklājums”. Diemžēl Pārresoru koordinācijas centrs šo jēdzienu ir iztulkojis kā „Universāla veselības apdrošināšana”, un šajā formā to nereti lieto arī Veselības ministrija, līdz ar to nereti Latvijā valda terminoloģisks haoss.
Pasaules Veselības organizācijas ģenerāldirektors Tedross Gebreijesuss (Dr. Tedros Adhanom Ghebreyesus) raksta, ka aptuveni 400 miljoniem cilvēku visā pasaulē veselības aprūpes pakalpojumi nav pieejami vai ir pieejami pārlieku zemā līmenī. Savukārt 150 miljoniem cilvēku katru gadu veselības aprūpes pakalpojumi rada finanšu katastrofu personiski un ģimenē, bet 100 miljoni cilvēku katru gadu slimības dēļ nokļūst zem nabadzības sliekšņa. Tātad – aptuveni 100 miljoni cilvēku joprojām katru gadu nonāk galējā nabadzībā (kas definēta kā dzīvošana par 1,90 ASV dolāriem vai mazāk dienā), jo viņiem ir jāmaksā par veselības aprūpi.
Vienkāršoti – visaptveroša veselības aprūpe nozīmē veselības aprūpes sistēmu, kurā ikvienam cilvēkam ir piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem:
(i) kas tiem ir vajadzīgi (tiem jābūt pieejamiem ikvienam, kam tie ir vajadzīgi, nevis tikai tiem, kas par tiem var samaksāt);
(ii) kad tie ir vajadzīgi;
(iii) kur tie ir vajadzīgi;
(iv) kurus saņemot šis cilvēks nesaskaras ar fatālām finanšu grūtībām;
(v) veselības aprūpes pakalpojumu kvalitātei jābūt pietiekamai lai uzlabotu to personu veselību, kas saņem pakalpojumus.
Visaptveroša veselības aprūpe ir plašāks jēdziens par vispārējo veselības pieejamību, jo tas ietver ne tikai bezmaksas veselības aprūpes pakalpojumus, bet arī personiski apmaksājamus un citu finansēšanas avotu segtus veselības aprūpes pakalpojumus, kuru saņemšana nerada dramatiskas finansiālas problēmas pacientam, ģimenei vai kopienai.
Tātad visaptveroša veselības aprūpe ir patiess 21. gadsimta mērķis un izaicinājums, bet izvirzītā mērķa sasniegšanai nepietiek ar esošo veselības aprūpes sistēmu paplašināšanu visā pasaulē, tai nepieciešama globālās veselības aprūpes radikāla pārveide.
Lai sasniegtu visaptverošu veselības aprūpi, valstīm nāksies:
(i) pārveidot primāro aprūpi, pielāgojot to pasaules ekonomikas, demogrāfijas un slimības sloga izmaiņām. Lielākā daļa pasaules iedzīvotāju pašlaik dzīvo vai uzturas valstīs ar vidējiem ienākumiem. Globālā slimību nasta un incidence pāriet no akūtām un infekcijas slimībām uz hroniskām nelipīgām slimībām, tostarp sirds un asinsvadu slimībām, diabētu, vēzi un garīgo veselību. Tātad, lai panāktu visaptverošu veselības aprūpi galvenais uzdevums būs nodrošināt ārstēšanas pieejamību novecojošiem, hroniskiem, multimorbīdiem pacientiem. Ir skaidrs, ka neviena valsts, neviena sistēma nespēj pilnībā nodrošināt profilaksi, diagnostiku un ārstēšanu visiem pacientiem ar sarežģītām un kombinētām hroniskām slimībām. Tā vietā visaptveroša veselības aprūpe būs virzošais spēks, lai valstis ieguldītu līdzekļus profilaksē, slimību prevencijā un spēcīgās primārās aprūpes veselības sistēmās;
(ii) pārveidot, paplašināt, strukturēt veselības aprūpes darbaspēku. Veselības sistēmas var darboties tikai tad, ja tām ir pieejami kvalitatīvi veselības aprūpes darbinieki. Globālās prognozes liecina, ka pasaules demogrāfiskās pārmaiņas un ekonomiskie stimuli līdz 2030. gadam radīs pieprasījumu pēc 40 miljoniem jaunu veselības aprūpes darbinieku. Visvairāk jaunu veselības aprūpes darbinieku – aptuveni 18 miljonus –vajadzēs valstīm ar zemiem un vidējiem ienākumiem, ja tās vēlas sasniegt vispārējo veselības aprūpes pārklājumu. Ir pilnīgi skaidrs, ka veselības aprūpes darbinieku apmācība tuvākajos desmit gados globāli strauji pieaugs, un uzsvars tiks likts uz medicīnas māsu, rehabilitologu, ergoterapeitu, ārstu palīgu, tehnisko medicīnas iekārtu apkalpojošā personāla sagatavošanu. Neatkarīgi no tā pieprasījums pieaugs straujāk par piedāvājumu, un 2030. gadā dažādos avotos tiek prognozēts 14.5– 20 miljonu (turpmāk tekstā paliksim pie PVO prognozes –18 miljoni) veselības aprūpes darbinieku trūkums. Turklāt nākotnē medicīnas darbaspēks daudz vairāk koncentrēsies valstīs ar augstiem ienākumiem, atstājot Dienvidaustrumāzijas un Āfrikas reģionus ar vislielāko veselības aprūpes speciālistu trūkumu. Prognozes liecina, ka vēl vairāk palielināsies veselības aprūpes speciālistu migrācija no valstīm ar zemiem ienākumiem uz valstīm ar augstiem ienākumiem.
