Ēka, kurā strādā Latvijas Ārstu biedrība, joprojām ar burtiem M un B ir izgreznota nevis tamdēļ, ka tajā atrodas kāda medicīniska biedrība, bet gan tādēļ, ka tajā ilgus gadus strādāja Misiņa bibliotēka. Un tā nu Ārstu biedrībai bibliotekārisms ir mantojumā. Avīzes un žurnālus ar Jāņa Misiņa cildinošiem biogrāfiskiem motīviem, cerams pierakstīs paši bibliotekāri. Jānis Misiņš man vairāk svarīgs kā tēls latviešu kultūrvidē.
Pirmās bibliotēkas Latvijā dibinātas 13. gadsimtā dominikāņu un franciskāņu klosteros, Rīgas Doma baznīcā, bet jau 14. gadsimtā tādas bijušas arī Raunā un Koknesē.
16. gadsimtā darbojusies Kurzemes hercogu bibliotēka Kuldīgā, kas vēlāk pārcēlusies uz Jelgavu, bet 1714. gadā uz Pēterburgu, kur kļuva par pamatu Krievijas Zinātņu Akadēmijas bibliotēkai.
Jezuītu bibliotēka 1622. gadā pārvesta uz Stokholmu, vēlāk uz Upsalu. Tur ir saglabājusies 1585 gadā latviešu valodā iespiestā katoļu katehisma grāmata. 1709. gadā zviedri, atstājot Rīgu Pēterim Pirmajam, līdzi paņēma ne tikai dižgabalus, bet arī rakstītu vārdu vecu grāmatu un ruļļu formā.
Reformācijas laikmetā Rīgas rāte vispārējai lietošanai pilsoņiem nodeva 5 reliģiska satura grāmatas (4 no tām saglabājušās līdz mūsu dienām). Šo grāmatu skaits auga, grāmatu novietne no 1524. līdz 1946. gadam bija pazīstama kā “Rīgas pilsētas bibliotēka” (“Bibliotheca Rigensis”). Skolas ielas 3. namā šī bibliotēka ienāca 1939. gadā, bet 1946. gadā kļuva par Fundamentālo bibliotēku un tai tika pievienots Jāņa Misiņa krājums. 1992. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka tika pārdēvēta par Latvijas Akadēmisko bibliotēku, 2009. gadā iekļauta Latvijas Universitātes sastāvā, bet ģērbonī līdz šai dienai zīmējas ar lepnu „ANNO 1524”. Šajā bibliotēkā par direktora vietnieku un Latviešu grāmatu nodaļas vadītāju Jānis Misiņš strādājis no 1920. līdz 1938. gadam. Latvijas Valsts bibliotēka (tagad Latvijas Nacionālā bibliotēka) dibināta 1919. gadā, un Jānis Misiņš bija tās pirmais vadītājs. Tepat piebildīšu, ka 1919. gadā Jānis Misiņš bija arī Latvijas arhīva vadītājs.
Zinu, ka saņemšu bargu kritiku, bet rakstīšu savu versiju.
Vismaz vienā jomā Latvijai ar īslaicīgo Pētera Stučkas un Jāņa Roziņa valdību 1919. gadā vareni noveicās, jo komunisti nacionalizēja muižu un piļu bibliotēkas un kolekcijas, baznīcu arhīvus un citas vērtīgas lietas, kas citādi droši vien būtu aizvestas uz svešām zemēm vai vienkārši izvazātas. Kā no gaisa radās milzīgs krājums, uz kā pamata varēja izveidot gan Latvijas Valsts arhīvu, gan bibliotēku, un gan arhīvs, gan bibliotēka ir neticami pilnīgi priekš 2 miljonu nācijas. Un es nekad nenoticēšu, ka komunistu valdības locekļu galvās varētu būt dzimusi ideja savākt grāmatas un vecus baznīcas papīrus. Nebija taču ne naudas, ne resursu nacionalizēt zemi un ražotnes, kur nu vēl vecus papīrus. Bet Roziņš lika, strēlnieki nacionalizēja, un uz Rīgu plūda „bezsaimnieka statusā nonākušās un nacionalizētās bibliotēkas un atsevišķās kolekcijas”, t.sk. Karaliskā liceja, Rīgas Garīgā semināra un Aleksandra I ģimnāzijas bibliotēkas ar vērtīgiem 17.–19. gs. unikāliem izdevumiem un rokrakstiem, grāfu Pālenu, Līvenu un Borhu grāmatu krājumi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Roziņam to bibliotēku nacionalizāciju samācīja Jānis Misiņš.
Jānis Misiņš bibliotēkā izveidoja trīs nodaļas: „Lettica” (visi iespieddarbi latviešu valodā), „Baltica” (literatūra par Latviju un latviešiem) un Vispārējo nodaļu. Un man nez kādēļ šķiet, ka Misiņa sadarbība ar Latvijas Valsts bibliotēku jau 1920. gada maijā beidzās tālab, ka zināmu daļu no retākajiem latviešu izdevumiem viņš tomēr nolēma atstāt nevis Valsts, bet savas – Misiņa bibliotēkas īpašumā, proti, valsts bibliotēku ļoti piepildīja un nedaudz patukšoja.