Ārsti veido tikai nelielu daļu no nepieciešamā veselības aprūpes darbaspēka. Visaptveroša veselības aprūpe būs stimuls ieguldījumiem tādu veselības aprūpes darbinieku izglītošanā, kas apvienos daudzveidīgas un ilgtspējīgas prasmes ar relatīvi lētākām apmācības izmaksām un īsāku apmācības laiku. Jārēķinas, ka tuvāko desmit gadu laikā veselības aprūpes pakalpojumu spektrs tikai pieaugs, un šim spektram būs nepieciešama arvien vairāk diferencēta veselības darbinieku apmācība.
Ja valstis nepārveidos veselības jomas darbaspēka apmācību, tad ievērojami paplašināsies veselības aprūpes pakalpojumu piedāvājuma un pieprasījuma neatbilstība;
(iii) visaptveroša veselības aprūpe pieprasa nodrošināt būtiskākās zāles visiem, kam tās ir nepieciešamas, turklāt par viszemākajām iespējamām izmaksām. Pašreizējā globālā medikamentu cenu politika padara dažus būtiskus zāļlīdzekļus nepieejamus. Zāļu cena globāli pieaug straujāk nekā iedzīvotāju un sistēmu maksātspēja par šīm zālēm.
Bez zināšanām par to, kas ir galvenie zāļu dārdzības iemesli, ir grūti novērtēt, vai patērētāji (gan publiskā apmaksas sistēma, gan privātais maksātājs) veic taisnīgu darījumu, pērkot zāles.
Pasaules Veselības asambleja pieņēmusi rezolūciju Zāļu, vakcīnu un citu, ar veselību saistītu tehnoloģiju tirgus pārredzamības uzlabošana. Valstu valdības ir aicinātas pieprasīt lielāku cenu pārredzamību kā daļu no reglamentējošiem procesiem. Lielākas pilnvaras tiek dotas sistēmām, kurām ir skaidras globālās pilnvaras salīdzināt zāļu cenas valsts un pasaules mērogā, kā arī izsekot zāļu kustībai tirgus apstākļos. Vispārējais veselības aprūpes pārklājums, iespējams, būs palaidējmehānisms daudz enerģiskākai rīcībai, lai pārvarētu farmācijas uzņēmumu nevēlēšanos pakļauties cenu caurskatāmībai un nodrošinātu universālu būtisko zāļu pieejamību;
(iv) visaptveroša veselības aprūpe liek uzsvaru uz taisnīgumu, jo pieprasa, lai veselības aprūpes sistēmas sasniegtu dažādas iedzīvotāju grupas. Turklāt šīs grupas būtu jāsasniedz neatkarīgi no to ģeogrāfiskās atrašanās vietas, šīm grupām būtu jānodrošina vajadzīgā ārstēšana un jāpiegādā vajadzīgās zāles un medicīnas tehnoloģijas. Precizējot – visaptveroša veselības aprūpe attiecas uz visiem planētas iedzīvotājiem neatkarīgi no vecuma, dzimuma, ģeogrāfiskās atrašanās vietas vai finanšu līdzekļiem. Būs vajadzīga jauna pieeja, lai sasniegtu marginalizētas grupas, ko pašreizējās sistēmas bieži vien nespēj sasniegt. Visaptverošās veselības aprūpes programmām būs jāņem vērā pieaugošais vecāka gadagājuma cilvēku skaits, proporcionāli lielākā saslimstība, vecāka gadagājuma cilvēku unikālās veselības un sociālās vajadzības. Šobrīd pietrūkst datu par vecāka gadagājuma cilvēku (pasaulē vecāki par 60 gadiem ir aptuveni miljards cilvēku) slimībām, sociālo stāvokli un vispārējo veselību, un tas nozīmē, ka valdības nevar efektīvi plānot nepieciešamos veselības pakalpojumus.
Pašreizējā situācija – globālā ģeogrāfiskā un ekonomiskā disproporcija
Lielākajā daļā valstu šobrīd veselības aprūpes darbinieku trūkums palielinās, un vissatraucošākais ir tas, ka palielinās atšķirība starp valstīm ar lieliem ienākumiem un valstīm ar maziem ienākumiem.
Global Burden of Disease Study autori uzskata, ka pusē no visām valstīm ir nepieciešamais veselības aprūpes personāls, kas nepieciešams, lai sniegtu vairāk vai mazāk kvalitatīvus veselības aprūpes pakalpojumus atbilstoši vispārējam veselības aprūpes pārklājumam, bet pusei valstu – nav. Pasaules veselības aprūpes darbaspēks ir izvietots nevienmērīgi un nevienlīdzīgi. Amerikas reģions, kurā ir 10% no pasaules slimības sloga, strādā 37% no pasaules veselības jomas darbaspēka, savukārt Āfrikā, kur koncentrējušies 24% pasaules slimības sloga, strādā tikai 3% pasaules veselības jomas darbaspēka.
Jo lielākas (un/vai bagātākas valstis), jo biežāk un plašāk tās sūdzas par veselības aprūpes darbinieku trūkumu. ASV galvenais ārsts (veselības ministrs) ziņo, ka valstī līdz 2020. un 2025. gadam būs vajadzīgs miljons medmāsu, Japāna ziņo, ka viņiem vajadzēšot 2,5 miljonus, bet Indijā jau šobrīd trūkstot 3,9 miljoni medmāsu.
Veselības aprūpes darbinieku sadalījums pēc veselības izdevumu līmeņa un slimību sloga attiecas ne tikai globālajiem reģioniem, bet lielas atšķirības ir pat atsevišķu valstu robežās. Ļoti lielu ietekmi uz veselības aprūpes darbaspēku rada urbanizācijas process, medicīnas darbinieki koncentrējas megapolēs un lielpilsētās.
Galvenais uzdevums – cilvēkresursu problēmu risināšana globāli un katrā valstī atsevišķi
Moderno vispārējā veselības aprūpes pārklājuma filozofiju raksturo nepieciešamība pēc veselības aprūpes darbinieku kvalifikācijas paaugstināšanas un pārkvalificēšanās, ko pastāvīgi pieprasa slimību sloga izmaiņas un jaunās veselības aprūpes tehnoloģijas.
Kā jau sākumā minēts – prasības pēc papildu medicīnas darbiniekiem pieaug. Palielinoties neinfekcijas slimību īpatsvaram un augošajam geriatrisko iedzīvotāju skaitam, līdz 2030. gadam radīsies pieprasījums pēc 40 miljoniem papildu veselības aprūpes darbinieku visā pasaulē, kas patiesībā nozīmētu divkāršot pašreizējo pasaules veselības aprūpes darbaspēku. Tas ir gandrīz neiespējams mērķis, ja vien globāli un valstiski (katrā valstī) netiks veikti steidzami pasākumi, lai situāciju labotu. Nelabvēlīgākas (tai skaitā, PVO) prognozes rāda, ka līdz 2030. gadam būs 18 miljonu veselības aprūpes darba ņēmēju deficīts, kā rezultātā veselības aprūpes darbaspēka neefektivitātes dēļ gada izmaksas pieaugs līdz 500 miljardiem ASV dolāru.
Globāli jārisina jautājums par veselības aprūpes darbaspēka trūkumu visās jomās, proti, ārstiem, medmāsām, veselības aprūpes speciālistiem, sabiedrības veselības aprūpes darbiniekiem.
Nav citas alternatīvas, kā ieguldīt cilvēkresursos veselības jomā. Problēma ir apstāklī, ka veselības aprūpes darbaspēka sagatavošanas izmaksas ir dārgas, bet apmācības laiks ilgs. Sākot jauna speciālista sagatavošanu 2019. gadā, viņš apmācību beigs un pilnvērtīgi darba tirgū ienāks iepriekš minētajā 2030. gadā.
Ieguldījumi ilgtspējīgos veselības aprūpes finansēšanas modeļos, kas ietver sevī jaunu speciālistu apmācību, ir finansiāli ļoti veiksmīgi ieguldījumi. Nodarbinātības un ekonomiskās izaugsmes komisijas ziņojums liecina, ka ienākumi no ieguldījumiem veselības personāla sagatavošanā un pilnveidē ir attiecībā 9 : 1. Veselības aprūpes darbaspēka trūkuma novēršanai ir jābūt katras valsts attīstības programmu galvenajai prioritārai jomai.