1848. gadā dibināta vecākā latviešu bibliotēka Ēdolē, to baznīcas ģērbkambarī atvēra jaunlatvietis Krišjānis Valdemārs (tas ir vēl pirms savā 30. dzimšanas dienā 1855. gada 2. decembrī viņš pie savas Tērbatas universitātes studenta istabiņas piestiprināja vizītkarti : “Krišjānis Valdemārs, kamerāliju students, latvietis” un noteica latvietību par godu).
Valdemārs teicis, ka ēdolnieki uz grāmatām krītot kā uz medu.
Valdemāra raksts “Balsī” 1880. gadā “Grāmatu krātuves kā tautas gara modinātājas” iedrošināja Jāni Misiņu veidot savu grāmatu krātuvi. Jau tajā pašā gadā viņš atvēra bibliotēku Tirzas pagastskolā un bez oficiālas atļaujas sāka reizi nedēļā izsniegt grāmatas. Atļauju atvērt privātu publisku bibliotēku Misiņam sniedza pats Vidzemes gubernators 1885. gada 7. septembrī, un bibliotēka tika atvērta dzimtajās Tirzas pagasta “Krāču” mājās. Bibliotēkas krājumu papildināšanu Misiņš veica pēc sistēmas — savākt vienkopus visus iespieddarbus kopš drukas pirmsākumiem Latvijā, kā arī visus latviešu rakstu darbus, visu par latviešiem un Latviju rakstīto, neatkarīgi no šo darbu izdošanas vietas un valodas. No 1892. gada Jāņa Misiņa bibliotēka darbojās Lejasciemā un no 1906. gada Rīgā. Rīgā ar krājumu vākšanu veicās vēl labāk, jo Jānis Misiņš kļuva par atbildīgo runasvīru Rīgas Latviešu biedrībā un čakli izmantoja biedrības resursus, guva jaunus draugus un atbalstītājus, pie kam gan topošo komunistu, gan topošo Zemnieku savienības, gan sociāldemokrātu vidū. Iespējams, ka latviešu politiķiem, kam nav laika lasīšanai, allaž atliek laiks labam žestam bibliotēkas virzienā. Tā Latvijas bibliotēku radīšanu atbalstīja gan Stučka, gan Niedra, gan Ulmanis, bet 21. gadsimta sākumā jaunās bibliotēkas ēkas celtniecību – gan Šķēle, gan Krištopāns, gan Repše.
Jānis Misiņš vāca arī rokrakstā palikušos materiālus, dažādus sīkiespieddarbus, fotoattēlus. Neraugoties uz savu laikabiedru skeptisko attieksmi, viņš neatlaidīgi un mērķtiecīgi virzījās uz savu mērķi, paveicot to, ko citi uzskatīja par vienam cilvēkam neiespējamu. Viņš meklēja, pirka, lūdza dāvināt vecus un jaunus iespieddarbus. Ja apzinātu grāmatu nebija iespējas iegūt savai bibliotēkai pērkot, saņemot dāvanā vai iemainot, viņš to pieprasīja, aizņēmās uz neatdošanu vai vienkārši paņēma. Savas darbības laikā Jānim Misiņam izdevās sameklēt un iegādāties gandrīz visas agrāk iznākušās grāmatas latviešu valodā.
Visas Misiņa palienētās, pirktās un dāvinātās grāmatas ne tikai toreiz, bet arī tagad glabājas Misiņa bibliotēkā. Jau divedesmito gadu sākumā Jānis Misiņš bija tik ļoti piekrāvis ar grāmatām, iespieddarbiem un rokrakstiem savu milzīgo dzīvokli un citas savas glabātuves, ka 1925. gada 7. decembrī parakstīja līgumu ar Rīgas pilsētas valdi par savas bibliotēkas dāvināšanu un nodošanu Rīgas pilsētas īpašumā, vienojoties par tās turpmāko nosaukumu “Rīgas pilsētas Misiņa bibliotēka”, un Rīgas pilsēta saņēma mantojumā 28 000 sējumu.
Šajā stāstā nav nekā jauna. Katrs skolotājs un bibliotekārs no galvas zin leģendu par Misiņu. Stāstā par Jāni Misiņu ir būtiski jēdzieni – „ izdevās sameklēt un iegādāties visus iespieddarbus kopš drukas pirmsākumiem Latvijā”, „visas agrāk iznākušās grāmatas latviešu valodā”, „visu par latviešiem un Latviju rakstīto”. No šā materiāla viņš sastādīja “Latviešu rakstniecības rādītāju” divos sējumos, kuros reģistrētas vispārīga rakstura un zinātniskās (1585–1910) un daiļliteratūras un mākslas grāmatas (1585–1925). Pat ja mēs izmirsim, aiz mums paliks rakstīts vārds.
(23.04.2012.)
Jaunākie komentāri