Valstiski risnot cilvēkresursu problēmas veselības aprūpē:
(i) svarīgi izveidot spēcīgu pārvaldības sistēmu, kas plāno, virza, vada medicīnisko izglītību, nodarbinātību veselības jomā, medicīnisko pakalpojumu starptautisko apmaiņu, veselības aprūpes darbinieku migrāciju un novatoriskus partnerības modeļus. Jāstiprina institucionālie modeļi ar kvalitatīviem un pieejamiem starpnozaru ieguldījumiem, kas ietver finansējumu, izglītību, apmācību;
(ii) svarīgi inovatīvi rūpēties par tehnoloģiju izmantošanu. Veselības aprūpes nozare ātri apgūst un ievieš e-veselības un e-apmācību, simulācijas apmācību un interneta zināšanas. Šī virzība ir noderīga apmācībai, medicīnas darbinieku prasmju apguvei un rada jaunas iespējas. Veselības tehnoloģiju attīstība ir ļoti daudzpusīga – sākot no individualizētām, personalizētām ierīcēm pacienta mājas aprūpei, beidzot ar dronu tehnoloģijām un telemedicīnas stratēģijām attālajai veselības aprūpei. Šīs jaunās tehnoloģijas rada pieprasījumu pēc jaunām prasmēm, arvien plašākas iespējas veselības aprūpē radīsies digitālajā un attālinātajā nodarbinātībā. Tehnoloģijas un inovācijas būs veselības aprūpes un politikas struktūras pamatā un nozīmīgi palielinās un diferencēs veselības aprūpes resursus;
(iii) līdzsvarot veselības aprūpes uzdevumus. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) globālais apsekojums liecina, ka 79% medicīnas māsu un 76% ārstu veic uzdevumus, kuru veikšanai viņiem ir pārāk augsta kvalifikācija. Savukārt pasaules mēroga pierādījumi liecina par prasmju un zināšanu vāju ģeogrāfisku sadalījumu. Katras valsts uzdevums ir racionāli pārkārtot darbaspēku, lai efektīvi ārstētu un vadītu hroniskas slimības vecākiem pacientiem. Šobrīd neinfekcijas slimības ir iemesls 71% no globālās mirstības, un to ārstēšanai un dzīves stratēģiju vadīšanai globāli ir jāpārorientē iespējami liela daļa no ārstu darbaspēka.
Liela daļa no funkcijām būtu jāpārorientē uz māsām un ārstu palīgiem, jo ir lielas iespējas viņus apmācīt pamatprasmēs, kas viņiem pilnībā ļautu veikt atsevišķas dzīvības glābšanas procedūras, laikus atpazīt akūtus apstākļus un vērsties pie attiecīgajiem speciālistiem. Tas ne tikai samazinātu lielo atkarību no globāli ierobežotā speciālistu skaita, bet arī samazinātu izmaksas un laiku, kas būtu nepieciešams jauna papildu darbaspēka apmācībā;
(iv) nāksies pārstrādāt veselības aprūpes modeļus un sistēmas. Veselības aprūpes sistēmām, kas globāli izveidotas slimnīcās vai ap slimnīcām un klīnikām, nāksies pārorientēties uz profilaktisko aprūpi, kā arī uz holistisku veselības aprūpes pieeju, kas aptvertu visus sociāli ekonomiskos veselības faktorus. Nāksies veidot jaunus veselības aprūpes modeļus ar centrbēdzes sistēmu un darbaspēku, kas apmācīts, lai nodrošinātu kvalitatīvu, kopienā balstītu, integrētu veselības aprūpi, kura vērsta uz slimību uzraudzību, profilaksi un ambulatoro aprūpi. Tas ne tikai palīdzēs izvairīties no nevajadzīgiem pacientu un neatliekamās palīdzības dienesta apmeklējumiem, bet arī nodrošinās labākus rezultātus sabiedrības veselības jomā;
(v) panākt, lai darbaspēks būtu ilgtspējīgs un dzimumu līdzsvarots. 30% ārstu pasaulē ir sievietes un vairāk nekā 70% medmāsu ir sievietes, Latvijā ir dramatiska disproporcija – lielākā daļa veselības aprūpes darbinieku ir sievietes. Steidzami jāveic pasākumi, lai izveidotu līdzsvarotu veselības aprūpes darbaspēka struktūru, kas risina dzimumu nevienlīdzības problēmu un nodrošina vienādu atalgojumu par tādu darbu, kurš ir vienlīdz vērtīgs, un labvēlīgu darba vidi, un jāveic ieguldījumi darbaspēka apmācībā. Visām ieinteresētajām personām veselības aprūpē neatkarīgi no tā, vai tās ir politikas, medicīnas izglītības, apmācības vai finansēšanas jomas speciālisti un viedokļa līderi, nāksies savstarpēji saskaņot konkrētus jautājumus un mērķus un īstenot pasākumus, lai palielinātu veselības aprūpes darbaspēka produktivitāti, lai radītu uz iedzīvotājiem orientētu darbaspēku.
Visaptveroša veselības aprūpe – katram cilvēkam, ģimenei un kopienai
Vispārējais veselības aprūpes pārklājums nozīmē, ka visas personas un kopienas saņem nepieciešamos veselības aprūpes pakalpojumus, neciešot smagas finansiālas grūtības. Vispārējais veselības aprūpes pārklājums ietver visus būtiskos, kvalitatīvos veselības aprūpes pakalpojumus, sākot ar veselības veicināšanu un beidzot ar profilaksi, ārstēšanu, rehabilitāciju un paliatīvo aprūpi.
Vispārējais veselības aprūpes pārklājums ļautu ikvienam planētas iedzīvotājam piekļūt pakalpojumiem, kas novērš būtiskākos slimību un nāves cēloņus, kā arī nodrošinātu, ka šo pakalpojumu kvalitāte ir pietiekami laba cilvēku veselības uzlabošanai.
Cilvēku aizsardzība pret finansiālajām sekām, ko rada veselības aprūpes pakalpojumu apmaksa no savas kabatas, mazina risku, ka cilvēki tiks iedzīti nabadzībā, ja negaidītas slimības dēļ viņiem nāksies izmantot savus dzīves ietaupījumus, nāksies pārdot savus īpašumus vai jāaizņemas, proti, jāiznīcina viņu nākotnes iespējas un bieži vien – arī viņu bērnu nākotnes iespējas.
Visaptveroša veselības aprūpe aptver visus veselības aprūpes sistēmas elementus – veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas sistēmu, veselības aprūpes darbaspēku, veselības aprūpes iestāžu un komunikāciju tīklus, veselības tehnoloģijas, informācijas sistēmas, kvalitātes nodrošināšanas mehānismus, pārvaldību un tiesību aktus.
Vienlaikus ir daudzas lietas, kas nav iekļautas vispārējā veselības aprūpes pārklājuma tvērumā. Vispārējais veselības aprūpes pārklājums nebūt nenozīmē bezmaksas segumu visiem iespējamiem veselības aprūpes pakalpojumiem neatkarīgi no izmaksām, jo neviena valsts nevar nodrošināt visus pakalpojumus bez maksas uz ilgtspējīgiem pamatiem.
Visaptverošas veselības aprūpes mērķis ir ne tikai nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu minimālo paketi, bet arī nodrošināt pakāpenisku veselības aprūpes pakalpojumu un finanšu aizsardzības pārklājuma paplašināšanu, palielinot veselības aprūpes resursus.
Attīstība visaptverošas veselības aprūpes virzienā nozīmē soļus pretī taisnīgumam, attīstības prioritātēm, sociālajai iekļautībai un kohēzijai. Vispārējais veselības aprūpes pārklājums ir daudz vairāk par veselības pakalpojumu, tas attiecas ne tikai uz individuāliem ārstniecības pakalpojumiem, bet arī uz sabiedrības veselības kampaņām, imunizāciju, fluorīda pievienošanu ūdenim.
Visas valstis var rīkoties, lai straujāk virzītos uz visaptverošu veselības aprūpi vai saglabātu jau gūtos ieguvumus. Valstīs, kur veselības aprūpes pakalpojumi tradicionāli ir bijuši pieejami, valdībām ir arvien grūtāk reaģēt uz iedzīvotāju arvien pieaugošajām veselības vajadzībām un veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu pieaugumu. Virzībai uz vispārējo veselības aprūpes pārklājumu nepieciešama veselības sistēmu stiprināšana visās valstīs. Būtiska nozīme ir stabilām finansēšanas struktūrām. Kad cilvēkiem no savas kabatas ir jāsedz lielākā daļa izmaksu par veselības aprūpes pakalpojumiem, trūcīgie bieži vien nespēj iegūt daudzus nepieciešamos pakalpojumus, un pat bagātie var tikt pakļauti finansiālām grūtībām smagas vai ilgstošas slimības gadījumā.
Visaptveroša veselības aprūpe nozīmē iespējami plašu līdzekļu apvienošanu un slimības finanšu risku sadali starp iedzīvotājiem.
Visaptverošas veselības aprūpes stūrakmens – ieguldījumi primārajā veselības aprūpē
Primārā veselības aprūpe ir visefektīvākais un rentablākais veids, kā panākt vispārēju veselības aprūpi visā pasaulē.
Ieguldījumi kvalitatīvā primārajā veselības aprūpē ir stūrakmens, lai sasniegtu vispārējais veselības aprūpes pārklājumu gan globāli, gan katrā valstī. Ieguldījumi primārajā veselības aprūpē ir visrentablākais veids, kā uzlabot piekļuvi būtiskai veselības aprūpei.
Ļoti liela nozīme ir labai pārvaldībai, pareizam zāļu un veselības tehnoloģiju iepirkumam, kā arī piegādes sistēmām un labi funkcionējošām veselības informācijas sistēmām.
Primārā veselības aprūpe ir pieeja veselībai un labklājībai, kas vērsta uz indivīdu, ģimeņu un kopienu vajadzībām un reālajiem apstākļiem. Primārā veselības aprūpe ir pamats visaptverošai un savstarpēji saistītai fiziskai, garīgai un sociālai veselībai un labklājībai.
Plašākā skatījumā primārā veselības aprūpe nozīmē nodrošināt visu cilvēku veselības aprūpi visā dzīves laikā, nevis tikai ārstēt noteiktu slimību kopumu.
Primārā veselības aprūpe sākas no veselības veicināšanas un profilakses un sniedzas līdz ārstēšanai, rehabilitācijai un paliatīvajai aprūpei, kas ir pēc iespējas pietuvināta cilvēku ikdienas videi.
Primārā veselības aprūpe:
(i) nodrošina, ka cilvēku veselības problēmas tiek risinātas visā dzīves gaitā ar visaptverošu veicinošu, profilaktisku, profilaktisku, ārstniecisku, rehabilitatīvu un paliatīvu aprūpi, stratēģiski piešķirot prioritāti galvenajām sistēmas funkcijām, kas paredzētas indivīdiem, ģimenēm un kopienām integrēti visos aprūpes līmeņos;
(ii) sistemātiski pievēršas plašākiem veselību ietekmējošiem faktoriem (tostarp videi, sociāliem un ekonomiskiem faktoriem, kā arī cilvēku īpatnībām un uzvedībai), izmantojot uz pierādījumiem balstītu valsts veselības politiku un veselību veicinošus pasākumus visās nozarēs;
(iii) dod iespēju cilvēkiem, ģimenēm un kopienām kā veselības un sociālo pakalpojumu līdzattīstītājiem optimizēt savu veselību, aizstāvot politiku, kas veicina un aizsargā veselību un labklājību.
Primārā medicīna un vispārēja veselības pieejamība ir galvenās prioritātes, ko globālais visaptveroša veselības aprūpe izvirza arī Latvijai. To mums prasa Pasaules Veselības organizācija. Latvijā primārai aprūpei tiek novirzīti 7% no veselības aprūpes līdzekļiem, Eiropā vidēji – 12%. Latvijas iedzīvotāju neapmierinātība ar ģimenes ārstu dienestu nav ārstu nekompetences vai komunikācijas problēma – ģimenes ārstus Veselības ministrija, Veselības inspekcija, Nacionālais veselības dienests, būvvaldes, ugunsdzēsēji, Valsts darba inspekcija un simtiem citu institūciju ir nokrāvušas ar papīriem un datorā aizpildāmām veidlapām. Veselības ministrija ģimenes ārstu darbu vērtē tikai kā dokumentu aizpildīšanu (sauc to par kvalitātes kontroli) un ir sasniegusi līmeni, ka ģimenes ārsts vairāk nekā 80% laika pavada nevis ar pacientu, bet gan ar papīru un datoru. Nepārtrauktas kontroles, katru reizi piespiežot sakopēt simtiem lapaspušu atskaitēs.
Pašreizējais ģimenes medicīnas modelis radīts gadu tūkstošu mijā, kad ģimenes ārstiem piespieda kļūt par individuālajiem uzņēmējiem tikai ar vienu naudas avotu – Nacionālo veselības dienestu (pacientu iemaksa 1,42 eiro apmērā ir nebūtisks finanšu avots). Pašlaik ģimenes ārsta piesaiste atbilst dzimtcilvēka jēdzienam. Ja ģimenes ārsts saslimst, viņam pašam jāorganizē cits ģimenes ārsts un pašam jāmaksā šim aizvietotājam, bet A darbnespējas lapu viņam neapmaksā. Atvaļinājumu ģimenes ārsts nevar paņemt, proti, var, bet atvaļinājuma naudu nemaksā, toties pašam šajā laikā jāmaksā aizvietotājam. Latvijā ģimenes ārsts reāli nevar aiziet pensijā, tad jāmaksā atlaišanas pabalsti māsai un ārsta palīgam, bet nevienam ģimenes ārstam tādu uzkrājumu nav. Nodot vai pārdot savu praksi nevar.
Primārās palīdzības un ģimenes medicīnas reforma Latvijā nozīmētu samazināt pacientu skaitu vienam ārstam līdz 1500 (palielinot vienam pacientam atvēlēto laiku), lai ārstam paliek laiks pacientam. Galvenais – samazināt birokrātiju. Primārās aprupes reforma būtu jāsāk ar ārsta atraušanu no ministrijas radītās nosūtījumu un talonu rakstīšanas. Šim nolūkam būtu jāpārstrādā Ārstu prakses likums. Būtu jārada jauna uzņēmējdarbības forma – ārsta prakse, kas būtu pārdodama un mantojama. Savukārt ministrija varētu izveidot ārstu aizstājēju štata vietas, kas aizvietotu ģimenes ārstu slimības, grūtniecības, invaliditātes un citos gadījumos.
Primārās aprūpes un ģimenes medicīnas reforma būtu arī sadarbība ar pašvaldībām, kurām būtu pienākums rūpēties par primāro aprūpi, bet pašvaldības veselības naudu iegulda slimnīcu krāsošanā vai tehnoloģijās. Latvijā pašlaik ir 119 sabiedrības veselības aprūpes modeļi un pieejamības risinājumi, kam nav nekāda pamatojuma valstī ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju. Rīgā ģimenes ārsts vairs nevar atļauties izīrēt praksei piemērotas telpas, un viņus lēnām un nenovēršami sadzen atpakaļ bijušajās poliklīnikās, tagad privatizētos medicīnas centros. Ģimenes medicīnas reforma valstij izmaksātu aptuveni 8 miljonus eiro, lai ģimenes ārsts (veselības aprūpes galvenā figūra) vērtos pacientā, nevis datorā.
Primārās aprūpes un ģimenes medicīnas reforma sevī ietvertu arī e-veselības pārskatīšanu.
Kā vērtēt pāreju uz visaptverošu veselības aprūpi?
Ir vajadzīgi ieguldījumi gan no valsts, gan privātā sektora veselības aprūpes darbinieku izglītībā, kā arī lai izveidotu valsts un pašvaldību finansētus amatus veselības nozarē un veselības ekonomikā.
Būtiski jāmaina pakalpojumu sniegšanas principi, lai pakalpojumi būtu integrēti un koncentrēti uz cilvēku un kopienu vajadzībām.
Tas ietver veselības aprūpes pakalpojumu pārorientēšanu, lai nodrošinātu, ka aprūpe tiek sniegta vispiemērotākajā veidā ar pareizo līdzsvaru starp ambulatoro un stacionāro aprūpi, kā arī lai šī aprūpe būtu savstarpēji koordinēta.
Pārraugot virzību uz visaptverošu veselības aprūpi, galvenā uzmanība jāpievērš:
(i) iedzīvotāju daļai, kas var piekļūt būtiski kvalitatīviem veselības aprūpes pakalpojumiem;
(ii) iedzīvotāju īpatsvaram, kas lielu daļu mājsaimniecības ienākumu tērē veselībai.
Ir nepieciešama sistēma (tiesa, Pasaules Banka tādu ir izveidojusi, bet tā ir pretrunīgi vērtēta), kas ļautu uzraudzīt abas šīs kategorijas, ņemot vērā gan vispārējo līmeni, gan taisnīgumu, piedāvājot pakalpojumu segumu un finansiālu aizsardzību visiem iedzīvotājiem, piemēram, nabadzīgajiem iedzīvotājiem vai tiem, kas dzīvo attālos lauku apvidos.
Pašlaik Pasaules Banka iesaka mērīt 16 būtiskus veselības aprūpes pakalpojumus četrās kategorijās kā pārklājuma līmeņa un taisnīguma rādītājus dažādās valstīs:
(i) reproduktīvā, mātes, jaundzimušā un bērna veselība – ģimenes plānošana, piegāde un medikamentu pieejamība, pilnīga imunizācija bērniem, pneimonijas incidence;
(ii) infekcijas slimības – tuberkulozes ārstēšana, HIV antiretrovīrusu terapija, hepatītu ārstēšana, ar insekticīdiem apstrādātu gultas tīklu izmantošana malārijas profilaksei, atbilstoša sanitārija;
(iii) neinfekcijas slimības – paaugstināta asinsspiediena profilakse un ārstēšana, paaugstināta glikozes līmeņa asinīs kontrole, dzemdes kakla vēža skrīnings, tabakas smēķēšanas samazināšana;
(iv) pakalpojumu jauda un piekļuve – pamatpiekļuve stacionārai ārstēšanai, veselības aprūpes darbinieku blīvums, galveno zāļu pieejamība, veselības drošība un starptautisko veselības noteikumu ievērošana.
Katra valsts ir unikāla, un katra valsts var koncentrēties uz dažādām jomām vai izstrādāt savus veidus, kā novērtēt virzību uz vispārējo veselības aprūpes pārklājumu. Tomēr būtiska vērtība pasaules mērogā ir pieejās, kas izmanto starptautiski atzītus standartizētus pasākumus, lai tie būtu salīdzināmi pāri valstu robežām, kā arī ilgtermiņā. Šīm pieejām būtu stingri jābalstās uz apvienoto nāciju pamatdokumentiem, kas atzīst veselību par cilvēka pamattiesībām un apņemas nodrošināt augstāko sasniedzamo veselības līmeni visiem, kā arī palīdz valstīm attīstīt savas veselības sistēmas, lai virzītos uz vispārējo veselības aprūpes pārklājumu, to atbalstītu un uzraudzītu.
Galvenais uzdevums– pieejamība veselības aprūpei
Pirms četrdesmit gadiem 1978. gadā, parakstot Almati (Alma-Atas) deklarāciju, visas PVO dalībvalstis apņēmās nodrošināt vismaz minimālo, kas nepieciešams iedzīvotāju veselībai, īpaši uzsverot primārās veselības aprūpes nozīmi.
Pēdējos četrdesmit gados cilvēkiem ir gan pagarinājies mūža ilgums, gan cilvēki daudz vairāk cieš no hroniskajām slimībām – sirds un asinsvadu slimībām, onkoloģiskām slimībām, garīgām slimībām utt., un to ārstēšana ir kļuvusi par lielu izaicinājumu gan profesionālā, gan finansiālā ziņā visu valstu veselības aprūpes sistēmām. Šos jautājumus nākas risināt arī Latvijā, īpaši ņemot vērā to, ka veselības aprūpes nozarē kopš 2008. gada ekonomiskās krīzes nav bijuši pietiekami finansiālie resursi, lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem nepieciešamo veselības aprūpes pieejamību.
Veselības nozare turpinās sākto darbu veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanā, turpinot stiprināt primāro veselības aprūpi, nodrošinot būtisko zāļu pieejamību Latvijas iedzīvotājiem, rūpējoties par reproduktīvās veselības nodrošināšanu, mātes un bērna veselību, veicinot laikus veiktu diagnostiku un ārstēšanu hronisku slimību gadījumā, kā arī nodrošinot racionālu un atbilstošu terapiju pacientiem ar mentālās veselības problēmām.
Pieejama veselības aprūpe ir daudzšķautņains izaicinājums, to nosaka primārās aprūpes pieejamība, zāļu pieejamība, mātes un bērnu veselības specializētās aprūpes pieejamība, gerontoloģiskās aprūpes pieejamība un rūpes par pacientiem ar kustību traucējumiem.
Veselības aprūpes pieejamība Latvijā lielākoties tiek skatīta no medicīniskās palīdzības nodrošināšanas aspekta, bet uzmanība netiek pievērsta katra cilvēka izpratnei un atbildībai par savu veselību. Šai izpratnei jānodrošina ikvienas personas agrīna vēršanās pēc veselības aprūpes. Cilvēkam jāsaprot, kad nevajadzētu kavēties, meklējot palīdzību nopietnu problēmu gadījāumā, bet kad – tieši pretēji – nezvanīt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam pašlimitējošu slimību gadījumā. Šī iemesla dēļ ir nepieciešama izglītošana par veselību gan mācību iestādēs, gan pieaugušajiem. Mūsdienu medicīnā pacientam ir arvien pieaugoša loma lēmumu pieņemšanā par veselību un ārstēšanu, tāpēc zināšanas par veselību ir būtiskas ikvienam.
Veselības aprūpes finansēšanas jautājums mūsu valstī ir bijis aktuāls jau pēdējos 20 gadus. Pašreiz pieņemtie lēmumi var ietekmēt pieejamību veselības aprūpei, tāpēc to ieviešanas procesā ir jāanalizē visas situācijas, kurās veselības aprūpes pieejamība var mazināties.
Lai Latvijā reāli uzlabotu veselības aprūpes pieejamību iedzīvotājiem, nepieciešama starpnozaru sadarbības veicināšana, īpaši piesaistot ekonomikas un finanšu jomas, kā arī sociālā sektora speciālistus.
Mērķis – laba veselība
Laba veselība ļauj bērniem mācīties un pieaugušajiem nopelnīt, palīdz cilvēkiem izbēgt no nabadzības, kā arī sniedz pamatu ilgtermiņa ekonomiskajai attīstībai.
Pēteris Apinis, ārsts